Pirmais politiski notiesātais neatkarīgajā Latvijā?
25 Feb, 2016. \\ Epicentrā. \\ 317 komentāri.

Reiderisms.com saņēmis jurista Ivara Redisona vēstuli saistībā ar 2009.gada 13. janvāra notikumos dalību ņēmušā Anša Ataola Bērziņa lietu. Par akmens mešanu Saeimas logā tā saucamās “bruģa revolūcijas” laikā, Augstākā tiesa 2014. gada beigās viņam piesprieda nosacītu brīvības atņemšanu uz vienu gadu un astoņiem mēnešiem, bet Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa 2015. gada 25. novembrī piesprieda jau reālu brīvības atņemšanu uz tādu pat laiku. Iemesls – Bērziņš neesot ieradies Valsts probācijas dienestā (VPD. Šīs lietas lielākais absurdums ir tas, ka A.A. Bērziņš ir notiesāts saskaņā ar šobrīd vairs neeksistējošu Krimināllikuma normu – KL 225. panta otro daļu, kura ar 2011. gada 1. janvāri izslēgta no KL, bet pārkvalifikācija uz citu pantu nav veikta. 2016. gada 8.februārī A. Bērziņa apelācijas sūdzību izskatīja Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas tiesnese I.Brimberberga, un nolēma spriedumu par reālo brīvības atņemšanu atstāt spēkā. Kā uzsver I.Redisons, “ar tiesneses Brimberbergas vēlību Ansis Bērziņš būs pirmais politiskais ieslodzītais Latvijā pēc 30 gadu pārtraukuma. Priekštecis – disidents Gunārs Astra (sakritība – gan Astru tolaik, gan Ansi Bērziņu tagad moka pēc Latvijas PSR Augstākajā padomē 23.12.1970. pieņemtā “Sodu izpildes likuma”). Kāpēc neatkarīgā Latvija turpina joprojām dzīvot pēc Latvijas PSR 23.12.1970. gada Sodu izpildes likuma, un kurš ir atbildīgais par šo juridisko absurdu?”

Šajā lietā tiešām ir daudz neskaidrību. Pirmkārt, nav saprotams, kāpēc netika piemērots KL 5. pants, kurā noteikts, ka tad, ja mainās likumi, personai piemērojama labvēlīgākā norma. Otrkārt, viņu tiesā par nepakļaušanos likuma grozījumiem, kas ir spēkā no 2015. gada 1. februāra, bet VPD uzskata, ka ievērojama 2014. gada kārtība – kad pieņemts AT spriedums.

Kāds tad ir Anša Ataola Bērziņa nodarījums? Sākotnēji tā ir jau minētā akmens mešana Saeimas logā pēc politiskā spēka “Sabiedrība citai politikai” iniciētā tautas mītiņa Doma laukumā 2009. gada 13. janvārī. Tālāk tā ir nepakļaušanās VPD prasībām par uzraudzības īstenošanu. Tikmēr Ansis Bērziņš savā apelācijas sūdzībā uzsver, ka ar Augstākās tiesas spriedumu probācijas dienesta uzraudzība viņam netika piespriesta. “Ar Spriedumu man noteikts: „Krimināllietu tiesu palāta atzīst, ka A.A.Bērziņams nav nepieciešams noteikt Krimināllikuma 55.panta 6. daļā paredzētos pienākumus.“ Tiesas minētajā Krimināllikuma 55. panta 6.daļā stāv rakstīts: „Nosacīti notiesājot, tiesa var uzlikt notiesātajam par pienākumu: 1) noteiktā termiņā novērst radīto kaitējumu; 2) nemainīt dzīvesvietu bez Valsts probācijas dienesta piekrišanas; 3) piedalīties probācijas programmās saskaņā ar Valsts probācijas dienesta norādījumiem; 4) neapmeklēt noteiktas vietas; 5) noteiktā laikā atrasties savā dzīvesvietā; 6) ievērot citus nosacījumus, kurus tiesa atzīst par nepieciešamiem soda mērķa sasniegšanai.“ Tādējādi secināms, ka tiesa personalizēti attiecībā uz mani atzinusi, ka man, izciešot nosacīto sodu, nav nepieciešams sadarboties ar VPD un tādējādi es neesmu pārkāpis soda izciešanas nosacījumus.”

Tomēr tiesnese Brimberberga uzskata, ka Anša Bērziņa apelācijas sūdzība ir noraidāma. Neskatoties uz AT Krimināllietu tiesu palātas nolēmumā teikto, ka A.A. Bērziņam nav nepieciešams noteikt KL 55. panta 6. daļā paredzētos pienākumus, tiesnese konstatē, ka viņš pēc tiesas sprieduma stāšanās spēkā 2015. gada 9. aprīlī desmit darbadienu laikā nav ieradies reģistrēties VPD teritoriālajā struktūrvienībā atbilstoši savai deklarētajai dzīvesvietai, nav reaģējis arī uz vairākkārtējiem VPD uzaicinājumiem un brīdinājumiem, un tādējādi “demonstratīvi ignorējis savus nosacīti notiesātās personas pienākumus”. Jo “Nosacīti notiesāto personu kriminālsodu izpildi reglamentējošais likums ir Latvijas sodu izpildes kodekss un saskaņā ar šā kodeksa 5.panta trešo daļu, ja tiesa piespriedusi sodu nosacīti, šādu tiesas nolēmuma izpildi kontrolē un notiesātos uzrauga Valsts probācijas dienests.”

Ir vēl kāda nianse. Lai arī Ansis ir deklarējis dzīvesvietu Rudzātos, par ko oficiāli informējis arī VPD, gan tiesa, gan VPD turpināja uzskatīt, ka viņa deklarētā dzīvesvieta joprojām ir Rīgā, Maskavas ielā, un tādēļ lieta jāizskata Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesai, nevis Preiļu rajona tiesai. Tamlīdzīgu grūti saprotamu nianšu šajā lietā ir daudz, tajā skaitā arī VPD nevēlēšanās saskatīt, ka uzaicinājumi un brīdinājumi sūtīti uz adresi, kurā Ansis Bērziņš nedzīvo. Un tas liek pieļaut, ka Anša Bērziņa notiesāšanu ar reālu brīvības atņemšanu, diktējuši nevis taisnīguma un taisnīgas tiesas, bet kādi citi apsvērumi.

Ko tiesa cer sasniegt ar reāla cietumsoda piespriešanu par akmens mešanu Saeimas logā? Spītīgā Anša Bērziņa salaušanu? Kā apelācijas sūdzībā, kuru tiesnese Brimberberga vieglu roku noraidīja, raksta A. Bērziņš, “Faktiski ar soda reālu izpildi – aizstājot nosacītu sodu ar brīvības atņemšanu, tas nevedīs pie resocializācijas, bet, kā tiesību aizskārums, ne tikai pašam notiesātajam, bet arī citām personām – norādīs uz tiesas darbību kontradiktoriski sabiedrības interesēm.

Ņemot vērā visu manu personību un visu manu darbību kopumā, ka pamatā mana rīcība ir sabiedrības labā: folkloras kopas vadīšana, pētnieciskais darbs, disertācijas rakstīšana, trīs bērnu audzināšana, apgādībā ir arī sieva studente – tās ir darbības, kas liecina par sociālu personību, savukārt, nepamatota turēšana ieslodzījumā izraisīs tikai negācijas un asocializāciju, tātad faktiski sekas būs pretējas kriminālprocesa mērķim – nodrošināt efektīvu Krimināllikuma normu piemērošanu un krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu bez neattaisnotas iejaukšanās personas dzīvē.”

Iespējams, šī lieta Latvijai var nest arī kārtējo starptautisko nesmukumu, jo Ansis ir iesniedzis sūdzību arī Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Eiropas CT konvencijas 5. un 6. pantā, skaidri pateikts, ka notiesāt var tikai par nodarījumu, kas paredzēts likumā. Kā raksta Viktors Avotiņš (NRA, 13.01.2016, “13. janvāra grautiņš: Tiesāšanai likums vairs nav vajadzīgs”) “Ansis sevi sauc par politiski notiesāto. Un, jautāts, kā viņš uztver vēsti, ka cietumā viņa pāraudzināšanas nolūkā esot gatavi lietot spēku un speclīdzekļus, atbildēja: “Vienkāršāk būtu bijis aiziet un pazemoties. Un vēl vienkāršāk būtu bijis pateikt prokuroram – esmu vainīgs un pazemoties uzreiz. Bet runa ir par to, ka nedrīkst vienkāršības dēļ pārdot savu pašcieņu, savu godaprātu. Es to neesmu gatavs darīt. Bet sistēma joprojām nespēj saprast – kā tu vari pastāvēt uz savu taisnību, ja Sistēma uzskata, ka tev nav taisnība? Nebaidies? Tātad vajag tevi salauzt! Iebaidīt tā, lai nobīsties. Vai, izmantojot tevi, iebaidīt citus – tā, lai uz visiem laikiem zustu vēlēšanās protestēt. Viņi var salauzt miesu, bet garu ne. Ja, pirmkārt, netiks apmierināta mana sūdzība, otrkārt, ja mani no ārzemēm izdos Latvijai, tad… tikai slapjais bada streiks. Nekādu kompromisu ar šo sistēmu. Nekādu.”

Komentēt.