Trīs gadi pēc Zolitūdes traģēdijas
21 Nov, 2016. \\ Epicentrā. \\ Nav komentāru.

2013.gada 21.novembra vakarā Latvija piedzīvoja lielāko traģēdiju, kopš valstiskās neatkarības atjaunošanas. Iebrūkot lielveikala “Maxima” griestiem, zem gruvešiem dzīvības zaudēja 54 cilvēki, bet vēl vairāki desmiti tika ievainoti. Brūkošajā lielveikalā dzīvības zaudēja arī trīs glābēji. Kopš traģiskajiem notikumiem ir pagājuši trīs gadi, turpinās tiesvedība, taču tai gals vēl nav paredzams.

Trīs gadu laikā, kopš lēni un smagi maļ tiesu dzirnas, aizsaulē aizgājuši jau četri Zolitūdes traģēdijā par cietušajiem atzītie cilvēki. Viens no cietušajiem, kuram zem brūkošā lielveikala jumta bojā aizgāja meita, un kurš nesen zaudējis arī sievu, saka skarbus vārdus: “Es tiesai neticu, neticu nekam vairāk…” Advokāts Aldis Gobzems, kurš šajā lietā pārstāv virkni cietušo, nesen pieļāva, ka provizoriski pirmās instances spriedums varētu būt tikai 2020. gadā.

Saskaņā ar būvekspertīzes secinājumiem traģēdija notika tādēļ, ka bija nepareizi aprēķinātas jumta konstrukciju slodzes. Prokuratūra deviņām personām uzrādīja apsūdzības par būvniecības noteikumu pārkāpšanu, valsts amatpersonas pienākumu nepildīšanu, nonāvēšanu aiz neuzmanības un darba aizsardzības noteikumu pārkāpšanu. Neviens no apsūdzētājiem savu vainu neatzīst.

Gandrīz trīs gadus pēc traģēdijas “Maxima Latvija” ar daļu no Zolitūdes traģēdijā cietušajiem panāca vienošanos, ka katra bojā gājušā ģimene saņems 100 000 eiro. Šī vienošanās attiecas arī uz uzņēmumu “Tineo”, bet tiesvedība attiecībā uz pārējiem atbildētājiem turpināsies. Talsu rajona tiesa 16. novembrī lēma tiesvedību lietas daļā, kas attiecas uz “Maxima Latvija” un “Tineo” izbeigt. Šis lēmums ir pārsūdzams desmit dienu laikā no tā  pieņemšanas dienas.

Tikmēr LTV raidījums “de Facto” informē, ka ne vienam vien no lietā iesaistītajiem uzņēmumiem apgrozījums strauji sarūk, un tiek dibināti jauni uzņēmumi, kuru īpašnieki ir ar Zolitūdes krimināllietā apsūdzētajām personām saistīti cilvēki. Jaundibinātajiem uzņēmumiem sokas labi, ir pamats domāt, ka Zolitūdes traģēdijā vainotajiem tajos ir ievērojama teikšana, taču papīri ir tīri, un pierādīt neko nevar. Tas nozīmē, ka tad, kad tiesai būs jālemj par kompensāciju piedziņu no lietā vainotajiem uzņēmējiem, uzņēmumu vietā būs vien tukšas čaulas, un tiesa varēs operēt vien ar tiem līdzekļiem, kuri uzņēmumos bijuši pirms aresta uzlikšanas to mantai.

Zolitūdes traģēdijas krimināllieta ir vērienīgākā krimināllieta Latvijas vēsturē. Taču gadu pēc lietas nonākšanas tiesā, iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis jau publiski paudis bažas, ka Zolitūdes lietu iztiesā tiesnesis, kuram ir tikai divu gadu stāžs un kura pieredze krimināllietu izskatīšanā ir nepietiekama. Viņa teikto asi kritizēja tieslietu ministrs Dzintars  Rasnačs, norādot, ka šādi komentāri nav pieļaujami, jo tos varot traktēt kā tiesas ietekmēšanu. Savukārt Zemgales tiesas priekšsēdētāja Daina Treija  apgalvoja, ka šajā procesā visus jautājumus izlemj trīs tiesneši ar balsu vairākumu, un pēc tam paziņoja, ka šajā lietā tiesneši nav nozīmēti pēc nejaušības principa, bet gan iecelti ar tiesas vadītājas rīkojumu tādēļ, ka faktiski neesot bijis tiesnešu, no kuriem izvēlēties! Tiesā strādājot tikai 14 tiesneši, diviem bijuši apstākļi, kāpēc viņi nav varējuši piedalīties lietas skatīšanā, citiem nav bijis pieredzes ar krimināllietām… Bet runa taču ir par sarežģītāko krimināllietu Latvijas vēsturē, par nacionāla mēroga traģēdiju, kurā dzīvības zaudēja 54 cilvēki! Par ko mēs vispār runājam?!

Pēc traģēdijas toreizējais Valsts prezidents Andris Bērziņš teica – “Šis ir gadījums, kad ir jāsauc skaidri, tā ir milzīga skaita neaizsargātu cilvēku slepkavība”. Šai ziņā nekas nav mainījies. Nolaidība, neuzmanība, lielākas peļņas kāre – varam saukt kādus motīvus gribam, taču aiz katra no tiem stāv konkrēts cilvēks, kurš kādreiz ar savu parakstu apliecināja būves drošību un derību ekspluatācijai.

Un vēl – uzreiz pēc traģēdijas Rīgas dome nelaimes vietā solīja izveidot piemiņas vietu bojā gājušo un traģēdijā cietušo piemiņai, taču iegruvušā veikala vietā joprojām ir vien ar pagaidu jumtu apklāta pazemes stāvvieta un blakus slejas nepabeigtā “Homburg Zolitūde” piederošā dzīvojamā ēka. Vai tiešām mūsu atmiņa ir tik īsa?

Autors: Rita Krasta

Komentēt.