Autobusa vadītājam konflikts ar “Rīgas satiksmi”
17 Jūn, 2016. \\ Epicentrā. \\ 263 komentāri.

Vai autobusa vadītāja obligātās veselības pārbaude var kļūt par iemeslu konfliktam starp darba devēju un šoferi, kurš šo pārbaudi izgājis? Teorētiski tā nevajadzētu būt, taču situācija, kādā nokļuvis “Rīgas satiksmes” darbinieks Svjatoslavs Starodubcevs liecina par pretējo. Autobusa vadītājs izgājis obligāto veselības pārbaudi (OVP) pēc dzīvesvietas adreses Jūrmalā, par ko saņēmis attiecīgu atzinumu ar arodslimību ārsta parakstu. Savukārt “Rīgas satiksme” uzskata, ka OVP viņš var veikt vienīgi Veselības centrā 4. Rezultātā darbinieks tika pie disciplinārsoda, bet Rīgas Satiksme pie tiesvedības par nepamatoti uzlikta disciplinārsoda atcelšanu. Šī gan nav pirmā tiesu lieta “Rīgas satiksmes” un “neērtā” šofera starpā.

Kārtību kādā veicamas OVP nosaka Ministru kabineta noteikumi. Tajos minēts cik bieži tās jāiziet, kādos gadījumos veic periodiskās, un kādos ārkārtas veselības pārbaudes, utml. Tomēr minētajos noteikums nav atrodams punkts, kurā būtu noteikts, ka darbinieks OVP ir tiesīgs veikt tikai un vienīgi darba devēja norādītajā ārstniecības iestādē. Tiesa, ir minēts, ka nodarbināto nosūta uz konkrētu ārstniecības iestādi, paredzot, ka veselības pārbaudi veiks tajā ārstniecības iestādē, kuras ārsts norādījis termiņu ārpuskārtas veselības pārbaudes veikšanai.

Kad S.Starodubcevam pienāca laiks pārbaudes veikšanai, viņš devās uz Jūrmalu, kā pats saka, pie ārstiem, kuriem uzticas. “Rīgas Satiksme” bija citās domās, un minēto arodslimību ārsta parakstīto atzinumu neuzskatīja par labu esam. Autobusa vadītājam izsniedza OVP karti, un lika doties uz Veselības centru 4. Iespējams, S.Starodubcevs būtu pakļāvies darba devēja prasībai, ja ne kāda nianse. OVP kartē bija nepareizi norādīta viņa dzīvesvieta. Norādot uz neprecizitāti, viņš karti pieņemt atteicās, bet tā vietā, lai kļūdu izlabotu, “Rīgas satiksme” ķērās pie nepakļāvīgā darbinieka audzināšanas. Viņam vairākkārt prasīja rakstīt paskaidrojumus par to, kādēļ karte nav pieņemta, turklāt paskaidrojumu prasījuši pat  nelielajā starplaikā starp diviem reisiem. S.Starodubcevs uzskata, ka tāda rīcība nav pieņemama. “Tas autobusa vadītājam rada lieku satraukumu un stresu, bet man jāved cilvēki! Es esmu atbildīgs par pasažieriem,” viņš saka. Turklāt arī maiņas noorganizētas tā, ka šoferim kurš nedzīvo tuvu darba vietai, normālas atpūtas iespējas līdzinoties nullei. “Es dzīvoju Jūrmalā, savas mašīnas man nav, un lai nokļūtu darbā laikus, man jāceļas ap pusčetriem no rīta. Maiņa sākas piecos vai sešos, bet pēc vairākiem apļiem ir četras, piecas stundas ilgs pārtraukums, tad seko vakara maiņa. Pārtraukuma laikā esmu spiests nīkt bezdarbībā. Mājās pēc maiņas nonāku labi ja vienpadsmitos vakarā. Par kādu atpūtu var būt runa?” Protestēt vienalga par kādu tēmu uzņēmumā neesot pieņemts. Kaut kas nepatīk? Lūdzu, tur ir vārti…  Savukārt iemeslu autobusa vadītāja sodīšanai atrast neesot grūti. Uz 21 lapaspuses sarakstītajā autobusa vadītāja darba aprakstā iemeslu pārkāpumam vienmēr varot atrast.

 Šāds pārkāpums arī bijusi S.Starodubceva nevēlēšanās paņemt nepareizi aizpildīto OVP karti. “Rīvēšanās” rezultātā S.Starodubcevam piemēroja disciplinārsodu un noņēma prēmijas. Šo, pēc vadītāja domām nepamatoto sodu, viņš tagad apstrīd tiesas ceļā. Ir vēl kāda interesanta nianse. Saskaņā ar S.Starodubceva teikto, viņš Jūrmalā par OVP veikšanu samaksājis 22 eiro, taču Veselības centrā 4 šis pakalpojums atkarībā no riska faktoriem svārstoties 36 līdz 76 eiro robežās. Vadītājs gan uzskata, ka sodīts galvenokārt tādēļ, ka viņam esot pārāk “gara mēle”, un tamdēļ, ka reiz jau ar “Rīgas satiksmi” tiesājies un procesu vinnējis.

2012.gadā S.Starodubcevs, pašam nezinot, kļuva par bezdarbnieku. Par to, ka atlaists no darba, vadītājs uzzinājis tikai tad, kad viņam priekšā nolikts rīkojums par darba tiesisko attiecību izbeigšanu. Viņš atceras, ka tanī dienā kā parasti ieradies darbā, jau gribējis doties maršrutā, un tad negaidot izrādījies, ka viņš “Rīgas satiksmē” vairs nestrādā. Pamatojums – darbinieks bez attaisnojoša iemesla būtiski pārkāpis darba līgumu, proti, ieradies darbā ar nokavēšanos. Taču situācija ne tuvu nebija tik viennozīmīga. Jūrmalas iedzīvotājs S.Starodubcevs darbā Rīgā uz pirmo maiņu 5 no rīta varēja ierasties vienīgi ar tā saucamo nakts kalpotāju palīdzību, kuri darbiniekus agrās rīta stundās nogādāja autobusu parkā, taču nezināja, ka viņa atvaļinājuma laikā šis pakalpojums likvidēts. “Tik agrā rīta stundā ne vilcieni, ne autobusi uz Rīgu vēl nekursē, kā es varēju nokļūt darbā laikā,” viņš saka. Vēl interesantāk, ka par tiesas spriedumu šoferis uzzināja tikai tad, kad tiesas spriedums jau bija stājies spēkā un apelāciju iesniegt vairs nevarēja. Tad lietā iesaistījās arodbiedrības LABA juristi, kuri panāca procesuālā termiņa pagarinājumu, un ar Rīgas Apgabaltiesas lēmumu viņu atjaunoja darbā.

S.Starodubcevs stāsta, ka autobusu vadītājiem būtu daudz ko teikt, taču runāt viņi baidoties. Ja nu vienīgi bez ieslēgta diktofona un anonīmi. Jau minētajā amata aprakstā ir punkts, kurš nosaka, ka aizliegts sniegt informāciju plašsaziņas līdzekļiem, publiskās diskusijās un konferencēs, kā arī fotografēt un filmēt sabiedrības īpašumā. Nudien interesanti, kādu slepeno informāciju presei var izpaust autobusa šoferis, ja reiz viņa amata aprakstā iekļauta šāda prasība? Vai autobusa vadītāju var sodīt par to, ka viņš sabiedrībai izstāstījis par viņaprāt netaisnīgu rīcību pret sevi? Mēs turpināsim sekot S.Starodubceva un “Rīgas satiksmes” konfliktam,  un jādomā, drīz uzzināsim, kādas īsti ir šoferu tiesības šajā uzņēmumā.

Autors: Procesi Latvijā

Komentēt.