Šķīrējtiesās „sarunāt” vairs nevarēs
24 Feb, 2016. \\ Epicentrā. \\ 1 komentārs.

Lai arī Šķīrējtiesas Latvijā darbojas kopš pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu beigām, to darbību reglamentējošu likumu Saeima pieņēma tikai 2014. gada 11. septembrī. Līdz tam Šķīrējtiesu darbību reglamentēja Civilprocesa likums. Šķīrējtiesu likums stājās spēkā ar 2015. gada 1. janvārī, bet līdz 1. jūnijam visām šķīrējtiesām Uzņēmumu reģistram bija jāiesniedz šķīrējtiesnešu saraksts, kā arī apliecinājums, ka tie atbilst visām likumā noteiktajām kvalifikācijas prasībām.

Līdz 2014. gadam Šķīrējtiesu reģistrā bija reģistrētas 214 pastāvīgās šķīrējtiesas, un to darbību reglamentēja Civilprocesa likums. Pēc Civilprocesa likuma grozījumu spēkā stāšanās 2014. gadā, no reģistra izslēdza 88 šķīrējtiesas, kuras nespēja sakārtot savus reglamentus.

Šķīrējtiesas nav valsts tiesu sastāvdaļa, bet gan privātā kārtā dibinātas civiltiesisku strīdu vērtētājas un izlēmējas. Šķīrējtiesu var izveidot viena konkrēta strīda izšķiršanai (ad hoc šķīrējtiesa), kā arī šķīrējtiesa var darboties pastāvīgi. Viena no galvenajām šķīrējtiesu priekšrocībām ir lietu izskatīšanas ātrums – 1 līdz 3 mēneši. Tā kā šķīrējtiesā procesuālā kārtība ir vienkāršāka, arī tās spriedums ir iegūstams ātrāk. Tieši šā iemesla dēļ šķīrējtiesas ir tik iecienītas komerciālu strīdu izšķiršanā. Šķīrējtiesas nolēmumi nav pārsūdzami, ir pusēm obligāti un izpildāmi labprātīgi nolēmumā noteiktajā termiņā. To tiesiskā pamatotība nav pārbaudāma apelācijas vai kasācijas kārtībā.

Lai arī Civilprocesa likumā bija noteikts, ka strīdu izšķiršana šķīrējtiesā nav uzņēmējdarbība, šķīrējtiesu darbība nereti bija ienesīgs, un arī ne pārāk likumīgs naudas iegūšanas veids. Piemēram, firma varēja radīt šķīrējtiesu, kuras tiesneši bija tās darbinieki, biznesa partneri, ieinteresēto personu radi vai draugi, un pieņemt savām interesēm atbilstošu lēmumu. Zināms arī ne viens vien gadījums, kad šķīrējtiesas nolēmums ticis balstīts uz viltotiem dokumentiem vai „sarunāšanu”. Šo un citu negāciju dēļ šķīrējtiesas aizvadītajos gados nereti izpelnījās bargu kritiku. Tādēļ viens no būtiskākajiem Šķīrējtiesu likuma mērķiem ir nodrošināt to darbības un procesa tiesiskumu un kvalitāti, kā arī atjaunot sabiedrības uzticēšanos šķīrējtiesu institūtam.

Saskaņā ar Šķīrējtiesu likumu, pastāvīgo šķīrējtiesu drīkst dibināt tikai biedrība, kurai šāds mērķis ir noteikts statūtos; pastāvīgās šķīrējtiesas dibinātāja pienākums ir nodrošināt tiesas darbībai atbilstošus apstākļus; nostiprinātas arī prasības personām, kuras vēlas kļūt par šķīrējtiesnešiem – viņiem ir obligāta jurista kvalifikācija, vismaz triju gadu praktiskā darba pieredze juridiskās specialitātes amatā, kā arī nevainojama reputācija. Likumā noteikts arī detalizētāks tiesneša interešu konflikta apstākļu regulējums. Piemēram, šķīrējtiesnesis nav tiesīgs piedalīties lietas izskatīšanā, ja viņš ir darba tiesiskajās attiecībās ar kādu no civiltiesiskā strīda dalībniekiem vai to pārstāvjiem, vai ja šķīrējtiesnesis sniedz juridisko palīdzību kādai pusei, vai arī viņa laulātais, radinieks līdz trešajai pakāpei, darījuma partneris vai arī ar viņu saistīta komercsabiedrība ir mantiski ieinteresēta strīda iznākumā. Turklāt šķīrējtiesai obligāti jānodrošina publiski pieejams šķīrējtiesnešu saraksts ar ne mazāk kā 10 šķīrējtiesnešiem.

Eksperti atzinuši, ka Šķīrējtiesu likums kvalitātes kritērijus uzlicis daudz augstākā līmenī, savukārt prasība par desmit tiesnešiem sarakstā praktiski izslēgs vienai pusei vēlamā iznākuma „sarunāšanas” iespēju.

Komentēt.