Par valsts sociālās apdrošināšanas maksājumu piemērošanu
14 Okt, 2016. \\ Epicentrā. \\ Nav komentāru.

Par valsts sociālās apdrošināšanas maksājumu piemērošanu no minimālās algas, gadījumos, kad uzņēmējs nodarbina darba ņēmēju nepilnu darba laiku

2015.gada 30. novembrī tika pieņemti grozījumi likumā “Par valsts sociālo apdrošināšanu”. Šajos grozījumos tika izveidots jauns pants 20.3 prim, kurš stāsies spēkā 2017.gada 1.janvārī.

Panta 2.daļa:

“Ja aprēķinātais obligāto iemaksu objekts ir mazāks par Ministru kabineta noteikto minimālo mēneša darba algu, obligātās iemaksas no starpības starp Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas apmēru un atbilstoši šā likuma 14. panta pirmajai daļai aprēķināto obligāto iemaksu objektu aprēķina un no saviem līdzekļiem veic darba devējs, izņemot darba devēju – mikrouzņēmumu nodokļa maksātāju. Darba devējs obligāto iemaksu starpību aprēķina, ievērojot šā likuma 20. panta pirmajā, otrajā, trešajā un ceturtajā daļā noteikto. Aprēķināto starpību pilnā apmērā darba devējs no saviem līdzekļiem iemaksā šā likuma 21. panta pirmajā daļā noteiktajā termiņā.”

Šie grozījumi nosaka to, ka uzņēmējiem, kuri nodarbina darbiniekus nepilnu darba laiku, būs jāmaksā par viņiem valsts sociālās apdrošināšanas maksājumi (turpmāk tekstā VSAOI) no minimālās algas. Jāsaprot, ka šie likuma grozījumi skars mazos uzņēmējus, jo tieši to ekonomiskā situācija neļauj nodarbināt darbiniekus pilnu darba laiku – pašizmaksas aprēķini, nepietiekams pircēju, pakalpojumu ņēmēju skaits un citi iemesli.

Neskatoties, ka grozījumi likumā pieņemti jau 2015.gada 30.novembrī, tomēr diskusija par šī panta īstenošanas sekām un iespaidu uz mazo uzņēmēju saimniecisko darbību nav sākusies.

Iespējamie iemesli par diskusijas neesamību:

  • mazos uzņēmējus nepārstāv ne Tirdzniecības un rūpniecības kamera, ne Darba devēju konfederācija, ne kāda cita organizācija, kas labi orientējas likumdošanas niansēs;
  • kaut arī šie likuma grozījumi stāsies spēkā 2017.gada 1.janvārī, Latvijas valsts tā arī nav uzsākusi informatīvo kampaņu par šīs likuma normas īstenošanas procesu dzīvē, jo pēc būtības tad ir jāatzīst, ka tā slēpta nodokļa likmju (apjoma) palielināšana;
  • tiesību normu piemērotājs (domāts – mazie uzņēmēji) ir bezspēcīgs savu nelielo saimnieciskās darbības apjomu dēļ pretoties un apliecināt šīs pieņemtās likuma normas absurdam, kā rezultātā šie likuma grozījumi būtiski ietekmēs mazo uzņēmēju maksātspēju, rentabilitāti, pat spēju izdzīvot.

Lūk, tikai daži aspekti par iespējamām sekām:

  1. Mazo uzņēmēju “iedzīšana stūrī”, mudinot:
  • vispār atbrīvot no darba nepilna laika nodarbinātos, papildinot ar viņiem bezdarbnieku rindas;
  • riskēt un piesaistīt darbiniekus nelegāli, bez darba līgumiem, gadījumos, kad rodas papildus nepieciešamība pēc tiem īsos laika periodos;
  • var rasties visu nodokļu maksājumu kavējumi, jo ienākumu apgrozījums uzņēmējiem nepieaug, pieaug tikai nodokļu slogs;
  • pieaugs likvidēto mazo uzņēmēju skaits, tiks izbeigta uzņēmējdarbība, un būtiski pieaugs iespēja doties darba meklējumos ārpus Latvijas ar visām no tā izrietošajām sekām;
  • mazo uzņēmēju izbraukšanas rezultātā no valsts, samazināsies jau tā kritiskā iedzīvotāju masa, jo varbūtība, ka Latvijas uzņēmējs var veiksmīgi darboties arī citās valstīs, nozīmē to, ka tie aizbrauks kopā ar ģimeni;
  • iepriekš minēto argumentu rezultātā samazināsies gan mazo uzņēmējdarbības veicēju skaits, gan patērētājs, jo situācija rosinās tos doties prom no valsts.

 

Tāpēc vēlos uzsākt diskusiju par šīs likuma normas atbilstību Latvijas mazo uzņēmēju iespējām, kā arī par tās reālo piemērojamību reālajā dzīvē.

Man rodas jautājumi:

  • Citētajā likuma pantā pateikts, ka darba devējs šīs papildus izmaksas sedz no saviem līdzekļiem. Kādu VSAOI likme tiks piemērota darba devējam un kāda darba ņēmējam par aprēķinu (nepadarītā darba samaksu) līdz minimālajai darba algai – kopējo likmi 34,09%, vai tikai darba devēja likmi 23,59%?
  • Gadījumā, ja jāmaksā pilnā likme, vai tad tas tiks personificēts?
  • Ja tiks personificēts, no kā savu daļu maksās darba ņēmējs, kurš strādā nepilnu laiku, nopelnot līdz 39.18 eiro? Tāds ir obligātais darba ņēmēja maksājums no minimālās algas – 370 eiro x 10.50%. Tas nozīmē, ka visa viņa nopelnītā alga aiziet VSAOI maksājumam. Piemēram, biroja telpu apkopējs atbilstoši darba apjomam mēnesī nopelna 39.18 eiro. Ja darba devējam un darba ņēmējam jāmaksā VSAOI maksājums no minimālās algas, tad pie esošajām likmēm darba ņēmējam viss nopelnītais aiziet nodokļu maksājumā.
  • Veidojas risks, ka minimālās darba algas saņēmējs tiks diskriminēts pret nepilna darba laika darītāju, jo abi saņems vienādas sociālās garantijas.
  • Ja papildus VSAOI maksājums jāveic darba devējam no saviem līdzekļiem, ir saskatāms uzņēmēju diskriminācijas jautājums, jo konkurētspēja tiek ierobežota būtiskas pašizmaksas pieauguma dēļ? Tas nozīmē, ka mazā uzņēmēja produkta vai pakalpojuma cena būtiski pieaugs par nepamatotajiem VSAOI maksājumiem?
  • Kā plānots šos aprēķinus atspoguļot grāmatvedības atskaitēs?
  • Kur uzņēmējs, lai atrod vietu savā pašizmaksā šo izmaksu pieaugumam, kas nav atkarīgi no saražoto preču daudzuma vai sniegto pakalpojumu apjoma? Jo pēc būtības tie ir valsts uzspiesti maksājumi, kurus ieliekot pašizmaksā, saimnieciskā darbība ir nerentabla.

Piemēri uzņēmējdarbībā, kad tiek nodarbināti nepilna darba laika darbinieki:

  • sabiedriskajā ēdināšanā sastrēguma stundās (piemēram, pusdienas laiki) tiek nodrošināta klientu apkalpošana, bet citās stundās nav šis darbinieks nepieciešams, jo to var izdarīt pamatdarbinieks, kurš strādā pilnu darba laiku;
  • ražošanas procesos dažādos uzņēmumos ir nepieciešams nodrošināt pasūtījumu izpildi, tādējādi tiek piesaistīti darbinieki konkrētu darbu izpildei konkrētās stundās;
  • tirdzniecībā par pārdevējām strādā māmiņas, kuras audzina bērnus, tāpēc nevar strādāt pilnu darba laiku, vai arī tas nav nepieciešams, jo vīri nodrošina ģimenes budžetu, bet tomēr sievietēm gribas būt sabiedrībā;
  • mazais ražotājs ražo, piedalās tirdziņos, novās ražu, kā rezultātā saimnieciskās darbības procesa nodrošināšanai bieži ir nepieciešami nepilna darba laika darbinieki;
  • “gateri” laukos nestrādā regulārā ciklā, bet atkarībā no vietējā pieprasījuma, kā rezultātā darbinieki atnāk un izdara darbu tad, kad tas ir nepieciešams;
  • laukos daudzi cilvēki pat vēlas strādās nepinu darba laiku, tādējādi ir iespēja apstrādāt savu lauku sētu, un papildus piepelnīties’
  • uzņēmēji, kas nodrošina apkopēju servisu, tikai izmanto darbaspēku, kuri strādā nepilnu darba laiku, jo parasti telpu uzkopšana veicama vakara vai rīta stundās;
  • liela daļa grāmatveži strādā nepilnu darba laiku vairākos uzņēmumos;
  • sabiedriskā ēdināšanā agri no rīta atnāk viena māmiņa uzcep konditorejas izstrādājumus un aizsteidzas nomainīt dzīves draugu, lai audzinātu mazuli, tad nāk nākamais cilvēks un tirgo šo produkciju, vakarā nāk cits cilvēks, kas visu to sakopj.

Tādu piemēru ir daudz, tie ir dažādi atkarībā no uzņēmējdarbības veida.

Šie norādītie piemēri liecina par to, ka mazajā uzņēmējdarbībā objektīvu apstākļu dēļ darba devējs nevar nodrošināt pilnu darba slodzi, jo tad veidojas ekonomiski neizdevīga pašizmaksa, kas galu galā īstenojas darbības izbeigšanā.

Norādītajos piemēros redzams, ka:

  • nepilna darba laika darbinieki tiks diskriminēti salīdzinājumā ar tām cilvēku kategorijām, kas norādītas minētās normas (20.3 prim panta) grozījumos – ieslodzītie, studenti, pirmspensijas vecumu sasniegušie darbinieki…;
  • likuma grozījumu rezultātā noteiktais nodokļu slogs veicina uzņēmējdarbības ierobežošanu, samazina mazo uzņēmēju konkurētspēju;
  • faktiski būs jāmaksā VSAOI par praktiski nepaveiktu darbu, nesaražotu produkciju, neveiktu pakalpojumu;
  • šie likuma grozījumi ir slēpta nodokļu (apjoma) palielināšana.

Attiecībā uz vidējo darba algu Ekonomikas ministrijas un Finanšu ministrijas līmenī būtu vienreiz jāatrisina jautājums par korektas vidējās algas noteikšanu.

Šobrīd statistikā noteiktā vidējā alga nav korekta, jo tā tiek aprēķināta no statistikas respondentiem, kuri ir sasnieguši noteiktu realizācijas apgrozījumu, kas liecina par to, ka šajā vidējās algas noteikšanas mehānismā mazie uzņēmēji kā respondenti vispār netiek atlasīti.

Jāsaprot, ka mazajiem uzņēmumiem nav laika par kaut ko cīnīties, pierādīt, jo ir jānodrošina sava saimnieciskā darbība, jo mazā uzņēmumā uzņēmuma īpašnieks, vadītājs veic virkni darbus, pienākumus, kas lielākos uzņēmumos ir deleģēts vairākiem darbiniekiem. Tos darbus, kurus tas tomēr nevar veikt, tad tiek konkrētu darbu izpildei piesaistīti specializēti darbinieki (apkopēji, grāmatveži, zāģu operatori…).

Mājas lapā

http://titania.saeima.lv/LIVS12/saeimalivs12.nsf/0/4160BDF9D425FEA7C2257ED000256C15?OpenDocument redzams, ka Likumprojekta “Grozījumi likumā “Par valsts sociālo apdrošināšanu”” (turpmāk – likumprojekts) izstrādei ar Finanšu ministrijas 2015.gada 20.maija rīkojumu Nr.212 tika izveidota darba grupa, kuras sastāvā bija iekļauti 12.Saeimas deputāti, Finanšu ministrijas, Labklājības ministrijas, Ekonomikas ministrijas, Valsts ieņēmumu dienesta, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras,Latvijas Darba devēju konfederācijas, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības pārstāvji.

Vai tiešām nevienam šajā darba grupā neradās manis izvirzītie jautājumi?

Vai Labklājības ministrijas agonistā vēlme piepildīt sociālo budžetu pensiju, pabalstu izmaksām ir atbalstāma, lai iznīcinātu ekonomisko vidi reģionos, kur notiek ne tik aktīva saimnieciskā, ekonomiskā un citāda veida aktivitāte?

Vai izvērtējot šo likuma grozījumu adekvātumu, kāds pirms tam ir pētījis mazā uzņēmēja biznesa vidi reģionos?

Saprotams, ka ir negodīgi uzņēmēji, kuri nemaksā nodokļus, bet tam ir jāatrod citi atklāšanas mehānismi, nevis jāierobežo mazā uzņēmēja tiesības uz uzņēmējdarbību kaut tādā apjomā, kā to ir iespējams nodrošināt reģionos.

Pārskatam:

Izvilkums no likuma grozījumu anotācijas informatīvā ziņojuma http://tap.mk.gov.lv/lv/mk/tap/?pid=40335618&mode=mk&date=2014-10-21 “Tiesiskā regulējuma ietekme uz tautsaimniecību un administratīvo slogu.

Lai gan likumprojekta mērķis ir vērsts uz to, lai nodrošinātu pakāpeniski visu darba ņēmēju sociālo nodrošinājumu vismaz no valstī noteiktās minimālās mēneša darba algas, tomēr pastāv iespēja, ka daļa darba ņēmēju paliks bez darba vai pat vispār kļūs ekonomiski neaktīvi, t.i., tiks atbrīvoti vai arī kapitālsabiedrības tiks likvidētas, kā arī pastāv iespēja, ka pašlaik legāli nodarbinātie tiks nelegāli nodarbināti, tādejādi turpinot darboties “ēnu ekonomikā”. Līdz ar to pastāv risks, ka speciālā budžeta ieņēmumi no šī likumprojekta ieviešanas nesasniegs prognozētos ieņēmumus.

Papildus šādas pieejas ieviešana faktiski Latvijas darba tirgu padarīs mazāk elastīgu, arī godprātīgajiem darba devējiem, jo īpaši tiem, kas darbojas eksporta jomā, būs mazākas iespējas reaģēt uz pēkšņām pieprasījuma izmaiņām, kamēr citu valstu konkurējošajiem uzņēmumiem šādu ierobežojumu nebūs. Turklāt jāņem vērā, ka darba ņēmēji, kuri būs palikuši bez darba, palielinās bezdarbnieku skaitu, samazināsies jaunu darba vietu radīšanas temps, jo īpaši mazāk kvalificētu darbinieku gadījumā, iespējams, būtiski palielinot ilgstošā un arī strukturālā bezdarba riskus, kā arī palielināsies izdevumi, kas būs saistīti ar bezdarbnieku pabalstu izmaksu un citiem bezdarbnieku atbalsta pasākumiem, tajā skaitā pārkvalifikāciju, kā arī pašvaldību sniegtajam sociālās palīdzības atbalstam.”

Tātad pašos pamatos šī milzu problēma anotācijā ir atspoguļota, tomēr likums ir pieņemts, neņemot vērā būtiskas norādes no iebildumu sniedzējiem.

Visa šī rezultātā lūdzu uzņēmējus aktīvi iesaistieties diskusijā par šo likuma grozījumu atbilstību reālajai dzīvei atbilstību Satversmei, jo tiek ierobežota spēja veikt uzņēmējdarbību. Kā arī radīsies nespēja konkurēt ar uzņēmumiem attīstītajos reģionos, kur pircēji un pakalpojuma ņēmēju skaits ir lielāks, nekā sliktāk attīstītajos reģionos, jo pašizmaksa vienai produkcijas vienībai ir vienāda, bet tā tikls kropļota, ja mazajam uzņēmējam no saviem līdzekļiem tajā būs jāiekļauj nepamatoti VSAOI maksājumi par faktiski neizpildītu darbu.

Lūdzu iesaistieties sociālajos tīklos, zvanot uz Ekonomikas ministriju, sanākot kopā saietos, lai paustu savu attieksmi par šo likuma grozījumu absurdumu.

Autors: Tatjana Bernharde, mazā uzņēmēja T.B.BIROJS SIA

Komentēt.