Brexit. Jautājumu vairāk, kā atbilžu
27 Jūn, 2016. \\ Epicentrā. \\ 211 komentāri.

Lielbritānijas 23. jūnija referendumā par izstāšanos no Eiropas Savienības nobalsoja 17,41 miljons jeb 51,9% britu, par palikšanu – 16,14 miljoni jeb 48,1%. Par Lielbritānijas palikšanu Eiropas Savienībā balsoja gados jaunie britu iedzīvotāji, bet par aiziešanu – vēlētāji vecumā virs 50 gadiem. Tikai trīs dienas pēc referenduma petīciju internetā par atkārtotu referendumu par Lielbritānijas palikšanu ES bija parakstījuši jau vairāk nekā trīs miljoni cilvēku. Petīcijā Lielbritānijas valdība aicināta izpildīt nosacījumu, ka gadījumā, ja palikt vai izstāties atbalstītāju īpatsvars nepārsniedz 60%, bet vēlētāju aktivitāte nepārsniedz 75%,  jārīko atkārtots referendums. Lielākā daļa parakstītāju ir no Edinburgas un Londonas, kur pārliecinošs vairākums vēlētāju atbalstīja valsts palikšanu ES. Jāpiebilst, ka Lielbritānijā parlamentam jāizskata visas pilsoniskās iniciatīvas, kas savākušas vismaz 100 tūkstošu cilvēku parakstus.

ES diplomāti, kuri vēlējušies palikt anonīmi, svētdien paziņoja, ka Lielbritānija varētu arī nekad neuzsākt izstāšanās sarunu procesu. Vēl kāda augsta ES amatpersona izteikusies, ka Lielbritānijas premjers Deivids Kamerons otrdien gaidāmajā ES samitā vēl nepieprasīs sākt Lielbritānijas izstāšanās procesu atbilstoši Lisabonas līguma 50. pantam. Tikmēr pašā Apvienotajā karalistē iestājusies politiska krīze. Deivids Kamerons paziņojis par atkāpšanos, un oktobrī gaidāma jaunas valdības veidošana, kurai tad arī britu valsts kuģis būs “jāizstūrē” no ES. Tomēr nav izslēgts, ka šis valsts parlaments un valdība, kam oficiāli jāpieņem lēmums par izstāšanos no ES, šo lēmumu var arī bloķēt.  Pagaidām izskatās, ka pietiekami daudz britu, saskaroties ar pirmajām problēmām, ir gatavi ieslēgt atpakaļgaitu. Pirmkārt jau uzreiz pēc referenduma rezultātu paziņošanas Lielbritānijas mārciņas kurss sasniedza zemāko līmeni kopš 1985.gada, un jau 24. jūnijā mārciņa īsā laikā zaudēja 10% no savas vērtības. Neskaidrība par bloka nākotni satricināja arī pasaules finanšu tirgus, kuri tikai dienu pēc referenduma visā pasaulē zaudēja vairāk nekā divus triljonus ASV dolāru. Tā visa rezultātā Eiropas finanšu galvaspilsēta no Londonas visticamāk pārvirzīsies uz Frankfurti. Jau zināms, ka no Londonas uz citas ES valsts pilsētu tuvākajā laikā tiks pārcelta Eiropas banku iestāde, kas nodarbojas ar banku sektora noteikumu izstrādi un koordināciju visā blokā. Pēc Latvijas bijušā ekonomikas ministra Vjačeslava Dombrovska teiktā, vairākas Lielbritānijas bankas jau norādījušas, ka apsver arī tādus scenārijus kā daļēju darbinieku pārcelšanu uz citām Eiropas valstīm, un, iespējams, cīņā par šo finanšu kapitālu arī Latvijai būs savas izredzes.

Otrkārt, kā jau tika prognozēts, aktualizējās jautājums par Skotijas neatkarības referendumu no Lielbritānijas (Skotijā 62% vēlētāju atbalstīja Lielbritānijas palikšanu ES). Skotijas premjerministre Nikola Stērdžena pēc Skotijas valdības ārkārtas sēdes paziņoja par vienošanos “censties rast iespējas nekavējoties sākt sarunas ar ES institūcijām un citām ES dalībvalstīm, lai izpētītu visas iespējas, kā aizsargāt Skotijas vietu ES”. Tomēr Eiropas Komisija paziņoja, ka Skotija ir Lielbritānijas daļa, un “tālākās spekulācijās” ielaisties atteicās.  Par palikšanu ES pārliecinoši nobalsoja arī Ziemeļīrija, un īru republikāņu partija ierosināja rīkot referendumu  par Īrijas apvienošanu ar Ziemeļīriju. Tas viss liecina, ka Apvienotās karalistes vienotībai gaidāms nopietns apdraudējums. Savukārt ES valstu līderi, jo īpaši Francija un Vācija, uzskata, ka sarunas par Lielbritānijas izstāšanos jāsāk pēc iespējas ātrāk, lai izbēgtu no turpmākām neskaidrībām, bet Eiropas Parlamenta prezidents Martins Šulcs pat izteicies, ka Deivida Kamerona lēmums atkāpšanos atlikt līdz oktobrim ir skandalozs un nozīmē, ka viss kontinents kļūst par ķīlnieku neskaidrajai situācijai.

Lielbritānijas referenduma rezultāti likuši nopietni sarosīties eiroskeptiķiem arī citās valstīs. Piemēram, galēji labējā Slovākijas partija izveidojusi petīciju par referendumu valsts turpmākai dalībai Eiropas Savienībā. Saskaņā ar šīs valsts likumdošanu referenduma rīkošanai petīciju jāparaksta 350 tūkstošiem valsts iedzīvotāju. Tā rezultātiem būtu obligāts raksturs. Arī Francijas Nacionālās frontes līdere Marina Lepēna aicinājusi rīkot analoģisku referendumu Francijā.

Tiesa, saskaņā ar Lisabonas līguma 50. pantu izstāšanās process nenorit ātri. “Dalībvalsts, kura nolemj izstāties, par savu nodomu paziņo Eiropadomei. Ievērojot Eiropadomes paustās nostādnes, Savienība risina sarunas un noslēdz līgumu ar šo valsti, nosakot tās izstāšanās kārtību un ņemot vērā tās turpmākās attiecības ar Savienību. Par šo līgumu veic sarunas saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 218. panta 3. punktu. To noslēdz padome ar kvalificētu balsu vairākumu, saņēmusi Eiropas parlamenta piekrišanu.

Līgumi attiecīgajai valstij vairs nav saistoši no dienas, kad stājas spēkā izstāšanās līgums, vai, ja tāds nav noslēgts, divus gadus pēc minētā paziņojuma, ja vien Eiropadome, vienojoties ar attiecīgo dalībvalsti, vienprātīgi nenolemj šo laikposmu pagarināt.”

Autors: Rita Krasta

Komentēt.