Trīsdesmit gadi pēc lielākās kodolenerģijas katastrofas vēsturē
Kopš katastrofas Černobiļas atomelektrostacijā pagājuši trīsdesmit gadi, tomēr Latvijas valsts līdz šim tā arī nav spējusi nodrošināt taisnīgu attieksmi pret tiem saviem iedzīvotājiem, kuri cieta Černobiļas seku likvidēšanā. Divu miljonu eiro ietaupījums gadā Labklājības ministrijai šķiet svarīgāks par cilvēku likteņiem.
1986. gada 26. aprīlī Černobiļas spēkstacijas ceturtajā blokā notika eksplozija. Vēlāk to nosauca par lielāko kodolenerģijas katastrofu vēsturē. Taču katastrofa nenotika kodoleksplozijas rezultātā – būtībā tā radās vairāku faktoru sakritības dēļ. Reaktoram nebija modernizētas drošības sistēmas, tam bija arī zems automatizācijas līmenis. Turklāt liktenīgajā naktī Černobiļas AES notika eksperiments, kurš 44 sekundē kļuva negaidot kļuva nekontrolējams. Avārijas drošinātāji, kuriem būtu automātiski jāpārtrauc eksperiments, bija izslēgti. Karstums energoblokā strauji pieauga, notika divi sprādzieni, kas atmosfērā aptuveni 15 kilometru augstumā izmeta desmitiem tonnu radioaktīvo materiālu, un lielākā daļa no šīs radiācijas nokļuva atpakaļ uz Zemes tiešā Černobiļas tuvumā, piesārņojot aptuveni 150 000 kvadrātkilometru platību. Lielākā daļa radioaktīvās vielas tvaiku veidā nonāca atmosfērā un vēja ietekmē ar nokrišņu mākoņiem tika iznēsāta teju pa puspasauli. Radioaktīvo piesārņojumu no avārijas saņēma Baltkrievija, Ukraina, Krievija, Somijas dienviddaļa, Zviedrijas ziemeļdaļa, Rumānija, Slovēnija, Grieķija, Austrija, Šveice, Lielbritānija, Īrija un Vācija.
Pie degošā reaktora un turbo ģeneratoru ēkas dzēšanas ķērās spēkstacijas un Černobiļas ugunsdzēsēju brigāde, bet tā kā ugunsgrēka iemesls viņiem nebija zināms, uz reaktora drupām tika liets ūdens. Rezultātā sekoja vēl daži mazāki sprādzieni. Pēc tam jau uz reaktora gruvešiem no helikopteriem gāza tonnām boru, dolomītu, smiltis, mālu un svina maisījumus, bet divas nedēļas vēlāk padomju amatpersonas pār kodolreaktoru nolēma uzcelt speciālu betona sarkofāgu.
Pirmo stundu laikā pēc katastrofas Maskavā neviens negribēja atzīt, ka noticis kas ārkārtējs. Naktī pēc trauksmes signāla sanākusī sapulce nosprieda, ka nekas nopietns nebūtu varējis notikt, un izklīda. Dežurējošie inženieri vēl veselu dienu apgalvoja, ka eksplodējusi tikai dzesēšanas iekārta, un tikai tad, kad Maskava saņēma patieso informāciju, uz katastrofas vietu nosūtīja padomju armijas daļas un “brīvprātīgos“ glābējus. Pirmajās dienās Padomju Savienība mēģināja izlikties, ka nekas nav noticis, taču trīs dienas vēlāk Zviedrijas galvenajā atomelektrostacijā izcēlās trauksme, jo ārpus stacijas tika konstatēts paaugstināts radioaktīvais fons.
Taču Černobiļas katastrofas izraisītā traģēdija tikai tad īsti sākās. Tikai 3 kilometru attālumā no Černobiļas AES esošās pilsētiņas Pripetas iedzīvotājiem nebija ne jausmas ne par pašu katastrofu, ne arī tās sekām. Viņu evakuācija sākās tikai 27. aprīļa pēcpusdienā, un iedzīvotājiem tika pateikts, ka tā kā viņi drīz atgriezīšoties. Šie cilvēki jau bija saņēmuši tādu radiācijas devu, kas tūkstošiem reižu pārsniedza normālo. Pēc oficiāliem datiem, uzreiz pēc katastrofas gāja bojā 31 cilvēks, bet pēc dažādu avotu aplēsēm no radiācijas bojā gāja no 100 līdz 4000 cilvēkiem. 600 000 cilvēku, kuri piedalījās Černobiļas ugunsgrēka dzēšanā un seku likvidēšanā, saņēma lielu radiācijas devu.
Pirmo upuru skaitā bija arī ugunsdzēsēji, kuri dzēsa liesmas un spēkstacijas strādnieki. Viņi visi saņēma nāvējošu radiācijas devu, un katrs mirušais tika apglabāts slēgtā betona zārkā.
Gadu pēc katastrofas – 1987. gadā sākās Černobiļas tiesas process. Galvenie apsūdzētie tiesā bija stacijas ģenerāldirektors Bruhanovs, kura ambīciju dēļ arī bīstamais reaktora apturēšanas eksperiments tika veikts, galvenais inženieris Fomins un galvenais atbildīgais par eksperimentu – Diatlovs. Viņiem visiem piesprieda desmit gadus ilgu cietumsodu.
Avārijas seku likvidācijas darbos piedalījās ap 800 000 cilvēku no Krievijas, Ukrainas, Baltkrievijas, Lietuvas, Igaunijas, Latvijas un citām bijušās PSRS valstīm. Tā kā Maskava mēģināja slēpt notikušo, pienācīga ekipējuma viņiem praktiski nebija. No Latvijas uz šiem bīstamajiem darbiem devās 6000 iedzīvotāju. Pēc saņemtās radiācijas devas 3000 no viņiem piešķirta invaliditāte, vairāk nekā 900 ir miruši.
Latvijas Saeima jau 1999. gada 9. septembrī pieņēma Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanas dalībnieku un Černobiļas atomelektrostacijas avārijas rezultātā cietušo personu sociālās aizsardzības likumu, taču lai realizētu savas tiesības vienlaikus saņemt gan pensiju, gan kaitējuma atlīdzību, taču valsts joprojām cenšas taupīt uz Černobiļas avārijas seku likvidētāju rēķina. Taisnīgas valsts attieksmes panākšanai un pašas valsts noteikto likumu pildīšanai, bijušajiem černobiliešiem nākas vērsties ar prasībām tiesā. Šobrīd 19 černobilieši tiesā jau ir uzvarējuši, bet astoņas prasības vēl atrodas procesā. Diemžēl realitāte ir tāda, ka valsts pašas pieņemto likumu pilda tikai attiecībā pret tiem Černobiļas avārijas seku likvidētājiem, kuriem uz rokas ir tiesas spriedums. Tikmēr Labklājības ministrijā pat neslēpj, ka valstij ir izdevīgāk maksāt tikai tiem, kuri tiesājas, nevis visiem, kuriem saskaņā ar likumu pienāktos gan pensija, gan kaitējuma atlīdzība. Tādējādi valsts gadā ietaupa apmēram divus miljonus eiro.
Černobiļas katastrofas trīsdesmitajā gadā Saeimas Sociālo un darba lietu komisija nolēmusi beidzot ar monētā likuma normām saistītās neskaidrības novērst. Komisijas priekšsēdētāja Aija Barča atzinusi, ka likums jau tagad ir pilnīgs, bet izmaiņas nepieciešamas, lai kārtību padarītu skaidrāku un izslēgtu dažādas interpretācijas iespējas. Ja likumprojekta izskatīšana ritēs raiti, tas varētu stāties spēkā 2017. gadā. Černobiļas katastrofas seku likvidētājiem tas ļaus saņemt papildus no 70 līdz 150 eiro mēnesī. Minētās likuma normas attiekšoties uz tūkstoš cilvēkiem, savukārt valstij tas izmaksās 2,5 miljonus eiro gadā.
Foto: nra.lv
Komentēt.