Bērna tiesības uz mājokli nereti darbojas tikai “uz papīra”
02 Jūn, 2016. \\ Epicentrā. \\ 170 komentāri.

Tiesībsarga pētījumā par vardarbības izplatību pret bērniem Latvijā secināts, ka izplatītākās vardarbības pret bērnu formas ir: smēķēšana bērna klātbūtnē (59% jebkad ir bijuši šādā situācijā); apsaukāšana, lamāšana, aizvainošana, pazemošana vai kliegšana uz bērnu (56%); draudēšana nodarīt bērnam fiziskas sāpes (bet tas netiek darīts) (46%); iepļaukāšana, iedunkāšana, grūšana, iesišana vai iekniebšana (37%), pēršana (33%). Centra pret vardarbību Dardedze eksperti norādījuši, ka apmēram 20 procenti bērnu Eiropā saskaras ar kādu no seksuālās vardarbības formām, un, lai arī Latvijā sistemātisku pētījumu trūkst, Pasaules Veselības organizācijas pētījums liecina, ka seksuālajai vardarbībai pakļauti desmitā daļa bērnu. Tas nozīmē, ka Latvijā ar seksuālo vardarbību reāli varētu būt saskārušies apmēram 35 000 bērnu. Tomēr ir vēl kāda vardarbības forma pret bērnu, par kuru pētījumi klusē. Tā ir ģimeņu ar bērniem piespiedu izlikšana no vienīgā mājokļa īres parādu un hipotekāro maksājumu parādu dēļ. Latvijā nav statistikas, cik daudzas ģimenes ar bērniem  gada laikā nonāk uz ielas, tāpat arī nav apkopotu datu, cik ģimenēm ar bērniem uzreiz pēc izlikšanas pašvaldība ierādījusi citas dzīvošanai piemērotas telpas, kā to nosaka likums “Par dzīvojamo telpu īri”.

Ģimeņu ar bērniem izlikšana no vienīgā mājokļa Latvijā ir skarba realitāte. Tiesu izpildītājus neinteresē, kas šādos gadījumos notiks ar bērniem, viņi izpilda tiesas spriedumu, un viss. Publiskajā telpā atrodami neskaitāmu ģimeņu stāsti. Lūk, daži no tiem. Kādas mājas īpašniece nenomaksāta īres rēķina dēļ piecpadsmit grādu salā izlikusi uz ielas grūtnieci un viņas divgadīgo bērniņu. Bērnu tēvs, kā šādos gadījumos nereti mēdz būt, ģimeni atstājis un nekādu materiālo atbalstu tai nesniedz. No pašvaldībai piederoša dzīvokļa uz ielas izlikta ģimene ar sešiem mazgadīgiem bērniem; banka nenomaksāta kredīta dēļ izlikusi uz ielas sievieti ar trīs maziem bērniem; vēl kāda trīsbērnu ģimene pēc izlikšanas no dzīvokļa bijusi spiesta mitināties dārza mājiņā Bolderājā, jo pašvaldības piedāvātajā dzīvoklī bijuši antisanitāri apstākļi, turklāt tas atradies avārijas stāvokļa mājā. Šķirtais vīrs ar tiesu izpildītāja palīdzību izlicis no dzīvokļa bijušo sievu un abu 12 gadus veco meitu, turklāt dzīvoklī palikušas kā meitenes drēbes, tā arī mācību grāmatas. Uz sievietes teikto, ka bērnam pēc šādas rīcības nav ne ko vilkt mugurā, ne arī iespēju apmeklēt skolu, tiesu izpildītājs atbildējis – meitene varot dzīvot arī pie tēva.

Lai arī Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6.panta 5.daļa nosaka, ka darbība vai bezdarbība, kuras rezultātā netiek ievērotas bērna tiesības (bērna atstāšana bez minimāliem iztikas līdzekļiem, pajumtes, aprūpes, aizbildnības), vai citas darbības, kas ierobežo bērna personiskās vai īpašuma tiesības un brīvības, uzskatāmas par amorālām un pretlikumīgām, šādu gadījumu ir ļoti daudz. Tanī pašā laikā normatīvajos aktos nav noteikts aizliegums zvērinātam tiesu izpildītājam vērst piedziņu uz parādniekam piederošo nekustamo īpašumu, ja parādniekam ir nepilngadīgs bērns. Protams, bērniem noteiktas sociālās garantijas, un vismaz teorētiski viņiem nevajadzētu palikt bez jumta virs galvas. Saskaņā ar likumu “Par dzīvojamo telpu īri”, attiecīgajai pašvaldībai šādām ģimenēm būtu jāierāda sociālais dzīvoklis. Cits jautājums, kā likuma normas darbojas realitātē. Teorētiski tiesai par šādiem gadījumiem būtu jāpaziņo attiecīgajai pašvaldībai, kurai jālemj par citu dzīvošanai derīgu telpu ierādīšanu ģimenei ar bērniem, tomēr realitāte rāda, ka ļoti bieži tā nenotiek, un rezultātā bērna tiesības uz mājokli netiek ievērotas.

Vispārējā Cilvēktiesību deklarācijā noteikts, ka „mātēm un bērniem ir tiesības uz īpašu aizsardzību un palīdzību”. Savukārt ANO Bērna tiesību deklarācijas ceturtais princips nosaka: “bērnam jābauda labumi, kurus sniedz sociālā nodrošināšana. Viņam jābūt apveltītam ar tiesībām augt un attīstīties veselam; šai nolūkā bērnam un viņa mātei nodrošināma īpaša kopšana un aizsardzība, arī pirms un pēc dzemdībām. Bērnam jābūt apveltītam ar tiesībām uz pienācīgu uzturu, mājokli, izklaidēšanos un medicīnisko apkalpošanu.” Minētā Konvencija ir viens no svarīgākajiem starptautisko tiesību aktiem bērna pamattiesību un brīvību aizsardzības nodrošināšanai, un 1991. gadā tai pievienojās arī Latvija. Būtībā tas nozīmē, ka jebkurš lēmums, kurš tiek pieņemts valstī, vispirms ir jāizvērtē no bērnu interešu viedokļa un bērna intereses ir prioritāras. Kā redzams no neskaitāmiem gadījumiem, kad ģimenes ar bērniem tiek izliktas uz ielas, minētā Konvencija, tāpat kā Bērnu tiesību aizsardzības likums šajā gadījumā strādā galvenokārt “uz papīra”.

Komentēt.