Latvijas valstiskuma simboli

19 Nov, 2016. \\ Epicentrā. \\ 1 komentārs.

Bilde no www.latvijastekstils.lv

Pavisam drīz, tikai pēc diviem gadiem Latvijas valsts svinēs savu simtgadi. Kā valsts mēs esam ļoti jauni, kā nācija – seni – ar savu vēsturi, vērtībām un simboliem. Simboli kā spēcīga valoda nemateriālo vērtību izteikšanai cilvēcei bijuši kopš pašiem pirmsākumiem. Savi simboli ir arī Latvijai, un par katru no mūsu valstiskuma simboliem ir savs aizraujošs stāsts.

Ap Rīgas pili Daugavmalā viļņojas īsta cilvēku jūra. Daudziem acīs asaras un saviļņojumā aizkritusi elpa. Ir 1988. gada 11. novembris, un Svētā gara tornī Ēvalda Valtera un Alberta Bela celts pēc piecdesmit gadu prombūtnes atkal plīvo sarkanbaltsarkanais karogs. Emocijas ir tik stipras, ka šķiet rokām satveramas. Ikviens jūt – neatkarīga Latvijas valsts atkal kļūs realitāte. To simbolizē Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs.

Sarkanbaltsarkanā karoga stāsts

Pirmo reizi sarkanbalstarkano karogu Svētā gara tornī uzvilka 1918. gadā, tomēr Latvijas karogs ir viens no senākajiem karogiem pasaulē. Par to, vēstot par zemgaļu virsaiša Nameja gājienu uz Rīgu 1279. gadā, stāstīts jau trīspadsmitā gadsimta “Atskaņu hronikās”.

“No Cēsīm tomēr, kā esmu dzirdējis, bija zemes sargos uz Rīgu atnācis kāds brālis ar kādiem simts vīriem. Tiem paziņojot to vēsti, tie smuki glīti gāja turp, ar karogu sarkanā krāsā baltu strīpu pa vidu pa tagadējai cēsnieku parašai. Bet Cēsis, tā sauc kādu pili, kurai tāds karogs, un tā atrodas Latviešu zemē, kur sievietes pa paradumam jāj gluži kā vīri. Tas latviešu karogs; to varu jums patiešām sacīt.”

Par sarkanbaltsarkanā karoga rašanos ir savas leģendas. 1936. gadā apgāda „Grāmatu Draugs” izdotajā „Latvijas karoga vēsturē” atrodami pat divi nostāsti par tā rašanos. Populārākais vēsta – kādā kaujā latvieši atņēmuši ienaidniekam baltu karogu, taču kaujā ievainots latviešu virsaitis. Viņš noguldīts uz baltā karoga, licis sasaukt visus karotājus un solīt, ka vīri cīnīsies, līdz dzimtā zeme būs brīva. Bet karogs no virsaiša asinīm tapis sarkans, un tikai tur, kur atradies viņa ķermenis, palikusi balta svītra. Latvieši ar šo karogu devušies cīņā un uzvarējuši.

Par sarkanbaltsarkanā karoga atdzimšanu pēc vairāk kā piecsimt gadiem jāsaka paldies Tērbatas universitātes latviešu studentiem, kuri Vispārējo latviešu dziesmu svētku laikā Rīgā 1873. gadā kā goda kārtībnieku atšķirības zīmes nēsāja sarkanbaltas krūts lentes. Arī pirmais latviešu Dziesmu svētku karogs bija šūdināts sarkanbaltos krāsu toņos. Un tomēr daudz netrūka, lai Latvijas karogs šodien izskatītos gluži citāds. Arī deviņpadsmitajā gadsimtā tāpat kā šodien daudz ko noteica mode. Tolaik modē bija tā saucamie trikolori (trīs krāsu karogi), un deviņpadsmitā gadsimta astoņdesmitos gados izveidotais studentu korporācijas “Lettonia” zaļi-zili-zeltītais karogs daļā sabiedrības kalpoja kā tautas karogs. 1918. gadā tieši šis karogs Amerikas latviešu aprindās tika izvirzīts kā Latvijas karogs.

Karoga atdzimšana. XX gadsimta sākums

Mūsu nacionālā karoga izveide notika Pirmā pasaules kara laikā. 1915. gadā, veidojot latviešu strēlnieku bataljonu karogus, atsevišķi mākslinieki piedāvāja karogu metiem sarkanbaltsarkanās krāsas. Pēc pedagoga un žurnālista Jāņa Lapiņa meta sarkanbaltsarkano karogu 1916. gada otrajā pusē izgatavoja viņa skolniece, Valmieras bēgļu patversmes skolotāja Marianna Straumane. Šajā karogā baltā svītra aizņem vienu piektdaļu no karoga platuma, bet tā augšējā stūrī izšūta dzeltena saule. Tas ir pirmais zināmais un reāli izgatavotais latviešu nacionālais karogs, kas arī saglabājies līdz mūsu dienām.

1917. gada maijā Latviešu mākslas veicināšanas biedrība pieņēma lēmumu kā Latvijas karoga variantu atbalstīt Anša Cīruļa un Voldemāra Tones zīmēto karoga metu, bet par Latvijas karoga krāsu proporcijām mums jāpateicas fotogrāfam Jānim Riekstam, kurš 1918. gadā laida klajā pastkartes ar Anša Cīruļa metu idejai par latviešu karogu. Cīrulis bija izdomājis krāsu salikumu, bet nebija noteicis krāsu proporciju – divi pret viens pret divi. Tā izveidojās Rieksta izdotajās pastkartēs, un tā tapa Latvijas sarkanbaltsarkanais.

1917. gada 18. novembrī, Latvju operas (tagadējā Nacionālā teātra) ēkā Rīgā proklamējot Latvijas Republiku, zāle bija dekorēta ar sarkanbaltsarkano karogu, bet 1921. gada 15. jūnijā Satversmes sapulcē pieņēma “Likumu par Latvijas Republikas karogu un ģerboni”. Savukārt karoga krāsu kā tumši karmīnsarkanu definēja tikai 1922. gadā.

Kā tapa Latvijas valsts ģerbonis

Latvijas valsts vizuālās simbolikas izveide nevedās viegli – ģerboni, kādu to zinām pašlaik, pēc spraigām debatēm Latvijas Republikas Satversmes sapulce ar 68 balsīm no 98 apstiprināja tikai 1921. gada 15. jūnijā. Tiesa, arī līdz tam Latvija gluži bez sava simbola neiztika – par to kalpoja uzlecošās saules emblēma vai saulīte. Jau nākamajā dienā pēc Latvijas neatkarības proklamēšanas — 1918. gada 19. novembrī — Latvijas Tautas padomes prezidijs nolēma rīkot konkursu jauna Latvijas valsts nacionālā simbola radīšanai. Uzvarēja Burkarda Dzeņa piedāvātais saules simbols ar burtu “L” un trim zvaigznēm centrā, bet lejasdaļā bija attēlota zeme un upe, ko laika gaitā aizvietoja sarkanbaltsarkanā karoga lente. Saule simbolizēja jaunas valsts attīstību un cerības, burts “L” — Latviju, trīs zvaigznes — Latvijas novadus. Savukārt saules stari simbolizēja Latvijas apriņķu skaitu — sākumā 17, vēlāk 19.

Taču ar saules emblēmu vien jaunās valsts vizuālai reprezentēšanai bija par maz. Pasaulē valdīja savi heraldikas likumi, un saules emblēma tiem neatbilda. Pie jauna valsts simbola izstrādes ķērās klāt Satversmes sapulces 1920. gada 17. septembrī izveidotā Heraldikas apakškomisija, kura izsludināja konkursu, taču neviens no iesniegtajiem metiem heraldikas likumiem tā arī neatbilda. Nolēma rīkot otru, šoreiz slēgtu konkursu. Uz to uzaicināja četrus māksliniekus, un viņiem tika doti jau konkrēti norādījumi par Latvijas teritorijā pastāvējušo seno valstisko veidojumu simbolikas iekļaušanu jaunajā ģerbonī.

Heraldikas apakškomisija apstiprināja mazpazīstama mākslinieka Vilhelma Krūmiņa skici, ko nodeva uzlabošanai grafiķim profesoram Rihardam Zariņam. Lai gan lai gan Vilhelma Krūmiņa zīmētā ģerboņa skice nav saglabājusies, zināms, ka viņš sākotnēji piedāvājis sauli iekrāsot sudraba krāsā, bet trīs zvaigžņu vietā novietot tautumeitas vainagu.

Ko vēsta valsts ģerboņa simboli?

Satversmes sapulces balsojumā par valsts ģerboni 1921.gada 15.jūnijā pieņemtais ģerboņa apraksts joprojām daudz neatšķiras no šodien spēkā esošajā likumā “Par Latvijas valsts ģerboni” atrodamā apraksta. “Valsts lielā ģerboņa vairogs ir dalīts un apakšā skaldīts. Augšā: no zilā laukuma apakšējās malas paceļas zelta saules puse. Apakšā labā pusē: stāvošs pa kreisi pagriezies sarkans lauva sudrabā (Kurzeme un Zemgale). Apakšā kreisajā pusē: sarkanā laukā stāvošs pa kreisi pagriezies sudraba greifs ar zobenu labajā ķetnā (Vidzeme un Latgale). Virs vairoga: trīs zelta zvaigznes. Vairoga turētāji: sarkans lauva labajā pusē un kreisā pusē sudraba grifs. Zem vairoga: stilizēts ozola lapu pinums un sarkanbaltsarkana lente valsts karoga samēros.”

Ko nozīmē ģerboņa elementi? Uzlecoša saule simbolizē jaunas valsts dzimšanu un uzvaru pār tumsu. Ozola zari ir vīrišķības un izturības simbols. Trīs zvaigznes simbolizē Latvijas novadus un to vienotību. Heraldiskie zvēri — grifs un lauva apliecina pēctecību un Latvijas sastāvdaļu piederību agrāk pastāvējušiem valstiskiem veidojumiem ar senu vēsturi un Eiropā atzītu simboliku. Sarkanais lauva pārstāv Kurzemes un Zemgales hercogistes ģerboni, cariskās Krievijas laikā Kurzemes guberņas ģerboni, un tiek uzskatīts par Kurzemes simbolu. Savukārt grifs pārstāv Latgali un Vidzemi. Šis simbols nāk no Pārdaugavas hercogistes (Ducatus Livoniae Ultradunensis) ģerboņa, kuru tai 1566. gadā piešķīra Polijas karalis  Sigismunds II Augusts.

Dziesma, kura pati izauga līdz himnai

Stāstā par Latvijas valsts himnu nozīmīga loma ir vēl kādam mūsu nacionālās identitātes un kultūras simbolam – Dziesmusvētkiem.

Pirmie vispārējie latviešu dziedāšanas svētki notika 1873. gadā, kad Latvija vēl bija cariskās Krievijas impērijas sastāvā. Tomēr latviešu nācijas veidošanos nekas vairs nespēja apturēt. Jaunlatviešu centieni izdevumos „Mājas viesis” un „Pēterburgas avīze” cēla tautas nacionālo pašapziņu. Tādēļ nav brīnums, ka pirmie dziedāšanas svētki izvērtās īstā tautas manifestācijā. Uz svētkiem sabrauca 45 kori no Vidzemes un Kurzemes, un svētkos piedalījās 1003 dziedātāji.

Pirmajiem Dziesmu svētkiem Baumaņu Kārlis sarakstīja dziesmu „Dievs, svētī Latviju”. Tolaik viņš dzīvoja Pēterburgā, strādāja par skolotāju un atsūtīja dažas paša uzrakstītas dziesmas Rīgas Latviešu biedrībai. Dziesmusvētku koprepertuāram paņēma divas citas dziesmas, “Dievs, svētī Latviju” palika ārpus repertuāra, jo šo dziesmu aizliedza cenzūra. Taču dziesmu iemācījās Baltijas skolotāju semināra koris, un kad zālē nāca iekšā visi uz pirmajiem Dziesmussvētkiem sabraukušie kori, “Dievs, svētī Latviju” skanēja kā apsveikuma dziesma Rīgā sabraukušajiem vidzemniekiem un kurzemniekiem.

Pirmo reizi dziesma tika iespiesta tūlīt pēc Pirmajiem latviešu dziedāšanas svētkiem 1874. gadā iznākušajā Kārļa Baumaņa dziesmu krājumā “Austra”, bet nākamo krājumu “Līgo”, kurā arī atradās šī himna, krievu valdība konfiscēja. Un tomēr par spīti  tam, ka Krievijas impērijas valdība “Dievs, svētī Latviju!” atzina par nevēlamu dziesmu, to zināja un dziedāja visos Latvijas novados. Šī dziesma pati izauga līdz himnai. Pati tauta viņu pieņēma par himnu

Tomēr pirmo reizi kopkoris to atļāvās dziedāt tikai divdesmit divus gadus vēlāk – 1895. gadā notikušajos Ceturtajos Vispārējos latviešu Dziesmu svētkos Jelgavā.

Latvijas vārds tajā, izņemot pirmo rindu, tika aizstāts ar vārdu “Baltija”, taču 1905. gada revolūcijas laikā to atkal nomainīja ar Latviju. Piektajos Vispārējos latviešu Dziesmu svētkos 1910. gadā cara administrācija atļāva šo dziesmu atskaņot otrā koncerta beigu daļā: pie ērģelēm toreiz bija Alfrēds Kalniņš, bet pie diriģenta pults – Jāzeps Vītols. Saglabājušās liecības, ka tādējādi tā centusies novērst cilvēku celšanos kājās skanot šai tautas himnai. Tomēr tas nelīdzēja – atskanot pirmajām mūzikas taktīm, sanākušie cits pēc cita cēlušies augšā.

Latvijas Republikas proklamēšanas svinīgajā sēdē Latvijas Nacionālajā teātrī 1918. gada 18. novembrī klātesošie melodiju nodziedāja trīs reizes, un līdz ar to dziesma neoficiāli kļuva par Latvijas valsts himnu. 1920. g. 4. jūnijā “Dievs, svētī Latviju” Latvijas Satversmes sapulcē apstiprināta par Latvijas Valsts himnu, bet Likumu par valsts himnu Saeima pieņēma 1928. g. 25. septembrī.

Tautas lūgšana “Dievs, svētī Latviju!” no jauna par Latvijas valsts himnu oficiāli kļuva ar LPSR Augstākajā padomē pieņemto 1990. gada 15. februāra likumu, un tā gada vasarā tā pirmo reizi Latvijā atkal skanēja Dziesmu svētku kopkora dziedāta.

Autors: Procesi Latvijā