Cik pareizi būtu liberālā ekonomikā patēriņa kredītu likmju ierobežošana
Nav jaunums, ka Saeimas deputāti ir ierosinājuši izdarīt izmaiņas Patērētāju tiesību aizsardzības likumā (turpmāk PTAL) attiecībā uz patērētāju kreditēšanu, ko regulē PTAL 8.pants. Patērētāju kreditēšana, kuru kā komercdarbību īsteno licencētas kapitālsabiedrības, kas nav kredītiestādes, notiek dažādi, tostarp izsniedzot „ātros kredītus”, kas ir īstermiņa neliels aizdevums, uz kuru var pieteikties internetā. Tātad patērētāju kreditēšana ir sociāli jūtīgs jautājums, gan patērētājam, kā fiziskai personai ar nelieliem ienākumiem, gan pakalpojuma sniedzējam, kā komersantam, kura darbību regulē valsts.
Zināms, ka kreditēšana ir valsts ekonomiskās izaugsmes rādītājs – tās apjoms un pieejamība atrodas tiešā mijiedarbībā ar valsts īstenoto politiku, uzņemējdarbības vides attīstību, kā arı iedzīvotāju labklājību. Tas, kā valsts regulē un uzrauga kreditēšanu veido personas izpratni par finansēm, par savu uzņemto finansiālo saistību izpildes kultūru. Tātad augot iedzīvotāju finansiālajai labklājībai, aug arī viņu spēja aizņemties un atdot finanšu līdzekļus, palielinot finanšu apriti nozares un valsts ekonomikā. Neskatoties uz to, sabiedrībā tomēr pastāv gana daudz aizspriedumu par „ātrajiem kredītiem”, tai skaitā par nebanku jeb alternatīvo finanšu pakalpojumu sniedzējiem.
Pēdējā laikā ,īsi pirms Saeimas vēlēšanām, aktīvi tiek virzīts likumprojekts par Grozījumiem PTAL. Netiek ņemti vērā vairāki tiesiski aspekti, kas nepelnīti var palikt nemanīti, ja deputātu piedāvātie Grozījumi PTAL, tiek veikti kā „neirotiska reforma”.
Tieši pirms gada 7.septembrī Ekonomikas ministrijas un Patērētāju tiesību aizsardzības pārstāvji tikās ar nebanku kreditēšanas nozares pārstāvjiem no Latvijas Alternatīvo Finanšu Pakalpojumu Asociācijas (LAFPA), Latvijas Lombardu asociācijas un Latvijas Hipotekāro nebanku aizdevēju asociācijas, lai pārrunātu nebanku kreditēšanas tirgus attīstības tendences. Tika akceptēts Ekonomikas ministrijas mērķis nebanku kreditēšanas jomā panākt sabalansētu nozares attīstību un augstu patērētāju aizsardzības līmeni. Apkopojot datus no dažādiem avotiem, tostarp PTAC, LAFPA, par kvantitatīvo un kvalitatīvo situāciju pēdējā gada laikā „ātro kredītu” izsniegšanas un uzraudzīšanas jomā jākonstatē, ka tās izmaiņas, kas veiktas normatīvajos aktos kopš 2016.gada ir devušas jūtamu ieguldījumu nozares sakārtošanā un iezīmējušas pozitīvas tendences sabalansētas nozares attīstībai, kas dod labumu gan valstij, gan patērētājam.
Jātzīmē, ka pastāv un arvien tiek izplatīti gan tiesiski, gan socioloģiski mīti attiecībā uz „ātro kredītu” izsniegšanu un uzraudzību. Šajā sakarā ir pētīta vairāku valstu (Zviedrija, Somija, Lietuva, Bulgārija, Polija, Armēnija, Vācija) pieredze un tiesiskais regulējums. Ir izdarīti secinājumi, kas būtu ņemami vērā iniciējot grozījumus PTAL.
Dažās valstīs tiek regulētas izsniegto aizdevumu procentu likmes, bet pēc īpašiem principiem, kas katrā konkrētā valstī ir saistīti ar ekonomiskiem aspektiem. Te jāpiekrīt viedoklim, ka novilkt vienu universālu līniju – maksimālo procentu likmi, kas būtu samērīga visiem aizdevuma veidiem – praksē ir neiespējami. Tam ir objektīvi iemesli. No uzņēmuma skatupunkta, fiksētās izmaksas par līguma apkalpošanu ir līdzīgas gan mazam, īslaicīgam aizdevumam, gan lielākam un ilgākam aizdevumam. Tādēļ kopējo izmaksu griestus piesaista aizdevuma atmaksas termiņam. Valstu normatīvajiem aktiem, ņemot vērā ES kopējo regulējumu, ir jāaizsargā iedzīvotājus arī no pārmērīgām soda naudām par kavētiem maksājumiem, nosakot, ka procentu, komisijas, soda naudas, u.c. izmaksas nedrīkst pārsniegt pamatsummas apmēru. Tātad īstermiņa aizdevumiem jābūt lētākiem. To pašlaik paredz arī Latvijas normatīvais regulējums.
Saskaņā ar PTAC datiem iedzīvotāji 2016. gada beigās nebanku patēriņa kredītos un cita veida kredītos (neskaitot līzingu) bija aizņēmušies 264 milj. eiro – par 14% vairāk nekā iepriekšējā gada beigās. Salīdzinot ar 2014. gada beigām, kad sākās diskusijas par normatīvo aktu grozījumiem, jauno darījumu apjoms pieaudzis par vairāk nekā 40%. To nebanku kreditēšanā neapšaubāmi veicina pieaugošās iedzīvotāju algas un uzlabojusies maksātspēja, tomēr iezīmējas tendence, ka pieaugums lielākoties attiecas uz patēriņa kredītiem ar konkrētu mērķi, nevis „ātrajiem kredītim”, kas palīdz „savilkt galus”.
Iepazīstoties ar Vācijas praksi patēriņa kredītu izsniegšanā, nākas secināt, ka šis pakalpojums ir ļoti strukturēts, tādejādi rodas iespaids, ka tas ir lēts vai no valsts puses perfekti regulēts. Vācijā patēriņa kreditēšana tāpat kā citās ES valstīs notiek atbilstoši 23.04.2008. EPP Direktīvas 2008/48/EK par patēriņa kredītlīgumiem, prasībām. Tomēr specifiku nosaka industrijas spēja pašregulēties, jo konkurence par tirgus daļu noturēšanu ir veicinājusi patēriņa aizdevumu izsniegšanu konkrētam mērķim, piemēram, automašīnas iegādei, ar ko Latvijā nodarbojas līzinga kompānijas, kas pārsvarā ir banku meitas uzņēmumi. Līzinga līguma regulējums ietverts Komerclikumā un tas nesatur nekādus līgumā noteiktās atlīdzības ierobežojumus, jo balstās uz nomas attiecībām. Ja Latvijas patērētājs nevēlas lietot svešu (līzinga kompānijas) automašīnu uz līzinga līguma noteikumiem, bet iegūt automašīnu savā īpašumā, tad nepieciešamos naudas līdzekļus viņam ir jāaizņemas. Pastāv vairākas izvēles iespējas, no kurām tikai viena ir patēriņa kredīts pie nebanku kreditētāja varbūt pat „ātrais kredīts”, tomēr šādas iespējas esamība veicina konkurenci ne tikai kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju vidū, bet arī attiecīgo preču piegādātāju, ražotāju un citu komersantu ieinteresētību organizēt drošu finanšu resursu piesaisti.
Ņemot vērā pieaugošo alternatīvo finanšu tehnoloģiju un pakalpojumu nozīmi sabiedrības ikdienā, nebanku nozares uzņēmumi regulāri seko līdzi sabiedrības finanšu labklājībai un nostājai pret sniegtajiem finanšu pakalpojumiem. 2017. gadā veiktajā sabiedriskās domas pētījumā ir noskaidrots, ka 76,7% Latvijas iedzīvotāju vismaz reizi dzīvē ir ņēmuši kredītu. Visbiežāk latvieši ir izmantojuši patēriņa un hipotekāros kredītus, distances kredītus, līzingu, kredītu studijām un kredītlīnijas.
Pretstatā publiskajā telpā valdošajiem priekšstatiem par cilvēku negatīvo nostāju pret nebanku kredītdevējiem un to pakalpojumiem, SKDS pētījuma rezultāti liecina, ka gandrīz 70% respondentu, kuri kaut reizi ir aizņēmušies naudu no nebanku kredītdevējiem, nav novērojama negatīva attieksme pret šādu pakalpojumu. Līdzīgi novērojumi sabiedriskajās aptaujās ir izdarīti jau pieminētajās valstīs. Ir izpētīts un argumentēts, ka ātro patēriņa kredītu sniedzēji spēj piedāvāt kredītus par zemākām administrēšanas komisijas maksām salīdzinot ar banku piedāvātajiem kredītiem. Pie gandrīz vienādām procentu likmēm bankā ņemtais kredīts ilgākā laika posmā ir divas reizes dārgāks par ātro patēriņa kredītu.
Viens no NAP2020 mērķiem ir radīt spēcīgu vidusšķiru (mazinot nabadzību un uzlabojot iedzīvotāju dzīves kvalitāti) un arī veicināt iedzīvotāju vēlmi dzīvot un atgriezties Latvijā – valstī, kas ir atvērta Eiropas tautsaimniecība, kas pakļauta arvien straujākām izmaiņām globalizācijas laikmetā. Tāpēc cilvēkiem ir svarīgi stiprināt drošumspēju – cilvēka adaptācijas spēju strauji mainīgā vidē. Cilvēks ar pietiekamu drošumspēju spēj rast risinājumus ne tikai sev un tuvākajiem, bet arī sabiedrībai kopumā. Vēsturiskā pieredze, sabiedrības noslāņošanās un krīzes apstākļi, nedraudzīga tiesiskā vide būtiski ietekmējuši daudzu cilvēku drošumspēju. Šajā kontekstā „ātro kredītu” pieejamība nav drauds, bet sabiedrotais cilvēka drošumspējas stiprināšanai, ja ir zināmi noteikumi un izpratne par to izpildes iespējamību konkrētajā dzīves gadījumā.
Nenoliedzami tieši šajā virzienā būtu jādarbojas likumdevējam īstenojot jau minēto Ekonomikas ministrijas mērķi nebanku kreditēšanas jomā. Akcents liekams uz līdzsvaru starp iesaistīto personu interesēm. Minētā kontekstā nav pieņemami likumprojekta par Grozījumiem PTAL anotācijā minētie argumenti, uz kuriem balstīta nepieciešamība 1) voluntāri noteikt kredīta kopējo izmaksu procentus dienā no kredīta summas; 2) balstīties uz informāciju, kas saņemta tikai no patērētāja, ja tā ir pietiekama un dokumentāri pamatota; 3) savstarpēji apmainīties ar ziņām par patērētāju vai galvinieka saistībām un to izpildes gaitu.
Detalizēti iepazīstoties ar EST 2014.gada 18. decembra spriedumu Lietā C‑449/13 CA Consumer Finance SA pret Ingrid Bakkaus, jāsecina, ka PTAL nav nepieciešami grozījumi „lai nodrošinātu nacionālā regulējuma atbilstību Eiropas Savienības Tiesas judikatūrai,” jo esošā PTAL redakcija pilnībā atbilst jau pieminētās EPP Direktīvas prasībām.
Analizējot datus no dažādiem avotiem, tostarp PTAC, LAFPA jāsecina, ka likumprojekta anotācijā izmantotā informācija no PTAC finanšu pakalpojumu uzraudzības projekta ir pasniegta tendenciozi un neliecina par piedāvāto grozījumu nepieciešamību. Nav izprotamas kāpēc likumprojekta anotācijā iekļautas atsauces uz Civillikuma 1. un 1415.pantu, kā arī PTAL 8. panta 2.2 daļu, un it īpaši uz Krimināllikumu, jo tādejādi tiek norādītst uz to, ka esošais PTAL 8.panta regulējums ir pretrunā ar minētajām tiesību normām.
Pārsteidzošs ir likumprojekta anotācijā ietvertais apgalvojums, ka „pašreiz spēkā esošā regulējuma ietvaros efektīvs risinājums tā saukto “ātro kredītu” ierobežošanai joprojām nepastāv”, norādot, ka pieaudzis izsniegto kredītu apjoms. Minētais apgalvojums uzskatāms par tendenciozu, jo statistikas dati norāda uz kopējo patēriņa kredītu apjoma pieaugumu, savukārt „ātro kredītu” pieaugums ir apstājies, jo pretēji apjomīgākam patēriņa kredītam „ātrā kredīta” popularitāti bremzē pakāpeniski pieaugošās algas, kas ļauj veikt nelielus uzkrājumus, kā arī sabiedrības piesardzīgais noskaņojums pret šādiem aizdevumiem. Tas faktiski nozīmē, ka „ātro kredītu” nepamatotais pieprasījums apsīkst, jo pieaug iedzīvotāju patēriņš. PTAL noteiktie procentu likmju griesti sistēmiski iekļaujas patērētāju kreditēšanas politikā un „neirotiskas reformas” šajā sakarā norāda uz stigmatizāciju.
Jātzīmē, ka jau 2016.gadā ir pieņemta Vispārīgā datu aizsardzības regula, kura ir tieši piemērojama Latvijā un ir attiecināma arī uz fiziskas personas datiem, kas tiek nodoti kredītu izsniedzējiem, gan bankām, gan citiem komersantiem, un par kuru aizsardzību komersants ir atbildīgs. Tādejādi, nenodrošinot personas datu aizsardzību regulas izpratnē, nevar uzlikt par kredīta devēja pienākumu „savstarpēji apmainīties ar ziņām par patērētāju vai galvinieka saistībām un to izpildes gaitu.”
Ņemot vērā pētīto valstu pieredzi patērētāju kredītu izsniegšanā un tiesiskā regulējuma atšķirības, kas tomēr nodrošina EPP direktīvas prasību ievērošanu, likumdevējs tiek aicināts uz sistēmisku un pārdomātu nozares regulējuma analīzi, neizraujot no patēriņa kredīta, kas saistīts gan ar sociāliem, gan ekonomiskiem, gan tiesiskiem aspektiem, konteksta „ātros kredītus”, vēršot uzmanību uz socioloģisku problēmu, kas rodas no mazkontrolētā reklāmas un mārketinga tirgus, kurā darbojošās personas ir ne tikai nebanku kreditātāji.
Tāpat pētījumos ir noskaidrots, ka valstī noteiktu tiesisku kreditēšanas ierobežojumu (procentu ierobežojumu) rezultātā, pieaug nelegālā kreditēšana. Piemēram, Vācijā un Francijā nelegālās kreditēšanas līmenis ir vairāk kā divas reizes augstāks nekā tirgos bez procentu likmju ierobežojumiem. Tas izskaidrojams ar to, ka mazturīgie kredītņēmēji saņem atteikumu no oficiālajiem aizdevējiem un ir spiesti meklēt nelegālos aizdevējus. Jāņem vērā, ka nelegālie aizdevēji izmanto agresīvas parādu piedziņas metodes (vardarbība, draudi, izspiešana), kas paaugstina noziedzības līmeni, ietekmē cilvēkdrošību.
Publiskajā telpā dažādu organizāciju un uzņēmumu pārstāvji ir izteikuši pamatotu viedokli, ka procentu likmju ierobežojumu rezultātā no tirgus aizies mazie komersanti, kā rezultātā noteikts skaits nodarbināto var kļūt par bezdarbniekiem. Ja mazākie nebanku kredītdevēji pamet tirgu, tad kredītiestādes neapkalpo noteiktus patērētāju segmentus un samazinās gala patēriņš, kass negatīvi ietekmē tautsaimniecību, jo ne tikai nebanku kredītdevēji samazina darbinieku skaitu, bet tas jāsamazina arī ražotājiem, vairumtirgotājiem, mazumtirgotājiem un pēcpārdošanas pakalpojumu sniedzējiem.
Autors: BAUK lektore Mag.iur Barba Girgensone
Komentēt.