Kāpēc pazuda kādas tiesas sēdes audioieraksts?
25 Mai, 2016. \\ Epicentrā. \\ 234 komentāri.

Kļūmes var gadīties katram. Pieviļ tehnika, nostrādā cilvēciskais faktors, vai atgadās vēl kādi neparedzēti apstākļi. Tomēr ja dažādas dīvainības vairākas reizes pēc kārtas notiek vienā konkrētā tiesas procesā, tas jau liek aizdomāties. Jau rakstījām par Andra lietu, kurā tiesnese sākumā deva viņam atļauju izbraukšanai no valsts, bet pēc tam šīs pašas izbraukšanas dēļ par policijas uzraudzības režīma neievērošanu viņam tika mainīts drošības līdzeklis. Neilgu laiku pēc tam mistiski noklīda rīkojums par Andra konvojēšanu no cietuma uz tiesas sēdi, un kā kronis visam – izrādījās, ka pieejams nav arī tiesas sēdes audioieraksts.

Latvijas Republikas normatīvie akti nosaka, ka tiesām mūsu valstī jāveic audio ieraksts tiesas gaitas fiksēšanai. Turklāt minētais audio ieraksts ir dokuments, uz kuru attiecas visi tie paši noteikumi un procedūras, kā uz jebkuru citu tiesas lietas materiālu. Jāpiebilst, ka audioieraksts var kalpot arī  sūdzību par tiesnesi izskatīšanas gadījumos. Piemēram, 2010. gadā pēc kādas tiesas sēdes audioieraksta noklausīšanās, Tiesnešu ētikas komisija atzina, ka tiesneša rīcība konkrētajā tiesas sēdē bijusi neētiska, un viņam tika izteikts aizrādījums. Toreiz audioieraksts apliecināja, ka tiesnesis sēdes laikā nav ļāvis advokātam izteikties jautājumā par pārstāvību, pārtraucis viņu un ironizējis par to, vai advokāts arī teātrī jebkurā brīdī lec kājās un kaut ko saka, ja viņam izrāde nepatīk vai aktieris runā nepareizi. Tiesnešu ētikas komisija toreiz secināja, ka šāda tiesneša uzvedība kopumā var radīt aizdomas par tiesneša neobjektivitāti.

Andra gadījumā situācija bijusi visai līdzīga, taču tā kā sēdes audioieraksta nav, trūkst arī iespēju vērsties ar Tiesnešu ētikas komisijā. Pēc lietas dalībnieku stāstītā, tiesnese esot Andra advokātam veltījusi visai neglaimojošu epitetu, kā arī pašam Andrim norādījusi, ka viņam vēl būs iespēja izteikties savai aizstāvībai, bet vēlāk viņam šī iespēja liegta. Toties kad Andra advokāts vēlējās iepazīties ar tiesas sēdes ierakstu, viņam paziņoja, ka audio ieraksts nav pieejams, jo tehnisku iemeslu dēļ tas neierakstījās. Advokāts lūgumu izsniegt minēto ierakstu iesniedza divas reizes – uzreiz pēc tiesas sēdes 2014. gada 30. maijā un 6. jūnijā. Interesanti, ka tikai 6. jūnijā, “pēc saņemtā iesnieguma tika pārbaudīti lietas materiāli, kuros minētais tiesas sēdes audio ieraksts netika atrasts, tika konstatēts, ka audio ieraksts neierakstījās tehnisku iemeslu dēļ, kaut gan visas tam nepieciešamās darbības tiesas sēžu zālē tika veiktas.” (tiesneses U.Melamedas un sekretāres V.Zariņas parakstīts akts). Tad kas īsti ar šo ierakstu notika – tas netika atrasts vai neierakstījās?

Andris mēģināja meklēt taisnību Tiesu administrācijā, taču tā uz viņa iesniegumu tikai atrakstījās, citējot Civilprocesa, kriminālprocesa un Administratīvā procesa likuma pantus, kuri reglamentē tiesas sēdes procesa fiksēšanu kā ar tiesas sēdes protokolu, tā ar tehnisko līdzekļu izmantošanu. Tā kā Andris bija apsūdzēts krimināllietā, uz viņa gadījumu attiecas Kriminālprocesa 483. pants, kurš nosaka, ka iztiesāšanas laikā tiesas sēdes gaitu pilnā apjomā fiksē, izmantojot skaņu vai attēlu ierakstus vai citus tehniskos līdzekļus, un par to izdara atzīmi tiesas sēdes protokolā. Iegūto materiālu pievieno krimināllietai un glabā līdz dienai, kad beidzas likumā noteiktais apsūdzētajam inkriminētā smagākā noziedzīgā nodarījuma noilguma  termiņš. Par audio ieraksta veikšanu, kopēšanu, saglabāšanu un pievienošanu lietas materiāliem ir atbildīgs konkrētais tiesas sastāvs, un, kā savā atbildes vēstulē Andrim norāda Tiesu administrācija, “ja lietas materiālos ir konstatēta kāda dokumenta neesamība, tad tiek sastādīts ziņojums par to un veikta dienesta izmeklēšana. Pēc izmeklēšanas pabeigšanas tiek pieņemts lēmums par turpmāko rīcību.” Cita starpā norādīts, ka audioieraksti, kas ir pievienoti Tiesu informācijas sistēmai, glabājas uz speciāla servera, no kura tos nav iespējams ne izdzēst, ne labot. Ja audioieraksts ir bijis pievienots TIS, bet nav atrodams lietas materiālos, tas vienmēr ir atjaunojams.

Šajā gadījumā interesanti ir tas, ka ieraksta neesamību konstatēja tikai nedēļu pēc tiesas sēdes, t.i tad,  kad ar to vēlējās iepazīties Andra advokāts. Kā var būt, ka tiesas sēžu sekretārei, kura bija atbildīga par minētā ieraksta pievienošanu lietas materiāliem, bija vajadzīgs tik ilgs laiks lai konstatētu – ieraksts gluži vienkārši nav ierakstījies diktofonā! Jāpiebilst, ka mūsdienās visi diktofoni ir aprīkoti ar diodēm, pēc kuru mirgošanas vai nemirgošanas pat nespeciālistam ir skaidrs, notiek ieraksts, vai nē. Nav gan īsti saprotams, kādēļ, pēc Tieslietu ministrijas atbildes spriežot, audio protokola veikšanai izmantots diktofons, lai gan vēl 2012. gadā tika ziņots, ka īstenojot tiesu modernizāciju Latvijā, ar videokonferences un skaņas ierakstu iekārtām aprīkotas 312 zāles 47 Latvijas tiesās un 12 ieslodzījuma vietās. Savukārt prezentējot skaņu ierakstu iekārtas tiesās tolaik tika norādīts – “tiesas sēdes fiksēs skaņu ierakstu iekārtas, sekretārei atliks vien noteikt runātājus – tas samazinās tiesu darba apjomu dokumentu sagatavošanā, jo tie būs elektroniskā formātā. Tāpat iekārtas ļaus tiesas sēdes skaņu ierakstu jeb protokolu lietas dalībniekiem saņemt ātrākā laika posmā pēc tiesas beigām.” Starp citu, minētais projekts izmaksāja 6, 2 miljonus eiro (4,4 miljonus latu), no kuriem 85% sedz Šveices Konfederācijas padome. Kāpēc tad šajā gadījumā ir runa par diktofonu, kurš tīri tehniski kaut ko nav ierakstījis?

Satversmes 92.pants nosaka, ka „Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu.” Tiesības uz taisnīgu sevī ietver arī personas tiesības pilnvērtīgi piedalīties tiesas sēdē veiktajās procesuālajā darbībās, tātad arī uzstāties tiesas sēdē savai aizstāvībai. Kā sākumā minēts, Andrim šādas tiesības tā arī netika dotas. Varbūt tas arī tīri teorētiski varētu būt viens no iemesliem pēkšņajai diktofona salūšanai?

Komentēt.