Slimā veselības aprūpes sistēma
30 Nov, 2016. \\ Epicentrā. \\ Nav komentāru.

Bardaks Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā, kad simtiem vecu un slimu cilvēku bija spiesti veselu dienu nīkt oftalmoloģijas nodaļas gaitenī, gaidot uz kataraktas operāciju, spilgti ilustrēja veselības ministres Andas Čakšas pirms pāris dienām teikto – Latvijas veselības aprūpes sistēma ir slima.

Tiesa, šādu diagnozi mūsu medicīnai noteikusi ne jau ministres kundze pati, un arī ne Latvijas medicīnas funkcionāri – to izdarījusi Pasaules banka savā pētījumā. Savukārt veselības ministre pēc tā izlasīšanas nonāca pie patiešām ģeniālas atziņas – ir nepieciešams mazāk domāt par ārstniecības iestādēm un vairāk – par pacientiem. Teorētiski tas nozīmē, ka uzmanības centrā vajadzētu būt cilvēkam. Kā tas realizējas praksē redzam pēc ārstniecības personu attieksmes pret saviem pacientiem jau minētajā piemērā par rindu uz kataraktas operāciju.

Slimnīcas taisnošanās, ka pirms neilga laika tikuši piešķirti papildus līdzekļi sešsimt valsts apmaksātu kataraktas operāciju veikšanai, un tāpēc atsevišķās dienās bijis šāds operāciju skaits, neiztur kritiku. Jo praktiski visiem (!) šiem pacientiem slimnīcā bija jāierodas 8 no rīta. Un tas vairs nav līdzekļu, kvotu vai rindu jautājums, bet gan vistīrākā slimnīcas personāla neieinteresētība kvalitatīvā ārstniecības pakalpojumu sniegšanā. Maz ticams, ka kāds iedomājās – visi šie agrā rīta stundā uz slimnīcu atbraukušie cilvēki arī vienlaikus tiks uz operāciju. Jājautā, kas tādā gadījumā traucēja noteikt pacientiem dažādus ierašanās laikus? Slimnīcas gaitenis, ziniet, nav bezizmēra, uz kataraktas operāciju pārsvarā dodas vecāka gadagājuma cilvēki, un šaurās bezgaisa telpās pārgurumā pavadīta diena ne vienam vien varēja beigties ar nonākšanu kādā citā šīs paša slimnīcas nodaļā.

Turklāt minētais nebūt nav bezprecedenta gadījums. Pirms pāris mēnešiem Procesiemlatvija.lv par līdzīgu situāciju stāstīja kādas deviņdesmitgadīgas kundzes meita. Situācija analoga – slimnīcā jābūt astoņos no rīta, un tālāk sēdi koridorā, līdz tevi uzaicinās. Turklāt labi vēl, ja rindā gaidītājiem ir iespējams apsēsties, liela daļa slimnieku stāvējuši kājās… Kur paliek ministres teiktais par domāšanu par pacientiem?

Vēl viens piemērs “domāšanai par cilvēku” bija simtiem cilvēku garā rinda pie Jelgavas poliklīnikas, kura ātri vien atsauca atmiņā padomju gadu rindas pēc deficītās desas. Tikai šoreiz cilvēki gaidīja, lai uz nākamo gadu pierakstītos pie ārstiem – speciālistiem. Šī manipulēšana ar cilvēku veselību un dzīvību valsts apmaksāto veselības pakalpojumu ietvaros ir atsevišķa stāsta vērta.

Vai tiešām ir normāli, ka cilvēks saslimšanas gadījumā pie speciālista vai arī uz attiecīgu izmeklējumu ir spiests gaidīt mēnešiem ilgi, bet modernie diagnosticēšanas aparāti tikmēr daudzviet stāv dīkā? Diemžēl šāds absurds ir Latvijas veselības aprūpes sistēmas realitāte. Negribi vai nevari gaidīt rindā, velc maciņu laukā, un maksā! Un tagad parēķināsim, cik daudziem Latvijas iedzīvotājiem tas ir pa kabatai. Vizīte pie speciālista vidēji maksā no 20 – 30 eiro. Piemēram, dažāda veida datortomogrāfijas izmeklējumi maksā no 95 līdz 160 eiro, digitālā magnētiskā rezonanse vidēji no 200 līdz pat 700 eiro, utt., utjpr. Vai tiešām tie funkcionāri, kuru rokās ir veselības aprūpes politikas izstrādāšana un sistēmas sakārtošana dzīvo tik atrauti no realitātes, ka domā – parastajam mirstīgam veselības aprūpe Latvijā ir pa kabatai?

Un tad vairs nav brīnums, ka Latvija Eiropas Savienībā ieņem pirmo vietu to iedzīvotāju skaita ziņā, kuri baidās apmeklēt ārstus. Iemesls – cilvēki bažījas, ka viena daktera apmeklējums var rezultēties ar nosūtījumu pie cita speciālista, dārgu izmeklējumu nepieciešamību, un garām rindām. Katrs piektais Latvijas iedzīvotājs nepieciešamības gadījumā nav vērsies pie ārsta, un rezultāts ir ielaistas hroniskās kaites. Tas, savukārt, noved pie tā, ka sagaidāmais mūža ilgums Latvijā ir viens no viszemākajiem ES (79 gadi sievietēm un 69 gadi vīriešiem). Tas ne tikai ievērojami atpaliek no ES valstu vidējā rādītāja (84 gadi sievietēm un 78 gadi vīriešiem), bet arī no Lietuvas un Igaunijas.

Autors: Ilona Bērziņa, portāla galvenā redaktore

Komentēt.