Kurš no VID ģenerāldirektoriem aizgāja pats, un kuru “aizgāja” citi? Turpinājums..
30 Mai, 2016. \\ Epicentrā. \\ 203 komentāri.

Jau rakstījām par VID iepriekšējo šefu gaitām. Šoreiz atskatīsimies, kā VID ģenerāldirektora postenī klājās Dzintaram Jakānam, Nelijai Jezdakovai un Inārai Pētersonei.

Par ko Jakānam vēl šodien ir kauns?

Pēc klusi un mierīgi pagājušā Kārļa Ketnera valdīšanas perioda VID, dienesta vadību atkal skāra nemierīgi laiki. 2004.gada 14.jūlijā uz piecu gadu termiņu – līdz 2009.gada 13.jūlijam par VID ģenerāldirektoru tika iecelts Dzintars Jakāns, kurš savulaik bija vadījis VID ģenerāldirektora Andreja Sončika biroju. Neilgi pirms Jakāna pilnvaru termiņa beigām valdība lēma, vai uzticēt viņam dienestu vadīt arī turpmāk. Viņa pilnvaru termiņš tika pagarināts, taču 2010.gadā Jakānu no VID ģenerāldirektora pienākumu pildīšanas atstādināja toreizējais finanšu ministrs Einars Repše,  jo Jakāns uzdotajā laikā “apzināti nav izpildījis Repšes rīkojumus”. Viņu pārrotēja Finanšu ministrijas Muitas un nodokļu departamenta vadītāja amatā. Jakāns tā saucamajai “rotācijai” nepiekrita, un 2010. gada martā darba attiecības ar Finanšu ministriju tika pārtrauktas. Viens no finanšu ministra un VID šefa strīdus āboliem bija tolaik strīdīgais un skaļi apspriestais VID reorganizācijas plāns, kurš paredzēja arī ģenerāldirektora vietnieku skaita samazināšanu. Plāns paredzēja, ka līdzšinējo četru vietnieku vietā VID vadītājam turpmāk būs divi vietnieki. Jāatgādina, ka viens no Jakāna vietniekiem tolaik bija arī Vladimirs Vaškevičs, pret kuru prokuratūra jau 2007. gadā bija sākusi kriminālprocesu. Tomēr pēdējo naglu amata saglabāšanas “zārkā” iedzina žurnālistes Ilzes Jaunalksnes telefonsarunu noklausīšanās skandāls, kurā tika vainoti tieši Jakāna vadītā VID finanšu policisti. Vēlāk Jakāns intervijā žurnālam “Klubs” atzina – “Ilzes Jaunalksnes noklausīšanās skandāls bija lielākais kauna traips manā karjerā. Par to man joprojām ir kauns”.

Datu noplūde, komunikācijas katastrofa un kriminālprocess

Kā nākamā VID ģenerāldirektora posteni ieņēma Nelija Jezdakova, kura līdz tam bija pildījusi ģenerāldirektora pirmās vietnieces un Galvenās nodokļu pārvaldes direktores pienākumus. Līdz tam viņa jau trīs reizes bija iecelta par VID ģenerāldirektora amata pienākumu izpildītāju. Pirmo reizi tas bija 2002. gada novembrī pēc Andreja Sončika atstādināšanas, otro reizi – 2004. gada aprīlī pēc Kārļa Ketnera atstādināšanas, trešo reizi 2009. gada oktobrī pēc Dzintara Jakāna atstādināšanas.  2010. gada 16. martā Ministru kabinets viņu apstiprināja VID ģenerāldirektores amatā.

Nellijas Jezdakovas laikā VID piedzīvoja arī skaļus skandālus. Pirmais bija saistīts tā dēvēto “VID datu noplūdes skandālu”, kad 2010.gada sākumā atklātībā parādījās informācija par milzīga apjoma datu noplūdi no VID Elektroniskās deklarēšanas sistēmas, ko ieguva nereģistrētā organizācija “Ceturtās atmodas tautas armija”  un Neo, – IT speciālists Ilmārs Poikāns. Minētā organizācija publiskoja informāciju par atalgojumu dažādās valsts un pašvaldību institūcijās, un skaidrs, ka ieraugot atalgojuma apmērus, tauta “sašūmējās”. Šis incidents apliecināja, ka VID nepievērš pietiekamu uzmanību datu uzraudzībai un drošībai. Tika ierosinātas disciplinārlietas un trim augsta līmeņa ieņēmumu dienesta amatpersonām piemēroja visai maigus sodus – algas samazinājumi par divdesmit procentiem.

Nelijas Jezdakovas laiks VID zināms arī kā “komunikācijas katastrofa” saziņā ar medijiem. Piemēram, pēc intervijas Latvijas televīzijas raidījumam “De facto”, VID ģenerāldirektore žurnālistam Jānim Gestem nodeva sveicienu, ka viņš ir “svoločs”. Pēc tam finanšu ministrs Andris Vilks Jezdakovai izteica brīdinājumu par nepieņemamu komunikāciju ar medijiem.

Tomēr skaļākais skandāls izcēlās pēc tam, kad Nelija Jezdakova 2013. gada jūnijā jau bija atstājusi amatu pēc pašas vēlēšanās. 2013. gada 13. augustā Jezdakovu aizturēja KNAB, un viņas dzīves vietā tika veikta kratīšana. LTV “Panorāma” toreiz ziņoja, ka Jezdakova zem tiesībsargu lupas nokļuvusi pēc kāda organizēta grupējuma aizturēšanas, kurš, no valsts prasot PVN atmaksu par fiktīviem darījumiem, ilgākā laika periodā apguvis pusmiljonu latu, un kura nelegālās darbības, iespējams, veiktas ar Jezdakovas ziņu. Grupējumu aizturēja VID paspārnē esošā Finanšu policija, bet vēlāk atklājās, ka nekādu Jezdakovas parakstu uz dokumentiem par firmai labvēlīgu lēmumu pieņemšanu nav. Pēc diviem gadiem KNAB pret Neliju Jezdakovu sākto kriminālprocesu izbeidza, bet bijušās VID ģenerāldirektores advokāte paziņoja: jau pašā sākumā bijis skaidrs, ka viņai inkriminētais noziegums ir pārpratums. Tomēr “pārpratums” N.Jezdakovai maksāja VID ģenerāldirektora ārštata padomnieces posteni. Tajā viņa tika pieņemta īsi pirms skandāla sākuma – 2013. gada 11. jūlijā, bet 19. augustā iesniedza atlūgumu.

Kukuļošanas, neskaidras izcelsmes naudas un “melnā saraksta” skandāli

Ināru Pētersoni 2013. gada 22 oktobrī Ministru kabinets VID ģenerāldirektores amatā uz pieciem gadiem apstiprināja pēc finanšu ministra Andra Vilka ieteikuma. Līdz tam I. Pētersone gandrīz 15 gadus bija vadījusi VID struktūrvienības, kuru kompetencē ir jautājumi, kas saistīti ar audita un nodokļu kontroles organizēšanu, veikšanu un nodrošināšanu. Tieši I. Pētersones laikā VID atklājās ne viens vien gadījums, kad VID darbinieki bija rīkojušies negodprātīgi, prasījuši un pieņēmuši kukuļus, kā arī līdzdarbojušies PVN izkrāpšanas shēmu organizēšanā. Atklātībā nāca arī informācija par aizdomīgiem naudas uzkrājumiem un aizdevumiem vairāku, arī augsta līmeņa, VID amatpersonu deklarācijās. Pēc skandāla sākuma Pētersone finanšu ministrei iesniedza tā saucamo VID darbinieku “melno sarakstu”, kurā iekļauti 29 cilvēki. Tanī pašā laikā atzīts, ka atbrīvoties no, iespējams, negodprātīgajiem darbiniekiem VID būšot ļoti grūti birokrātisku iemeslu dēļ. Tika arī pieļauts, ka viens no instrumentiem negodprātīgu darbību novēršanai varētu būt darbinieku rotācija. Tagad VID tiek īstenota rotācija, kuras ietvaros citos amatos tiks pārceltas kopumā 39 VID amatpersonas, tostarp 22 dažāda līmeņa vadītāji.

Rita Krasta

Komentēt.