Spļāviens basketbolam
26 Jul, 2017. \\ Dienas komentārs. \\ Nav komentāru.

Viens no Latvijas Basketbola savienības un kluba “VEF Rīga” funkcionāriem Edgars Jaunups nācis klajā ar skaļu paziņojumu: vairāku mūsu U-20 puišu basketbola izlases līderu atteikums spēlēt valstsvienībā ir spļāviens sejā visam Latvijas basketbolam. Līderu iztrūkums noveda komandu tik tālu, ka tā pirmo reizi ir izkritusi uz zemāko B divīziju un vairs neatrodas jauniešu basketbola elitē.

Pats fakts, ka viens vai otrs sportists ik pa brīdim atsakās no spēlēšanas izlasē, nav nekas pārsteidzošs. Tā noticis vienmēr. Taču šis gadījums, nenoliedzami, ir īpašs – uzreiz deviņu spēlētāju atteikums (dažādu iemeslu dēļ) noveda pie septiņiem zaudējumiem septiņās spēlēs un pēdējās vietas Eiropas čempionātā. Tas nozīmē, ka situācija nudien ir kritiska. Šajā ziņā Jaunupam var tikai piekrist – tas tiešām ir spļāviens Latvijas basketbolam, kas prasīt prasās pēc nopietnas izvērtēšanas.

Cits jautājums – vai tiešām tikai spēlētāji vien ir vainojami. Atšķirībā no jau sabrukušās futbola saimniecības, kur federācijas vadītāji un funkcionāri eksistē paši par sevi pie UEFA un FIFA bagātīgi saklātā galda, kamēr sporta veids principā balansē uz iznīkšanas robežas, vai, piemēram, hokeja, kur situācija pamazām, bet noteikti uzlabojas līdz ar federācijas vadības maiņu, basketbols mums visu laiku bijis tāds kā pozitīvais tēls: spēlētāju un federācijas rīvēšanās nav notikusi, arī ar treneriem viss daudzmaz būtu kārtībā… Un rezultāti lielos vilcienos arī bijuši gana labi – zvaigznes no debesīm nav grābtas, bet tomēr stabilā Eiropas elitē visās vecuma grupās esam bijuši vienmēr. Un tagad tāds U-20 izlases krahs, kam fonā šī vecuma zvaigžņu atteikumi. Ja atmetam traumas guvušos spēlētājus, kuriem nespēlēšana izlasē būtu saprotama, tad Kuruca, Džeika Krūmiņa un Dembska rīcība tomēr prasās pēc padziļināta skaidrojuma. Gan no pašu spēlētāju vai viņu aģentu, gan no izlases vadības puses. Pagale, tā teikt, viena pati nedeg.

Nulle kā viens no mūsu basketbola ilggadīgajiem līderiem – Kristaps Janičenoks – intervijā paudis, ka spēlēšana valsts izlasē ir goda lieta un ļauj patiešām sajust patriotismu pret savu valsti. Acīmredzot šajā kontekstā runāt par jauniešu izlases līderu patriotismu nevar vispār. Jo tāda vienkārši nav. Un tad nu rodas nākamais jautājums: vai valsts izlasei par katru cenu ir vajadzīgs kāds piespiešanas mehānisms (kā to “caur puķēm” saka Edgars Jaunups)?

Jo vismaz basketbolā (atšķirībā no tā paša jau pieminētā futbola un pat hokeja) par talantu trūkumu sūdzēties nevarētu. Tātad – ir jābūt nopietnai sarunai ar katru potenciālo izlases kandidātu individuāli (līderus ieskaitot), jau “a priori” nepieņemot, ka katra pienākums ir spēlēt izlasē, bet vēlāk brīnoties, ka Kurucs, Pasečņiks vai kāds cits izlasei uzgriezis muguru. Gatavojoties nopietniem turnīriem jau iepriekš būtu nopietni jāizvērtē visu kandidātu vēlme pārstāvēt savu valsti. Un ja tādas nav, tad piespiešana nelīdzēs – kam gan turnīrā vajadzīgs līderis, kurš nemaz negrib atrasties laukumā Latvijas kreklā. Cita lieta – ko ar tādiem anti-patriotiem darīt tālāk. Varbūt tiešām vienkārši aizmirst par viņiem vismaz izlases sakarā? Un lai tad paši arī tālāk dzīvo savu dzīvi, tēlaini izsakoties, bez dzimtenes un piederības. Bet vispirms arī publiskajā telpā tomēr būtu vajadzīgs izsmeļošs skaidrojums: kas bija tie iemesli, kāpēc tāds daudzums komandas līderu izlasē nebija. Un, protams, arī izvērtējums par spēlētāja un viņa aģenta attiecībām, kā arī par šādu “aģentu” ietekmi uz spēlētāju lēmumiem. Jo nevar taču būt tā, ka Kurucs pats traki būtu rāvies uz izlasi, bet aģents pateica striktu “nē”. Nav aģentam tādu tiesību.

Komentēt.