Kurš no VID ģenerāldirektoriem aizgāja pats, un kuru “aizgāja” citi?
26 Mai, 2016. \\ Epicentrā. \\ 201 komentārs.

VID ģenerāldirektore Ināra Pētersone intervijā “Latvijas avīzei” izteikusies, ka apsver iespēju pamest darbu VID. Vērtējot nesen nezināmu personu izplatīto vēstuli, kurā vēstīts par viņas ģimenes īpašumiem un turību, Pētersones kundze  atzina: “Anonīmajā vēstulē teikts, ka šis ir tikai sākums. Es ar to rēķinos. Vienlaikus apsveru iespēju dzīvē arī darīt kaut ko citu un ļaut kādam citam šo tik vieglo kuģi pastūrēt. Trīs gadi šajā medus maizē ir daudz, un to var saprast tikai tie, kuri kaut ko tādu ir darījuši”. Kopš 1993.gada 25.novembra, kad stājās spēkā likums “Par Valsts ieņēmumu dienestu”, VID kuģi stūrējuši jau pieci ģenerāldirektori. Kā viņiem veicies šai medusmaizē? Kurš aizgāja pats, un kuru “aizgāja” citi?

Taisnības labad gan jāmin, ka Latvijas nodokļu iekasētāja flagmaņa stūrētāju bijis vairāk. Pirmais VID priekšnieks bija toreizējais Valda Birkava valdības valsts ieņēmumu valsts ministrs Vilis Krištopans. Vēlāk 2002. gadā, kad toreizējais vēlēšanu uzvarētājs Einars Repše sāka runāt par VID reorganizācijas nepieciešamību, V. Krištopans atzina  – “Varu pateikt to, ka izveidota šī struktūra ir pareizi – tas ir labākais un efektīvākais modelis, ko Latvijas apstākļos var izveidot. Šāds modelis neprasa valstij uzturēt divas dažādas struktūras – muitas pārvaldi un finanšu inspekciju, kas valstij izmaksātu pārāk dārgi. Taču, tā kā neesmu pēdējo gadu laikā sekojis līdzi tam, kas notiek VID iekšienē, pieļauju, ka kaut ko šīs iestādes darbā ir nepieciešams mainīt, bet man ir grūti pateikt, ko tieši. Sistēma ir izveidota pareizi, bet ir jāizvērtē, kā tā darbojas.”

Krištopans, Pupčenoks un Griķis

Vili Krištopanu VID priekšnieka krēslā 1994. gada jūnijā nomainīja iepriekšējais Valsts finanšu inspekcijas priekšsēdētājs Jurijs Pupčenoks, kura pakļautībā tika apvienota gan muita, gan nodokļu inspekcija. Pupčenoks šajā krēslā gan nebija ilgi – 1995. gada jūlijā šajā amatā tika apstiprināts Imants Griķis, kurš šajā amatā nostrādāja līdz 1996. gada augustam, kad VID sākās Andreja Sončika – pirmā VID ģenerāldirektora ēra. Interesanti, ka I.Griķis vēlāk kļuva par Nodokļu maksātāju tiesību un interešu pārstāvniecības fonda prezidentu, un šī organizācija VID darbību ne reizi vien skarbi kritizēja. 2002. gadā tā paziņoja, ka “Latvija nodokļu iekasēšanas ziņā veidojas par policejiskas darbības valsti ar čekas iezīmēm”, bet 2004.gadā pieskārās arī tādam jautājumam, kā VID uzrēķinu plāni. Toreiz I.Griķis skaidroja, lai arī VID sludinot, ka tam nav uzrēķinu plāna, auditu rezultāti un prakse liecina par pretējo. Esot zināms ne viens vien gadījums, kad VID rīkojas īpaši “prasmīgi” – konsultācijā noskaidrojis uzņēmēja problēmu, drīz tam uzsūta auditu un uzrēķina nodokļu parādu. Griķis norādīja, ka  nekorekti nodokļu uzrēķini un gari tiesas procesi, kas tiem seko, biznesu var sagraut pilnībā. Savukārt 2005. gadā fonda vadītājs norādīja – lai arī uzņēmumi nereti paužot savu neapmierinātību ar dažādām birokrātiskām procedūrām un iestādēm, taču atklāti iebilst pret VID rīcību neuzdrošinās neviens. Prakse rādot, ka pēc tam, kad kāds publiski atļāvies paust savu neapmierinātību, gandrīz droši, ka nākamajā dienā, gluži kā atriebjoties, pie uzņēmuma durvīm klauvē VID inspektors. “Uzņēmumu vidū valda paniskas bailes no VID atriebības”. Tomēr 2001. gadā fonds ar toreizējo VID ģenerāldirektoru Andreju Sončiku parakstīja savstarpējās sadarbības memorandu, kura galvenais mērķis bija veicināt nodokļu maksātāju labprātīgu nodokļu maksāšanu.

Sončika ēra VID

Andrejs Sončiks par VID ģenerāldirektoru kļuva 1996. gada augustā. No visiem līdzšinējiem VID ģenerāldirektoriem viņš nodokļu iekasētāju kuģi stūrējis visilgāk – līdz 2003. gadam. Viņu mēdza saukt par “Šķēles cilvēku”, un viņa laiks bija arī skandāliem bagātākais. Jau gadu pēc stāšanās amatā toreizējais premjers Guntars Krasts lūdza Sončiku atkāpties no VID ģenerāldirektora posteņa, jo bija neapmierināts ar spirta kontrabandas palielināšanos, un eļļu ugunij vēl pielēja tā saucamā Lansmaņa spirta lieta, kad tika aizturēti seši spirta vagoni, kuros atradās ūdens. Gadu vēlāk izcēlās skandāls par VID Jelgavas nodaļas darbinieku godprātību. Sodīti tika zemāka līmeņa darbinieki, bet Sončiks amatu saglabāja. 1999.gada februārī viņš uz aizdomu pamata atstādināja visas Terehovas muitas punkta amatpersonas, un drīz pēc tam tika nomainīta arī muitas vadība Rīgā.

2001.gads bija zīmīgs ar biežajiem zibens spērieniem Latvijas austrumu robežpunktu novērošanas kamerās un atklājas gaļas kontrabandas lietas. Par vienu no skaļākajiem izvērtās skandāls par galvojuma apliecības izsniegšanu “Dinaz naftai”, lai gan bijis pamats uzskatīt, ka tai ir nodokļu parādi. Vēlāk šī firma mainīja nosaukumu, un tad bankrotēja. Tikmēr Sončiks pieņēma lēmumu atteikties no “Dinaz nafta” akcīzes nodokļu parāda 997 177 latu piedziņas no uzņēmuma galvotājas apdrošināšanas firmas “Baltikums,” un rezultātā tika sākta krimināllieta par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. 2004. gadā krimināllietu nodeva tiesai, un Rīgas apgabaltiesa viņam piesprieda maksāt soda naudu 150 minimālo mēnešalgu jeb 12 000 latu apmērā. Šo spriedumu atstāja spēkā arī Augstākās tiesas Senāta krimināllietu departaments.

Savukārt 2002.gada pirmsvēlēšanu diskusijā televīzijā Einars Repše paziņoja, ka Sončikam būs jāatstāj amats, jo “Tautas partijas kontrolētais Valsts ieņēmumu dienests jau hroniski nepilda savus pienākumus”. Ar šo paziņojumu sākās Sončika cīņa par amatu.  2002. gada novembrī VID šefs paziņoja, ka saņēmis draudus, un pat uzrakstīja iesniegumu kriminālpolicijai. Izskanēja pieņēmums, ka netiešie draudi varētu būt saistīti ar VID darbību muitas noliktavās, taču Sončiks to ne apstiprināja, ne arī noliedza. Savukārt Repšes valdība norādīja, ka Sončika paziņojumi par viņam it kā izteiktajiem draudiem, esot tikai mēģinājums attaisnot aiziešanu. Repšes Ministru kabinets 2003. gada 4.februārī Sončiku no amata atbrīvoja. Sončiks par atjaunošanu amatā vērsās tiesā, un tiesa viņa prasību apmierināja, nolemjot arī, ka viņam pienākas kompensāciju vidējās izpeļņas apjomā –  2900 latu mēnesī. Valsts Civildienesta pārvalde iesniedza apelācijas sūdzību, un Administratīvā apgabaltiesa Sončika prasība par atjaunošanu VID ģenerāldirektora amatā noraidīja. Šo lēmumu atstāja spēkā arī Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments.

Klusais Ketnera laiks

Andreja Sončika vietā pie VID stūres 2003. gada martā stājās toreizējā finanšu ministra Valda Dombrovska padomnieks Kārlis Ketners. Viņš jau iepriekš strādāja VID, kur ieņēma Galvenās nodokļu pārvaldes Starptautisko darījumu daļas priekšnieka amatu. Ketners VID vadīja vienu gadu, līdz 2004. gada aprīlim, kad piekrita finanšu ministra Oskara Spurdziņa piedāvājumam turpmāk strādāt par Finanšu ministrijas Budžeta departamenta direktoru. Jāpiebilst, ka šogad sākoties publiskam skandālam saistībā ar atsevišķu VID darbinieku iespējams negodprātīgo rīcību un noziedzīgajiem nodarījumiem, Kārlis Ketners izteicās, ka “tik masīva kampaņa medijos no malas tik tiešām izskatās pēc atriebības saistībā ar kādu krāpšanu, ko atklājis VID vai Finanšu policija”, bet attiecībā uz VID ģenerāldirektori Ināru Pētersoni pauda: “man ir bijis gods būt gan viņas priekšniekam, gan padotajam un varu apliecināt, ka viņa abas lomas pildīja labi.”

Kā VID ģenerāldirektora postenī klājās Dzintaram Jakānam, Nelijai Jezdakovai un Inārai Pētersonei – nākamajā turpinājumā.

Rita Krasta

Komentēt.