Investīciju pretenziju tops
25 Feb, 2016. \\ Epicentrā. \\ 257 komentāri.

Kad ārvalstu uzņēmējs uzskata, ka valsts pārkāpusi starptautiski atzītus komercdarbības veikšanas principus, viņš var pieteikt valstij investīciju pretenziju. Ja pusgada laikā valstij un, viņaprāt, savās tiesībās aizskartajam investoram nav izdevies rast problēmas risinājumu un panākt mierizlīgumu, uzņēmējs, saskaņā ar starpvalstu investīciju aizsardzības līgumiem, ir tiesīgs uzsākt starptautisku tiesvedības procesu pret valsti. Ievērības cienīgs ir fakts, ka valsts zaudējuma gadījumā investīciju pretenzijās prasītās summas tiek maksātas no valsts budžeta naudas, tātad no ikviena nodokļu maksātāja kabatas.

Reiderisms.com apkopoja pēdējo gadu skandalozākās investīciju strīdu pretenzijas 

1. Sagrieztā zviedru kuģa lieta

Šī lieta ieņem mūsu topa pirmo vietu, jo pirmkārt, tas bija pirmais šāda veida investīciju strīds Latvijā, un, otrkārt, Latvijas valsts pēc gadiem ilgas tiesāšanās pārliecinājās, ka starptautiskā arbitrāžā visu nosaka juridiskas fineses un labi juristi, nevis dzīves realitāte.

Tālajā 1993. gadā zviedru firma “Swembalt AB” atvilka uz Rīgu kādu savu laiku nokalpojušu kuģi, lai būvētu uz tā atpūtas un biznesa centru. Vispirms kuģis stāvēja pie piestātnes Ķīpsalā, tad Rīgas dome paziņoja, ka piestātne zviedru firmai izīrēta nelikumīgi, un kuģi pārtauvoja Vecmīlgrāvja kanālā. Kuģi apsekojušie eksperti konstatēja, ka tā korpusā ir divarpus reiz trīs metrus lieli caurumi, tas pūst no abiem galiem un ir pietauvots pie bojātiem pāļiem. Bija risks, ka vētras laikā tas varētu nogrimt un aizsprostot kanālu kuģu satiksmei. Kuģi nodēvēja par vraku, 1996. gadā pārdeva izsolē, nogādāja Mangaļsalas kuģu remontrūpnīcā un sagrieza metāllūžņos. Trīs gadu laikā kuģa īpašnieki par visām šīm peripetijām neko daudz nelikās zinis, bet līdzko kuģis bija sagriezts, cēla investīciju pretenziju par vērtīga īpašuma iznīcināšanu un pieprasīja kompensāciju. Satiksmes ministrijā zviedru kuģa problēmas risināšanai bija pat izveidota īpaša darba grupa, kurā darbojās juristi un vairāku ministriju darbinieki, taču tas nelīdzēja. “Swembalt AB” vērsās starptautiskās arbitrāžas tiesā, un tā 2000. gadā nolēma, ka Latvijai par ārvalstu investora īpašuma iznīcināšanu jāmaksā vairāk nekā trīs miljonus ASV dolāru plus kopš sprieduma pasludināšanas krājušos procentus par katru aizritējušo dienu. Latvijas valdība 2001. gadā vērsās Kopenhāgenas Jūras lietu un komerctiesā ar prasību neatzīt šo starptautiskās arbitrāžas tiesas spriedumu, taču tā 2003. gadā Latvijas prasību noraidīja. Einara Repšes valdība nolēma tiesāšanos neturpināt, bet maksāt. Rezultātā valsts zaudēja vairāk kā divus miljonus latu.

2. „Windau” dubultā tarifa ieta

Mūsu topa otrajā vietā „Windau” lieta iekļuvusi tādēļ, ka parāda – pat attiecīgajā brīdī spēkā esoši normatīvie akti nav par šķērsli tam, lai vinnētu starptautiskajā arbitrāžā un piedzītu no valsts 1,6 miljonus latu un kavējuma naudu 72 000 latu apmērā. „Windau” lietas gaitā gan nācās savu apetīti samazināt – sākotnēji no valsts tika prasīti 8,22 miljoni latu, pēc tam 7,6 miljoni. Ņemot vērā šīs summas var teikt, ka Latvija vēl tika cauri ar salīdzinoši nelieliem zaudējumiem…

„Windau” dubultā tarifa lieta sākās 1997.gadā, kad zviedru firma „Nykomb Synergetics Technology Holding AB” noslēdza līgumu par elektroenerģijas iepirkšanu no zviedru firmas meitasuzņēmumam SIA „Windau” piederošās Bauskas koģenerācijas stacijas. Līguma slēgšanas brīdī spēkā bija Satversmes 81.panta kārtībā izdotie Ministru kabineta noteikumi, kas bija atcēluši likumā iepriekš paredzēto kārtību, ka divkāršais tarifs attiecas arī uz koģenerācijas stacijām. Satversmes tiesa gan tajā pašā gadā šos noteikumus atzina par spēkā neesošiem, taču „Windau” un „Latvenergo” līgumu slēgšanas laikā norma par dubulto iepirkuma tarifu nedarbojās. Saprotams, ka „Windau” tas nepatika un sākās tiesu darbi. Satversmes tiesa 2000.gada martā pasludināja spriedumu, ka “Windau” prasība par dubulto tarifu nav pamatota. Vēl līdz starptautiskajai tiesvedībai puses strīdu mēģināja izšķirt mierizlīguma ceļā, taču tās beidzās neveiksmīgi. „Nykomb” starptautiskajā arbitrāžā  uzsvēra, ka „Latvenergo” tajā laikā elektroenerģiju par dubulto tarifu esot iepirkusi no citām stacijām, bet ne no „Windau”. Rezultātā valsts dabūja maksāt, bet „Latvenergo” līdz pat 2007. gadam obligātā kārtā iepirkt no „Windau” elektroenerģiju par dubulto tarifu. Interesanti, ka pret valsti cīnījās un vinnēja pašmāju miljonārs – toreizējais  „Windau” prezidents Jānis Sprinovskis, kuru aizkulisēs mēdza dēvēt par „elektrības dubultā tarifa krusttēvu”, un kuram esot bijušas īpašas attiecības ar tā laika politisko eliti, un kura vārdu saista arī ar Andra Šķēles biznesa interesēm. Jāpiebilst, ka 2013. gadā KNAB viņu aizturēja saistībā ar Daugavpils pašvaldības uzņēmuma „Daugavpils siltumtīkli” kukuļošanas lietu.

3. Bertolda Flika un „airBaltic” lieta

Topa trešajā vietā iekļauta Bertolda Flika investīciju pretenzija pret Latviju. Šī lieta ievērojama ar to, ka cilvēks, kura tanī laikā vadītā Latvijas nacionālā aviosabiedrība 2010. gadā cieta 35,909 miljonu latu lielus zaudējumus, bet 2011. gadu noslēdza ar 83,6 miljonu zaudējumiem, investīciju pretenzijā pieprasīja no valsts 62 miljonus latu!

Bertolds Fliks, pēc tautības vācietis, par „ airBaltic” prezidentu un izpilddirektoru tika iecelts 2002. gadā, taču arī līdz tam viņš jau labu laiku bija apgrozījies Latvijas biznesam un politikai tuvās aprindās. Savulaik bijis konsultants Latvijas Privatizācijas aģentūrā, Latvijas valsts pārstāvis Rīgas Starptautiskajā lidostā un valdes loceklis “Latvijas gāzē”.

2008. gadā Fliks nodibināja kompāniju „Baltijas aviācijas sistēmas, kam laika posmā no 2009. līdz2011.gadam piederēja kapitāla daļas virknē ar aviācijas biznesu saistītiem uzņēmumiem, tai skaitā arī 47% „airBaltic”. Pēc „Latvijas Krājbankas” kraha izrādījās, ka BAS piederošās „airBaltic” daļas ieķīlātas bankā, un valsts šo ķīlu atpirka par akciju nominālvērtību – 224 453 latiem. Fliks nekavējās paziņot, ka valsts viņam atņēmusi daļas aviokompānijā un iesniedza Valsts kancelejā investīciju pretenziju par 62 miljoniem latu.  Tikmēr Satiksmes ministrija un Tieslietu ministrija uzstāj, ka Fliks aviokompānijas pārņemšanas laikā nemaz nav bijis šo daļu īpašnieks, jo 2010. gada decembrī visas savas BAS daļas nodevis ar Antonovu saistītā ofšora «Taurus Asset Management Fund Limited» īpašumā. Kamēr Fliks posās starptautiskai arbitrāžai, liktenis viņam piespēlēja negaidītu dāvanu no Valsts kancelejas noplūdušā ekspertu atzinuma veidā. Šajā dokumentā bija aprakstīti iespējamie riski, ja lieta nonāks līdz starptautiskajai šķīrējtiesai, un norādīts, ka valstij var būt jārēķinās ar 15-16 miljonu latu kompensāciju. Ja tik tālu nonāks, lietu, visticamāk, izskatīs Vašingtonā bāzētajā Starptautiskajā Ieguldījumu strīdu izskatīšanas centrā.

4. CAF vilcienu iepirkuma lieta

Šī lieta ierindota topa 4. vietā, jo uzskatāmi pierāda, cik viegli ar nepārdomātu daudzmiljonu iepirkumu valsts pati sev var „iešaut kājā”. Spānijas mašīnbūves uzņēmums „Construcciones y Auxiliares de Ferrocariles S.A” (CAF) no Latvijas grib piedzīt neiegūtā pasažieru vilcienu iepirkuma vērtību, un tie jau ir simti miljoni eiro.

Spānijas mašīnbūves uzņēmums 2011. gadā uzvarēja vēsturiski lielākajā valsts iepirkumā Latvijā. Minētais līgums paredzēja 34 elektrovilcienu un septiņu dīzeļvilcienu iepirkšanu un uzturēšanu vairāk nekā 400 miljonu eiro apmērā. CAF ar  „Pasažieru vilcienu” noslēdza līgumu, abas puses parakstīja dokumentus un jutās apmierinātas. 2012. gadā pret šo līgumu asi iestājās Eiropas Komisija kā potenciālais līguma līdzfinansētājs, un pēc ilgstošām peripetijām „Pasažieru vilciens” līgumu lauza. CAF vērsās Stokholmas Tirdzniecības palātas Mediācijas institūtā, lūdzot sākt mediācijas procesu. Tas gan beidzās bez vienošanās, bet CAF iesniedza investīciju pretenziju pret valsti. Tas, ka Latvijā nav uzbūvēta neviena CAF rūpnīca, un nav saražots neviens vilciens, spāņus nemulsināja. CAF apgalvoja, ka investīcijas Latvijā ir veiktas.  2013. gada vasarā kļuva zināms – CAF prasība pret Latvijas valsti varētu svārstīties 60 līdz 200 miljonu eiro robežās.

5. „Menard Port LLC” astoņu miljonu lieta

Piekto vietu ieņēmusi investīciju pretenzija, kurā ASV reģistrēts ofšors grib no valsts piedzīt 8 miljonus eiro, lai kompensētu tam kā mazākuma akcionāram nodarītos zaudējumus. Šī lieta ievērojama ar to, ka uzņēmums, kurš vēlas  iegūt no valsts astoņus miljonus dolāru, realitātē Latvijas ekonomikā nav investējis neko.

Salīdzinājumā ar CAF kārotajiem simtiem miljoniem, astoņi miljoni tāds nieks vien šķiet, tomēr kā CAF, tā „Menard Port LLC” vēlas iegūt kompensāciju par ieguldījumiem, kurus ir ļoti grūti atrast un saskatīt.

ASV reģistrētais ārzonas uzņēmums „Menard Port LLC” 2014. gada pavasarī uzsāka tiesvedību pret saldumu ražotājiem „Laimu”, „Staburadzi” un vēl vairāk kā divdesmit citiem „Nordic Partners” koncerna uzņēmumiem. Ofšors apgalvoja, ka kopīpašumā esošajam „NP Business centre” nodarīti zaudējumi, un vēlējās tiesas ceļā piedzīt vairāk kā piecus miljonus eiro. Vēlāk ofšors prasību papildināja vēl par trim miljoniem, taču tiesa to izskatīšanai nepieņēma. Interesanti, ka vienīgais „Menard Port LLC” ieguldījums strīdus objektā ir 2010. gadā sabiedrības pamatkapitāla palielināšanai ieguldītie 171 740 eiro, turklāt arī savas 33,33 kapitāla daļas „Menard Port LLC” savulaik ieguvis kā atlīdzību par tā īpašnieka Mārča Miķelsona sniegtajiem juridiskajiem pakalpojumiem „Nordic Partners”. Interesanti, ka amerikāņu uzņēmumam „Menard Port LLC” vienīgā saistība ar amerikāņiem ir tā reģistrācijas valsts. Patiesībā tas pieder mūsu pašu latviešu advokātam Mārcim Miķelsonam.

6. „E Energija” un Rēzeknes siltumapgādes lieta

Šī lieta ieņēmusi 6. vietu, jo šķietami „komunāls” strīds par siltumapgādes nodrošināšanu Rēzeknes pašvaldībā pārvērtās teju starptautiskā strīdā starp Latviju un Lietuvu, un lietuvieši no Latvijas tagad prasa 10 miljonu eiro lielu kompensāciju. Tiesa, sākotnējā kopējā prasības summa bija 12,16 miljoni latu.

Rēzeknē strīds ar Lietuvas kompānijai „E energija” piederošo „Latgales enerģiju” sākās vēl 2007.gadā, kad „Latvijas gāze” pārtrauca dabasgāzes piegādi divām Rēzeknes katlumājām, jo pilsētas siltumapgādes uzņēmums „Rēzeknes siltums”, ar ko „Latgales enerģijai” noslēgts līgums par siltumapgādes aktīvu nomu, nebija samaksājis aptuveni 29,2 tūkstošu latu parādu. Pilsētai ziemas sezonā draudēja palikšana bez apkures. Vēlāk Rēzeknes domes deputāti dabasgāzes piegāžu problēmu risināšanai nodibināja jaunu kapitālsabiedrību „Rēzeknes enerģija”, un vēl pēc l;aika pārņēma arī „Latgales enerģijai” nodotās pilsētas katlu mājas. Rēzeknieši apgalvoja, ka lietuvieši solītās investīcijas siltumapgādē nemaz īsti nebija veikuši, bet katlumājas vēlāk tika rekonstruētas par pašvaldības līdzekļiem.

Savukārt „Latgales enerģija,” kuras īpašnieki ir Lietuvas „E Energija”, kam pieder 58% uzņēmuma pamatkapitāla, un divas Latvijas privātpersonas, iesniedza investīciju pretenziju pret Latvijas valsti.

Komentēt.