Kāpēc esam tik nabadzīgi?
24 Okt, 2016. \\ Epicentrā. \\ Nav komentāru.

“Gadu no gada, uzklausot iedzīvotājus klātienē un, vērtējot iedzīvotāju iesniegumu saturu, es nonāku pie skaudra secinājuma – Latvijas lielākā problēma ir nabadzība. Nabadzība, pie kuras lielākā daļa iedzīvotāju paši nemaz nav vainojami,” tā nesen izteicās tiesībsargs Juris Jansons. Turklāt nabadzības risks Latvijā nav ne šodien, ne vakar radusies problēma. Tā diemžēl jau gadiem ilgi ir Latvijas dzīves realitāte.

Pēc Centrālās Statistikas pārvaldes datiem 2012. gadā nabadzības riskam vai sociālajai atstumtībai Latvijā bija pakļauti 703 tūkstoši iedzīvotāju jeb 35,2% no visiem iedzīvotājiem. Statistiķi optimistiski ziņoja, ka tas ir par 28 tūkstošiem mazāk nekā 2011. gadā, kad šis rādītājs bija 731 tūkstotis jeb 36,2% iedzīvotāju. Samazinājumu esot ietekmējusi ekonomiskās situācijas uzlabošanās un iedzīvotāju rīcībā esošo ienākumu pieaugums. 2013. gadā nabadzības riskam bija pakļauti 645 tūkstoši jeb 32,7% iedzīvotāju – par 2,4 procentpunktiem mazāk nekā 2012. gadā. 2014. gadā Latvijā nabadzības riskam bija pakļauti 606 tūkstoši jeb 30,9 % iedzīvotāju – par 1,8 procentpunktiem mazāk nekā 2013. gadā. Un kārtējā optimistiskā ziņa par dziļai materiālai nenodrošinātībai pakļauto iedzīvotāju īpatsvara samazināšanos – no 19,2 % 2014. gadā līdz 16,4 % 2015. gadā.

Vadoties tikai pēc minētajiem “cipariņiem” jājautā – par ko tad mēs cepamies? Statistika taču liecina, ka ar katru gadu nabadzīgo cilvēku kļūst arvien mazāk! Tīri matemātiski rēķinot sanāk, ka tikai kādu trīs gadu laikā no nabadzības bedres izrāpušies apmēram simts tūkstoši Latvijas iedzīvotāju! It kā nebūtu nekāda iemesla, lai publika, respektīvi – sabiedrība, tagad sajūsmā nesistu plaukstas un nesauktu „urrā!”.

Diemžēl šie skaitļi diezin vai rāda objektīvu ainu. Liela daļa no minimālo algu saņēmējiem kopā ar visām ģimenēm, turklāt – daļa kopā ar pensijas gados esošajiem vecākiem, emigrējuši ārpus Latvijas. Piemēram, jau minētajā 2012. gadā Latvijas Universitātes profesors Andris Deniņš nāca klajā ar satriecošu apgalvojumu – no Latvijas aizbraukuši vismaz 450 000 Latvijas iedzīvotāju, nevis 200 000 vai 250 000, kā tolaik ziņoja Centrālā statistikas pārvalde. Arī Apvienoto Nāciju Organizācijas neatkarīgais eksperts Sephass Lumina vēl 2012. gadā aicināja pievērst tūlītēju uzmanību augstajai emigrācijai ekonomiski aktīvo iedzīvotāju vidū un nepietiekamajam atbalstam daudzbērnu ģimenēm. Starp sociāli ekonomiskajām problēmām, kuru risināšanai pēc ANO eksperta domām vajadzēja nekavējoties ķerties klāt, bija arī aizvien lielākā nabadzība un augošais pašnāvību skaits. Vai valdība ķērās pie problēmas risināšanas? Skaitļi liecina, ka nē.

Pat ja pieņemam, ka oficiālai statistikai ir taisnība, un no Latvijas tiešām aizbraukuši “tikai” 250  tūkstoši darbspējīgo iedzīvotāju, mazajai Latvijai tas ir dramatisks rādītājs. Tā ir ceturtā daļa no visiem Latvijas iedzīvotājiem, un, kā jau ne reizi vien minēts, šie cilvēki tagad strādā citās valstīs, un tātad ceļ šo valstu, nevis Latvijas ekonomiku. Varam jau sevi mierināt ar mītu, ka uz ārvalstīm darba un labākas dzīves meklējumos devušies galvenokārt neveiksminieki un slaisti, no kuriem tāpat lielas jēgas nebūtu, tomēr 2015. gadā veiktā latviešu emigrantu aptauja, kurā piedalījās vairāk kā 14 tūkstoši respondentu, zīmē citu ainu. No aizbraucējiem algotu darbu strādāja 50%, bet 29,4% bija uzņēmēji.

Kāpēc cilvēki brauc prom un kāpēc pat daudzi  strādājošie ir pieskaitāmi nabadzības riskam pakļauto Latvijas iedzīvotāju lokam? Iespējams, atbilde lielā mērā slēpjas nodokļu slogā, kurš Latvijā vismaz attiecībā uz darba ņēmējiem ir lielākais starp Baltijas valstīm. Arī tas nav nekāds jaunums – vēl 2016. gada sākumā „Swedbank” analītiķi secināja – salīdzinot trīs dažādu līmeņu algu saņēmēju ienākumus katrā no Baltijas valstīm, redzams, ka kopumā joprojām pret strādājošiem labvēlīgākā ir Igaunijas darbaspēka nodokļu politika, kam seko Lietuva. Latvijas iedzīvotājiem, salīdzinot ar kaimiņvalstīm, nodokļiem arī šogad jāatvēl lielāka daļa no ikmēneša ienākumiem. To apliecina arī LDDK aprēķini par viena darbinieka izmaksām visās Baltijas valstīs 2015.gadā. Darbinieki (kuriem nav apgādājamo) ar vienādu neto algu 600 eiro mēnesī darba devējam Latvijā izmaksā 1045,45 eiro mēnesī, savukārt Lietuvā -1025,77 eiro, bet Igaunijā – tikai 987,53 eiro. Latvijā ir augstākā iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme – 23%, kamēr Igaunijā tā ir 20%, bet Lietuvā – 15%. Savukārt VSAOI likme Latvijā ir 34,09 %, Igaunijā ir 33%, Lietuvā – 30,98%. Vai tiešām pie varas esošie to nebūtu pamanījuši? Diezin vai. Piemēram, Latvijas bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītājs Uldis Rutkaste vēl šovasar izteicās, ka nodokļu slogs darba ņēmējam ir augsts un nākotnē būtu mazināms. Jo, “ja rēķina, cik nodokļos nomaksā viens tipisks nodokļu maksātājs, tad redzams, ka Latvija ir krietni priekšā ES vidējam un arī Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas jeb OECD vidējam rādītājam.”

Protams, varam teikt, ka valdība par mums rūpējas – kā nekā no 2017. gada paredzēts celt minimālo algu par veseliem 10 eiro! Tikai vai esošajā situācijā tas drīzāk neatgādina ko līdzīgu “plāksterim mironim”? Ja valdība reāli vēlētos palielināt strādājošo atalgojumu, tā varētu lemt par tādu lietu kā Iedzīvotāju ienākuma nodokļa neapliekamā minimuma apmēra palielināšanu. Un tad neizbēgami rodas jautājums – vai tiešām ne valdībā, ne Saeimā neviens neredz, ka pašreizējā nodokļu politika komplektā ar minimālās algas apmēru rada labvēlīgu augsni kā aplokšņu algām, tā arī iedzīvotāju emigrācijai? Ne jau tukšā vietā radies sakāmvārds – zivs meklē, kur dziļāk, cilvēks, kur labāk.

Starp citu, ministru prezidents Māris Kučinskis runājot par reemigrācijas jautājumu izrādījis politiķim apbrīnojamu godprātību. Vēl šā gada sākumā Kučinska kungs izteicās, ka viņam nav tiesību saukt aizbraucējus atpakaļ, kamēr šeit nav reālas darba iespējas un mājokļu pieejamība. Savukārt eksperti lēš, ka ar darba iespējām vien būs par maz. Lai aizbraucēji atgrieztos, Latvijā nepieciešams ievērojams darba algu kāpums. Piemēram, Latvijas Darba devēju konfederācija vērsa uzmanību uz to, ka Latvijā atalgojumu virs 1500 eiro mēnesī, kas ir tuvu oficiālajai minimālajai algai Francijā, Vācijā, Beļģijā, Nīderlandē, Lielbritānijā un Īrijā, saņem tikai 9,5% no strādājošajiem, bet zemāka vidējā alga nekā Latvijā ir tikai Lietuvā, Rumānijā un Bulgārijā. Arī sociālā nodrošinājuma sistēma Rietumeiropas valstīs ir krietni vien pievilcīgāka nekā Latvijā. Atzīsim, nav normāli, ka būt bezdarbniekam kādā no vecajām Eiropas valstīm cilvēkam ir izdevīgāk, nekā strādāt un saņemt vidējo algu Latvijā.

Autors: Rita Krasta

Komentēt.