Eitanāzija – par vai pret?
22 Apr, 2016. \\ Epicentrā. \\ 1 komentārs.

Sabiedrība saziedojusi 10 000 eiro, lai nedziedināmi slimais Viesturs Bundža varētu doties uz Šveici un aiziet no dzīves asistētā pašnāvībā. 45 gadus vecajam Viesturam ir rīkles vēzis, un vīrietis atzīst – pēdējais pusotrs gads pagājis nebeidzamās ciešanās. Daudziem nedziedināmi slimiem cilvēkiem  eitanāzija ir vienīgā cerība nomirt cilvēciski un bez sāpēm, tomēr par šāda soļa morālajiem un ētiskajiem aspektiem pasaulē joprojām nerimst diskusijas.

Ar pasīvo eitanāziju saprot ārstniecības metožu ierobežošanu vai pārtraukšanu gadījumos, kad nekāda medicīniska iejaukšanās vairs nevar pacientam palīdzēt un atgriezt viņu pie saprašanas. Proti, dzīvība tiek uzturēta vairs tikai fizioloģiskā līmenī, mākslīgi. Aktīvā eitanāzijā vai asistētā pašnāvībā ārsts izraksta slimniekam zāles, kuras viņš var iedzert, kad pašam šķitīs, ka pienācis izšķirīgais brīdis. Aktīvās eitanāzijas gadījumos aizliegts izdarīt nāvējošu injekciju – pacientam pašam jāiedzer ārsta atnestie nāvējošie medikamenti.

Zināmākā valsts, uz kurieni nedziedināmi slimie dodas, lai labprātīgi nomirtu, ir Šveice. Šajā valstī ir četras organizācijas kuras ārvalstniekiem sniedz eitanāzijas pakalpojumus. Palīdzības sniegšanas procedūra, pacientam aizejot no dzīves, ir legalizēta Nīderlandē, Francijā, Luksemburgā un Beļģijā. Beļģijā eitanāziju atļauts veikt arī bērniem. Šīs valsts parlamenta pieņemtais likums paredz: gadījumā, ja bērns slimo ar neārstējamu slimību, cieš sāpes un nav nekādu iespēju viņu izārstēt, viņam drīkst veikt eitanāzijas procedūru. Austrijā, Dānijā, Japānā un Izraēlā atļauta pasīvā eitanāzija. Amerikas Savienotajās Valstīs eitanāzija legalizēta Montānā, Oregonā, Vermontā, Vašingtonā un Kalifornijā.

Valstīs, kurās eitanāzija atļauta, jāievēro virkne normu, kas izslēdz iespējamo ļaunprātību. Nedziedināmi slimajam pašam jāizsaka lūgums pēc eitanāzijas, lēmuma pieņemšanas laikā viņam jābūt spriestspējīgam, kā arī informētam par alternatīvām – paliatīvo aprūpi. Lai ārsti pieņemu lēmumu par šāda soļa pamatotību, pacientu mokošajām sāpēm jābūt neciešamām un nepārejošām, tādām, kam nelīdz vairs nekādi medicīniskie līdzekļi. Nepieciešams arī ārsta slēdziens, ka pacientam nav cerību izveseļoties, tas jāapstiprina vēl vienam ar attiecīgā pacienta ārstēšanu līdz tam nesaistītam mediķim.

Pret eitanāziju asi iestājas visas kristīgās konfesijas. Vatikāns pielīdzina aktīvo eitanāziju slepkavībai, nostādot to blakus genocīdam, abortiem un pašnāvībām. No jebkuras reliģijas viedokļa cilvēku dzīvības pieder Dievam, un tikai Viņa ziņā ir – vai cilvēkam dzīvot, vai mirt. No teoloģiskā viedokļa dzīvības pārtraukšana vai atņemšana ir nepieļaujama.

Vēl viens nopietns pretarguments ir iespējamā ļaunprātība. Eitanāzijas pretinieki norāda, ka to var izmantot radinieki, kuri apmaksā bezcerīga slima cilvēka ārstēšanu, gaida no viņa mantojumu, vai vienkārši ir noguruši no rūpēm par smagi slimo tuvinieku. Nav garantijas, ka šāda slimnieka izteiktā vēlme aiziet no dzīves bijis izsvērts, ar skaidru saprātu pieņemts lēmums.

Pret eitanāziju runā arī mūsdienu medicīnas straujā attīstība.  Atslēdzot smagi slimo cilvēku no dzīvības uzturēšanas sistēmām, viņam var tikt liegta iespēja sagaidīt konkrētās slimības ārstēšanai nepieciešamo zāļu rašanos.

Kā viena no galvenajām ētiskajām problēmām tiek minēta tādu pacientu eitanāzija,  kuri atrodas komā, ir garīgi nepilnvērtīgi, slimo ar slimībām, kuras neļauj adekvāti uztvert notiekošo, un tātad nespēj pieņemt apzinātu lēmumu par labprātīgu aiziešanu no dzīves. Šādos gadījumos lēmumu pieņem ārsts vai tuvinieki, tādējādi parakstot nedziedināmi slimam cilvēkam sava veida nāves spriedumu.

Eitanāzijas pretinieki uzskata, ka risinājums ir augstā līmenī esoša paliatīvā aprūpe, un nedziedināmi slimo kvalitatīva atsāpināšna. Tādā veidā cilvēks savas dzīves pēdējo posmu varētu pavadīt pēc iespējas cienīgāk un nesāpīgāk, un aiziet mūžībā dabīgā ceļā.

Eitanāzijas piekritēji uzsver – cilvēkam ir tiesības nomirt, kad viņa dzīve nedziedināmas slimības izraisītu sāpju iespaidā kļuvusi nepanesama un mokoša. Viņu ieskatā cilvēkam ir tiesības ne tikai uz dzīvību, bet arī uz nāvi. Savukārt runājot par morāles normām tiek argumentēts, ka nav humāni likt dzīvot cilvēkam, kurš būdams pie pilna prāta un skaidras saprašanas cieš nepanesamas sāpes, un vēlas šo pasauli atstāt.

Autos: Guna Apse

Komentāri.
  • Olga
    jūlijs 15, 2018

    Labdien !
    Strādājot privāti kā māsa ar onkoloģiskajiem pacientiem, dažreiz biju sastapusies ar ļoti apzinātiem cilvēkiem ar onkoprocesu pēdējā pakāpē, kuri gatavi bija braukt uz Šveici, taču rindas uz eitanāziju bija 3 mēnešu garas, un viņi apzinājās, ka tik ilgi nenodzīvos. Tā arī bija.
    Domāju, ka visus ētiskos aspektus ir vērts apspriest un tos cieņpilnīgi ņemt vērā, taču uzskatu, ka eitanāzija, galvenokārt, kā nekaitēšana, ir viens no būtiskajiem palīdzības veidiem cilvēkiem ar smagām saslimšanām, kas rada ļoti lielas ciešanas.
    Pirms ko tādu apgalvot vai nonākt pie šī lēmuma, ir vērts sastapties vismaz ar 10 smagiem pacientiem pie samaņas un kuri dzīvo labos apstākļos, lai pašiem pārliecinātos, cik šī jautājuma atrisināšana ir būtiska.

    Cieņā,
    Olga

Komentēt.