Saulvedis Vārpiņš: kādam ir izdevīgi, ka izmeklēšana nolaista tik zemā līmenī
28 Feb, 2016. \\ Mans viedoklis. \\ 1 komentārs.

Pirms gada zvērināts advokāts Saulvedis Vārpiņš rakstīja, ka Elīnas Pupiņas slepkavības izmeklēšana šokē ar valsts un amatpersonu vienaldzību, ar neprofesionālo izmeklēšanu, un arvien augošo tendenci nolaist pierādījumu latiņu zemāk par zemu. Kas licis advokātam teikt tik skarbus vārdus? Vai Pupiņas lieta ir izņēmums, vai arī vainojams mūsu tiesu sistēmas nepilnības?

Nogalinātās studentes vecāki kā morālā un materiālā kaitējuma kompensācijai prasa divus miljonu eiro. Vai iespējams, ka tas ir izmisuma solis sabiedrības uzmanības pievēršanai šai, pēc viņu teiktā, joprojām neizmeklētajai lietai?

Domāju, tā ir. No iespaidiem, kurus guvu, kamēr sniedzu juridisku palīdzību šai ģimenei, varu pieņemt, ka ne tēvam, ne mātei nav svarīgi iegūt šo kompensāciju, bet svarīgi ir pievērst sabiedrības uzmanību tam,  kāds absurds iespējams brīvajā Latvijā. Kāpēc absurds? Mēs tiecāmies pēc brīvības, mēs tiecāmies pēc tā, lai  dzīvotu labāk, bet rezultātā ļoti daudz cilvēku dzīvo sliktāk. Turklāt, kā jau minēju, nākas secināt, ka valsts neaizstāv savus pilsoņus.  Ja runājam par izmeklēšanu kā tādu, par izmeklēšanas kvalitāti, tad pierādīšanas līmenis ir krities vienkārši katastrofāli. Esmu strādājis kā izmeklētājs padomju laikā. Un esmu izbaudījis uz savas ādas visas tā laika izmeklētājiem izvirzītās prasības. Par tā izmeklētu lietu, kā Elīnas Pupiņas slepkavība, padomju laikā izmeklētājs pats sēdētu cietumā uz ilgu laiku. Jo lieta ir izmeklēta nevis vienkārši pavirši, bet noziedzīgi pavirši. Par to jābūt kriminālatbildībai. Nevar būt tā, ka kādam atņem  dzīvību, bet kāds cits to izmeklē kaut kā pa roku galam, un mierīgi dzīvo tālāk. Tas ir absurds.

Manā skatījumā tā ir visu laiku vissliktāk izmeklētā lieta, kur amatpersonas var neko nedarīt, var pārkāpt pat likumu, un viņām par to nekas nav. Tas ir pretrunā ar mūsu valsts iekārtu – valstij ir jāaizstāv savi pilsoņi. Šajā gadījumā tas pilnīgi un absolūti netiek darīts.

Varbūt izmeklētāji vienkārši gāja vieglākās pretestības ceļu. Viņiem ir apsūdzētā paša atzīšanās meitenes piekaušanā, kas novedusi līdz nāvei, un kādēļ gan vairāk iespringt…

Tik tiešām visa lieta balstās vienīgi uz to, ko pateicis apsūdzētais. Bet tas pat nav nostiprināts ar pierādījumiem! Un ja apsūdzētais kādā brīdī izdomās pateikt – nē, es to visu esmu izdomājis, es sevi aprunāju, krimināllietā būs ārkārtīgi grūti atrast pierādījumus tam, ka viņš tiešām tanī laikā tajā dzīvoklī ir bijis un  ka tieši viņa darbību rezultātā iestājusies šīs jaunās meitenes nāve. Tas nav nostiprināts. Nav paņemtas pat telefona izdrukas, nav konstatētas mobilo operatoru bāzes stacijas, kas ļautu noteikt, kur viņš konkrētajā laikā atradies, nav veikta vesela virkne analīžu. Joprojām nav pārbaudīts pat dzīvoklī izņemto datoru saturs. Tas ir absurds, nevis lieta.

Kāpēc tā notiek? Jādomā, ka izmeklētājiem jābūt noteiktām zināšanām un prasmēm šādu lietu risināšanai.

Tā izveidota sistēma. Visticamāk, kādam ir izdevīgi, ka izmeklēšana nolaista tik zemā līmenī, ka faktiski trūkst profesionālu izmeklētāju, kuri var izmeklēt noziegumu tā, kā tas ir jāizmeklē.

Vairākkārtīgi ticis uzsvērts, ka lielākā problēma tiesībsargājošo institūciju darba kvalitātes nodrošināšanai ir zemais atalgojums, kura dēļ augsti kvalificēti speciālisti policijā nestrādā. Varbūt vienkārši šiem cilvēkiem jāpaceļ algas?

Protams, ka privātās struktūras  maksā vairāk. Tomēr galvenā nelaime ir tā, ka trūkst atbildības. Cilvēkiem ir jāizvēlas, vai nu tu strādā to darbu, un dari to godprātīgi, vai arī  nedari. Neatkarīgi no atalgojuma. Piesegt savu neizdarību vai pat noziedzīgu rīcību ar to, ka maz maksā… Nu nedrīkst būt tāda attieksme! Ja cilvēks nepilda  savus darba pienākumus, tad jāvērtē, vai viņš vispār drīkst atrasties šajā amatā. Tāpat jāvērtē, kādas ir sekas šai pienākumu nepildīšanai. Vai tas ir vienkārši darba  disciplīnas pārkāpums, neizdarība, vai kriminālnoziegums. Ir nesaprotami, kādēļ, piemēram, vienas amatpersonas par pārdesmit eiro nozaudēšanu sauc pie atbildības, bet citām, kuras ar savu neizdarību vai pat noziedzīgu rīcību sabojājušas kāda cita cilvēka dzīvi, par to nav nekas! Pārāk jau liela disonanse ir šajā atbildībā, vai, precīzāk sakot, bezatbildībā.

Vēl viena skaļa lieta kurā, vismaz pēc publiskajā telpā izskanējušās informācijas, nav īstas skaidrības ar pierādījumu nostiprināšanu, ir Uģa Magones aizturēšana saistībā ar aizdomām kukuļņemšanā. Nekur netiek ziņots, ka kādas no minētā pusmiljona eiro naudas zīmēm būtu iezīmētas, vai arī ka fiksēts pats naudas nodošanas fakts. Toties ir Jutas Strīķes paziņojums,  ka pie Magoņa lietas viņa darbojusies “liekot lietā gan savas zināšanas, gan kontaktus gluži kā mežabrālis/māsa, proti, slepus”. Kā jūs to vērtējat?

Par šo lietu es negribētu runāt, jo tā atrodas  izmeklēšanā. Taču ja runājam par jautājumiem, kas neskar izmeklēšanas intereses, tad, protams, Strīķes paziņojums bija ļoti dīvains. Jautājums ir, kā interesēs  viņa šādu paziņojumu izdarīja. Kriminālprocesa likumā noteikts, ka pierādījumi, kas iegūti ne tādā kārtībā, kā tas noteikts procesa likumā, vai arī ko ieguvušas ne tās personas, kas  uz to ir pilnvarotas, var pat tikt izslēgti. Tie ir tikai daļēji pieļaujami izmantošanai  pierādīšanas procesā. Šāds Strīķes paziņojums no vienas puses pat atvieglo  to personu stāvokli, kuri varbūt ir iesaistīti. Manā skatījumā šāds paziņojums lielā mērā grauj KNAB kā iestādes prestižu.  Jo kā vienā normālā iestādē kāds kaut ko var darīt kādam aiz muguras? Šāda rīcība faktiski rada šaubas arī par to personu rīcību un iegūtajiem pierādījumiem, kuras  strādājušas godprātīgi. KNAB kā iestādē, kura valstij ir vajadzīga, tomēr jābūt arī kārtībai. Un atkal mēs atgriežamies pie tā  paša jautājuma  – vai kādam nav izdevīgi, ka izmeklēšana mums ir vāja? Arī KNAB veic izmeklēšanas darbības, un šī šķelšanās vājina iestādes darbību.

Pēdējo gadu laikā bijušas vairākas skaļas augstu amatpersonu aizturēšanas, taču līdz šim nav dzirdēts, ka kāda no šo personu lietām būtu nodota tiesai. Tanī pašā laikā praktiski visi pēc aizturēšanām atbrīvoti no saviem labi apmaksātajiem amatiem, un viņu reputācija ir sagrauta praktiski uz visiem laikiem. Kas notiks, ja pēkšņi kādu vai vairākus no šiem cilvēkiem attaisnos un viņi pieprasīs no valsts kompensācijas arī par vairāku gadu laikā negūtajiem ienākumiem? Valsts būs spiesta maksāt, vai tomēr nē?

Valstij ir kompensāciju izmaksas regulējums, tomēr jāatzīst, ka  tās summas, ko personas var saņemt atpakaļ, ir niecīgas un nesamērojamas ar to, ko labi apmaksātas personas saņem strādājot. Runājot par lietu izmeklēšanas ilgumu jāsaka, ka šī problēma radās līdz ar jauno kriminālprocesa likumu, kurš salīdzinot ar iepriekšējo kriminālprocesa kodeksu gan ir ievērojami progresīvāks, bet tomēr savā ziņā pieļauj patvaļu izmeklēšanas termiņos. Ja kriminālprocesa kodeksā šie termiņi bija vairāk vai mazāk strikti noteikti, tad šobrīd  lietas var vilkties gadiem ilgi, un atkal nevienam par to nekas nav. Var aizbildināties, ka lieta ir sarežģīta, ka to ir ārkārtīgi grūti izmeklēt, tomēr agrāk šādus jautājumus risināja citādi. Bija termiņi, un ja lieta bija apjomīga un sarežģīta, to uzticēja tik daudziem, vai izveidoja tādu izmeklēšanas grupu, lai, neatkarīgi no apjoma un sarežģītības, to spētu izmeklēt noteiktā termiņā. Nākas pieļaut, ka šādu lietu izmeklēšanas vilcināšanu, valsts klusējot akceptē. Jo, piemēram, ja lieta kādā veidā ir saistīta ar kādiem politiskiem procesiem, tad izmeklēšana notiek ļoti ātri. Kā piemēru var minēt tā saucamo digitalizācijas lietu.   Šo lietu izmeklēja KNAB. Septembrī ierosināja, un jau novembra  beigās vai decembra sākumā KNAB lietu 39 sējumos nodeva prokuratūrai kriminālvajāšanas uzsākšanai. Tātad acīmredzot eksistē kaut kādi apstākļi vai sviras, ar kurām var iedarbināt  KNAB darbību tā, lai iestāde strādātu gluži kosmiskā ātrumā.

Pieļauju, ka digitalizācijas lietā sviras lomu nospēlēja Einars Repše. Ar šo lietu toreiz tikko pie varas nākusī partija “Jaunais laiks” demonstrēja savu cīņu pret korupciju.

Tādas valodas klīst, ka šī svira varētu būt apzīmēta arī tā… Tomēr jautājums ir, kāpēc vienā gadījumā lietu 39 sējumos var izmeklēt  pāris mēnešos, un kāpēc citām lietām vajadzīgi vairāki gadi? Var jau būt kādas amatpersonu ietekmes, politiskās ietekmes, lai šādi procesi taptu un notiktu, bet jebkurā valstī tās normālai funkcionēšanai ir tiesu sistēma.

Tiesu sistēmai jāstāv taisnības sardzē, kurai jāraugās, lai neviens vainīgais no soda neizbēgtu, un neviens nevainīgais netiktu notiesāts. Mums šī sistēma mazliet klibo. Tā īsti nedarbojas, atklāti sakot, pat buksē, jo arvien biežāk iznāk sastapties ar tādiem kā kompromisa spriedumiem. Lietās, kur faktiski personas vajadzētu attaisnot, tiesa piespriež kaut kādu sodiņu. Lai no vienas puses – apsūdzība, prokurors būtu apmierināts, ka lieta galīgi nav izgāzusies un persona nav attaisnota, bet tas sodiņš ir  tik minimāls, lai arī otra puse nesūdzētos. Un tā tādas lietas ir ik pa laikam. Kaut gan vajadzētu būt tā  – vai nu ir pierādīti pierādījumi, un sods ir tāds, kādu cilvēks pelnījis, vai arī pierādījumu nav, un viņš tiek attaisnots. Piemēram ņemsim kaut vai Liepājas pedofilu gadījumu. Ja tā ir pedofilija, kura ilgstoši notikusi pret mazgadīgām personām, tad piespiedu darbi ir tiešām dīvains sods. Vēl tikai trūka, lai probācijas dienests šo vīrus nosūtītu labošanās darbos uz bērnudārzu… Jāatzīmē, ka gadījumi, kad personas, kurām kā sods piemērots piespiedu darbs, šo darbu veikuši bērnudārzos, tiešām ir bijuši. Taču lielākoties tik dīvaini spriedumi ir tādēļ, ka bijusi ārkārtīgi vāja izmeklēšana, un pierādījumu trūkst. Iespējams, arī Liepājas pedofilu lietā vienošanās bijusi tādēļ, ka viņu vainu tā īsti pierādīt nevar.

Publiskajā telpā izskanējis šajā lietā apsūdzēto teiktais, ka atzīties viņus pierunājusi valsts nozīmētā advokāte solot, ka viņiem nekas par to nebūs…

Advokāts to nedrīkstēja darīt, un šo gadījumu pētīs arī Zvērinātu advokātu padome. Advokāts drīkst savam klientam tikai parādīt ceļu, izskaidrot, kādas sekas būs tās vai citas aizstāvības pozīcijas ieņemšanai. Lēmums, pa kuru ceļu iet, jāpieņem personai pašai. Tomēr iekams mēs nesaņemsim apstiprinājumu, ka advokāte tiešām tā teikusi vai pierunājusi vīriešus atzīties, padome uzskata, ka tas ir tikai apsūdzēto pašu apgalvojums.

Te mēs atkal nonākam pie jautājuma par pierādījumiem. Vismaz no filmām un beletristikas sabiedrībai zināms, ka ja pierādījumi nav iegūti noteiktā kārtībā, tiesa tos neņem vērā. Vai tā ir?

Tā vajadzētu būt, un ja tiešām tā notiktu, tas būtu ideāli. Tā ierakstīts arī Kriminālprocesa likumā. Jāpierāda, vai pierādījums tiešām ir, vai tas izņemts pareizi, un ja kaut kas nav kārtībā, persona būtu jāattaisno. Iespējams, tās ir profesionālās degradācijas pazīmes, vai arī vienaldzība pret līdzcilvēkiem, kad kādu var notiesāt bez pilnīgiem pierādījumiem par viņa vainu.  Ar pārliecību vien te nepietiek.

Bet prokurors, ceļot apsūdzību, vadās tieši pēc pārliecības, ka persona ir vainīga.

Visticamāk, ar abu roku pirkstiem pietiktu, lai saskaitītu gadījumus, kad prokurors tiesā attiecies no apsūdzības uzturēšanas. Kaut gan salīdzinot šo skaitu, ar gadījumiem, kad apsūdzētie tiesā ir attaisnoti, disproporcija būs ārkārtīgi liela. Un tad ir jautājums, kādi bijuši tie iemesli, kuru dēļ prokurors šajos gadījumos nav atteicies no apsūdzības? Vai tā bijusi nevēlēšanās redzēt savas kļūdas, vai arī mundiera aizsargāšana par katru cenu? Manā praksē tādas lietas ir bijušas. Piemēram, kādā bērnudārzā meitenīte iekrita kanalizācijas šahtā, un salauza kāju. Par šo gadījumu tika celta apsūdzība saimniecības daļas vadītājai un medmāsai. Proti, viņas neesot fiksējušas, ka pazudis šahtas vāks. Tiesas izmeklēšanas gaitā pierādījām, ka vāku neviens nav nozadzis, un visticamāk, tas bijis, kur tam jābūt, bet bērnam pa to lēkājot, iekritis kanalizācijas akā, un tālāk sekojis negadījums. Šādu versiju prokuratūra izskatījusi nebija. Neviens nebija pat pārliecinājies, ka minētais vāks atrodas šahtā. Kad to atnesa un nolika tiesai uz galda, kad izrādījās, ka tas ir tāds, kādam tam jābūt, prokuroram vajadzētu atzīt, ka šī versija nav izskatīta, un apsūdzību atsaukt.  Diemžēl process turpinās.

Mundiera gods ir viena lieta, bet vai tas ir vienīgais iemesls? Varbūt tādējādi tiek nodrošināta atklāto un iztiesāto lietu “pozitīvā statistika”?

Tās saknes tur ir dziļākas. Problēma tā, ka izmeklēšana notiek virspusēji. Tiek paņemta tā versija, ar kuru ērtāk strādāt, kā iepriekš minētajā gadījumā. Bet ērtāk ir vainot medmāsu un saimniecības vadītāju, nevis raudzīties, kādu personu, kādu kontrolējošo institūcijas nolaidības dēļ vispār bija iespējama situācija, ka bērnudārza teritorijā atrodas kanalizācijas šahta ar blīvi nepieguļošu vāku.

Vai kāds ir meklējis dziļākus cēloņus, kādēļ vispār varēja notikt tik liela mēroga nelaime, kā Zolitūdes traģēdija? Tā māja jau nesabruka tikai tādēļ vien, ka kāds ieskrūvēja nepareizas skrūves. Šeit nenostrādāja visa sistēma. Taču skrūvīšu skrūvētājam ir kriminālatbildība, bet tiem, kas sistēmu nekontrolēja, tikai mistiska politiskā atbildība, ko neviens nevar ne satvert, ne saprast.

Ir gadījumi, kad, iespējams, tiešām iets vieglākais pretestības ceļš, bet ir arī lietas, kuru atskaņas publiskajā telpā liek domāt, ka kaut kur izmeklēšanas iestādēs vai prokuratūrā nostrādājusi draugu būšana vai sarunāšana. Vai šādas lietas ir iespējamas?

Uz to ir grūti atbildēt, bet jāņem vērā, ka Latvija ir maza, un šinī vidē katrs cits citu vairāk vai mazāk pazīst. Iespējams, tajā paziņu lokā var runāt arī par kādu ietekmi, taču galvenais, manuprāt, ir jautājums par domāšanas veidu, par attieksmi pret sevi un sabiedrību.

Daudzi, kas ieņem amatus, dzīvo tādā kā izolētā vidē. Viņi uzskata, ka problēmas var gadīties ar citiem, bet tikai ne ar viņiem pašiem vai viņu tuviniekiem. Taču tas, kas notika ar Pupiņu ģimenes bērnu, var notikt arī ar jebkuras citas ģimenes bērnu. Ko darīs tie, kas  strādā pie likumdošanas, kas vada vai uzrauga šo izmeklēšanu, ja kaut kas tāds notiks ar viņu bērnu? Vai arī tad izmeklēšana notiks tikpat slikti?

Esmu runājis ar aizturētām personām, kas iepriekš strādājušas tiesībsargājošajās iestādēs, arī ar tiesnešiem, kuriem pašiem nācies stāties tiesas priekšā,   un praktiski visi viņi ir teikuši – kā tas var būt, ka mana lieta tiek izmeklēta vai iztiesāta tik pavirši? Un tad es domāju – bet arī jums kāds ir vaicājis – kā gan var tiesāt tik pavirši, kā var tik nekvalitatīvi izmeklēt? Diemžēl sistēma tā strādā.

Komentāri.
  • Ruta
    oktobris 31, 2019

    Pilni cietumi ar tā saucamajiem,,pedofiliem,,.Tagad katra sieviete,kurai ir kaut kas pret savu veci var uzburt lietu par pedofiliju.Es vispār nesaprotu,kur ellē ratā Latvijas tiesu un izmeklēšanas sistēma virzās.Baru pateikt droši-ne uz Eiropu.Apcietinātie,kuriem ir piemērots drošības līdzeklis-apcietinājums sēž slēgta tipa kamerās.Ēdiens nekāds,kontakti nekādi(ja neskaita telefonsarunas 10 min.nedēļā un satikšanos stundu mēnesī)Noteikumi tikpat stingri kā notiesātajiem.Bet viņi taču vēl nav notiesāti!!Mums ir daudz sasāpējušu jautājumu-mums-radiniekiem.Jo mūsu dzīves arī ir sabendētas.Jo arī mūs visus skar nejēdzība,ka rads sēž aiz restēm nevainīgs,un gaida(mēnešiem,gadiem),kad lietu izmeklēs,kad lietu nodods prokuratūrā,kad būs tiesa u.t.t.Vai tiešām tā ir normāla situācija?Bet,ja parādās,,svaiga gaļa,,tautai,tad tie,kuri mūžā nekad nav saskārušies ar izmeklēšanām un tieslietām ir tie gudrākie komentētāji un nosodītāji.Ja tauta zinātu visu to ārprātu,kas notiek izmeklēšanās,cietumos,un tiesvedīb
    asās…

Komentēt.