Uz sliedēm augstpapēžu kurpēs
01 Jūn, 2017. \\ Epicentrā. \\ Nav komentāru.

Ir nozares, kurās pieņemts kā darbiniekus redzēt pārsvarā vīriešus. Celtnieki, autobusu vadītāji, elektriķi utt. Transports un loģistika ir vēl viena izteikti vīrišķīga nozare. Tomēr vadošā šīs nozares nevalstiskā organizācija – biedrība Baltijas asociācija Transports un loģistika – par savu vadītāju ir izvēlējusies sievieti – Ingu Antāni, kura jau vairākus gadus nenogurusi turpina klaudzināt pie valdības durvīm, lai veicinātu šīs nozares uzplaukumu visas Latvijas ekonomikas un tautsaimniecības attīstības vārdā. Nule viņa kļuvusi ne tikai par galveno šīs nozares lobiju, bet arī uzņēmēju, ieņemot padomes locekles amatu tādos lielos ostas uzņēmumos kā Ventbunkers un Ventspils tirdzniecības osta. Turklāt viņa nebaidās mest izaicinājumu visai sabiedrībai un kandidēt pašvaldību vēlēšanās tieši Ventspilī, kuras atslēgas jau vairāk nekā divus gadu desmitus bijušas vienas personas rokās. Intervijai viņa izvēlas savu jauno biroju Ventspilī, jo tieši šajā pilsētā viņa jaunībā sākusi savas darba gaitas un ir lepna atgriezties ar savu vairāku gadu pieredzi, cīnoties par jaunu kravu piesaisti šai unikālajai pilsētai ar neaizsalstošu dziļūdens ostu, kura savienota ar dzelzceļa tīklu teju visa kontinenta garumā.

Esi nākusi klajā ar iniciatīvu nākamos simts gadus Latvijai veidot pašai, aicinot ikvienu tajā iesaistīties. Kādēļ Tev tas ir svarīgi un ko Tu ar to gribi panākt?

Ļoti bieži mēs mēdzam sūdzēties, mums nepatīk valdība, mūs neapmierina pieņemtie lēmumi, mums nepatīk politiķi, tas no vienas puses. No otras: pat, ja tu mēģini iesaistīties politiskos procesos, būs pilsoniski, sabiedriski aktīvs, mēģini kaut ko mainīt, nekas nesanāk. Man kā BATL prezidentei darbs ir cieši saistīts ar to, ka es mēģinu ietekmēt politiskos procesus un lēmumus, lai veicinātu ostas uzņēmumu attīstību, Latvijas tranzīta koridora attīstību. Un tad pienāk tāds brīdis, kad saproti, ka tev ir par īsu rokas. Tu vari “durt ar īlenu dibenā” ministriem, tu vari iet presē, vari gūt maksimālu atbalstu, bet saproti, ka ir par īsu. Un tajā brīdī ir vairāki varianti. Viens – tu iesaisties politikā, kļūsti par aktīvu politiķi, par ministru, kļūsti par lēmumu pieņēmēju. Tas ir izcils variants. Taču ne vienmēr visi kļūst par politiķiem, kur nu vēl par ministriem. Otrs variants ir mums pašiem daudz aktīvāk pilsoniski iesaistīties mūsu valsts, tautsaimniecības veidošanā. Simts gadi ir nodzīvoti, Latvija ir pieaugusi meitene, tagad pienācis laiks veidot nākamos simts gadus, lai nav atkal tā, ka mēs simts gadus nodzīvojam un attopamies – nē, mums tomēr kaut kas nepatīk, atkal nav tā, kā mēs gribējām. Lai nebūtu šie pārmetumi, mēs no situācijas “viss ir slikti” pārejam uz situāciju “darām paši”. Tad arī tapa šī iniciatīva. Tāpēc es aicinu katru piedalīties nākamo simts gadu Latvijas vēsturē veidošanā, dodot novēlējumus, priekšlikumus, kā vajadzētu labāk, kā redzam mūsu Latviju. Kad gada laikā visu apkoposim, iesniegsim simtgades birojā, es domāju, ka tas varētu būt arī digitalizētā veidā. Mēs esam uzsākuši novēlējumu un priekšlikumu vākšanu. Kustība ir plānota Vislatvijas mērogā, es aicināšu visus novadus un pilsētas iesaistīties, turklāt ne tikai Latvijas ietvaros, bet arī tos, kas dzīvo aiz mūsu valsts robežām. Es domāju, ka tiem, kas dzīvo ārzemēs ir daudz ko teikt, viņiem varētu būt būtiski novēlējumi un priekšlikumi.

Kāpēc Tev tas ir tik būtiski kā sievietei? Varētu taču audzināt bērnus, gatavot vīram vakariņas, kopt puķudobi un vaimanāt par valdības neizdarībām virtuvē.

Man ir meita, kura šobrīd studē trešajā kursā medicīnu. Viņa ir topoša daktere. Kad viņa man saka: mammu, es neesmu pārliecināta, ka, izmācoties, es Latvijā dabūšu darbu ar konkurētspējīgu atalgojumu, ka es spēšu šeit palikt, izveidot un uzturēt ģimeni, veidot karjeru un sasniegt savus mērķus. Ja man to saka meita, kurai ir 22 gadi, tas liek aizdomāties. Viņa par to ir domājusi. Viņa saka – es tagad pabeigšu, un vai tiešām mans darbs būs nemitīgi cīnīties par algas pielikumu, par virsstundām, par trūkstošiem resursiem, kā tas šobrīd notiek mediķu dzīvē. Tas nav mediķu cienīgi. Ja man to saka jauniete, kas dzimusi Latvijas neatkarības laikā, kas ir topoša daktere, man kā mammai un sievietei ir pilnīgi skaidrs vēstījums, ka kaut kas ir jāmaina. Tas, ko esmu novērojusi, jaunieši šajā jautājumā ir ļoti aktīvi. Mans pienākums kā mammai ir šos jauniešus kustināt, veicināt, lai viņi iesaistās Latvijas veidošanā. Mums ir bijusi iespēja veidot Latviju šajos simts gados, lai jaunieši un topošie dakteri, skolotāji, policisti, juristi ir tie, kas aktīvi piedalās nākamās simtgades veidošanā.

Līdz šim Tu biji pazīstama kā vienas nozares – transporta un loģistika aizstāve, arī nedaudz iesaistījies politikā, arī pašreiz kandidē Ventspils domē pašvaldību vēlēšanās. Kāpēc Tev ir svarīgi iesaistīties procesos?

Es vienkārši neprotu “knipelēt” (smejas)….

Bet tranzīts – ļoti nesievišķīgi…

Man šķiet, ka stāvēt uz sliedēm augstpapēžu kurpēs ir ļoti sievišķīgi (smejas). Liels rūdījums. Un atkal mēs nonākam pie diviem variantiem. Tu vari noskatīties, kā tas vai cits process iet un cerēt, ka tie citi tiks galā. Vari ar to sadzīvot, ka kaut kā tie procesi notiek, tevi neapmierina, tu sūksties par to, bet rezultāts kaut kāds sanāk. Nav svarīgi, vai plānots vai nē, jo tu pats nemaz neplāno, tikai ej kaut kādā plūsmā līdzi. Paļaujies, ka citi saplānos. Ir arī otrs variants. Tu redzi, ka kaut kas nav kārtībā. Tranzīts, kas ir otra lielākā tautsaimniecības nozare Latvijā, buksē. Nav mums izstrādāts tranzīta koridora piedāvājums, nav viss kārtībā ar tarifiem, uzņēmumi mokās, maksā nodokļus, zini, cik svarīgi ir saprast, ka nodokļi neaug Valsts kasē, nodokļi rodas, piemēram, Ventspils ostā. Un tad tu vari izvēlēties – iet palīgā, aizstāvēt, cīnīties, iedziļināties, analizēt. Es izvēlos otru ceļu. Es nevaru noskatīties, ja kaut kas notiek nepareizi manā izpratnē. Ir tikai divi varianti, trešā nav. Vai nu noskaties plūsmā vai kaut ko dari.

Ko tev ir izdevies ietekmēt līdz šim?

25 gadus tranzīts, ostas – ir bijis tāds kā mēmais caurums. Mēs zinām, ka tur kaut kāda darbība notiek, kaut ko krauj, kaut kāda nauda nāk, bet neviens līdz galam nav sapratis, kāda tam visa saistība ar katru no mums. Tas, kas ir izdevies, ir tas, ka nozare ir kļuvusi atvērtāka. Beidzot ir sākusies diskusija par to, ka tranzīts, transports un loģistika ir ļoti svarīga Latvijas tautsaimniecībai, ir sākusies diskusija, vai nebūtu transports un loģistika jāizvirza kā prioritārā nozare, ir sākusies diskusija par sadarbību ar Ķīnu, lai diversificētu kravu plūsmu, jo šobrīd mums pamatā ir Krievijas kravas. Esam uzsākuši darbu pie jaunās dzelzceļa tarifu aprēķināšanas metodikas.  Sarunas notiek visos līmeņos. Cilvēki sāk apzināties, ka Latvijā ir trīs lielas ostas un, ka tā ir liela mūsu visu kopīgā bagātība. Jā, piekrītu, šobrīd nav atrisinātas visas ar nozari saistītās problēmas, joprojām nav vienotā Latvijas tranzīta koridora kopīgais redzējums un piedāvājums. Ja es būtu ministre, lēmumu pieņēmēja, tad man, protams, būtu vieglāk ietekmēt procesu un pieņemt izšķiroši svarīgus lēmumus. Šobrīd es daru to, kas ir manos spēkos un iespējās. Rezultāts agri vai vēlu būs. Pie tās situācijas, kas ir tranzīta nozarē, kad kravu plūsma ir ļoti svārstīga, Klaipēda ir ļoti spēcīgi kāpinājusi savu konkurētspēju un citi ārēji objektīvie apstākļi liek mums rīkoties. Nedrīkst vairs būt kā pirms 25 gadiem, kad osta tur pati kaut ko krāmējas, biezie onkuļi kaut ko pārdala un nav īsti skaidrs, kāds mums no tā labums. Mūsu ostas – Rīgas un Ventspils – ir iekļautas Eiropas Savienības jūras ostu tīklā. Tās ir neatsveramas iespējas. Šis jautājums ir jāaktualizē un jāskaidro sabiedrībai. Man bija intervijas diviem lieliem Ķīnas laikrakstiem. Kas ir Ķīna!? Tas ir ļoti liels pasaules ekonomiskais spēks. Ķīnas žurnālistam rādīju mūsu karti un skaidroju, ka šajā mazajā teritorijā ir trīs lielās ostas un vēl septiņas mazās. Viņam tas bija zināms šoks. Šis darbs ir jāturpina. Ir jāskaidro sabiedrībai, kas ir mūsu ostas, kas ir mūsu dzelzceļš, cik liela tam visam ir nozīme, ka tā ir mūsu ekonomikas asinsrite. Kamēr tas nebūs ikvienam skaidrs, tikmēr mans darbiņš nav pabeigts.

Tu arī iesaisties politikā, startējot vēlēšanās. Vairāk rūp tieši Ventspils, nevis visa Latvija?

Pirmkārt, būt biedrības vadītājai, rūpēties par uzņēmumiem Ventspilī un arī turēt roku uz pulsa visam Latvijas tranzītam, neizslēdz to, ka es varētu iesaistīties aktīvajā lokālajā pārvaldībā. Ventspils osta ir ļoti svarīga visai Latvijai, ne tikai Kurzemei vai pašai pilsētai. Ventspils osta ir vistālāk uz ziemeļiem esošā neaizsalstošā Baltijas jūras austrumu krasta osta. Tas ir ļoti būtiski, kad iestājas ziema. Tā ir visas Latvijas interese – Ventspils var strādāt arī tad, kad citur ostas ir aizsalušas. Ventspils osta ir Baltijas jūras austrumu piekrastes dziļākā osta. Mēs varam apkalpot ļoti lielus kuģus. Tās ir divas priekšrocības, kas saka, ka tā nav tikai Ventspils, bet arī visas Latvijas rūpe. Ir jāmaina domāšana. Līdz šim ir bijis tā – ir Rīga, ir Liepāja, ir Ventspils, ir Latvijas dzelzceļš un tad nu katrs pats par sevi raujas. Bet tā visa infrastruktūra pieder valstij un tā jāuztver kā vienots veselums, kas ir Latvijas nacionālā bagātība. Ir daudz valstu, kurām nav ostu, piemēram, Baltkrievija tepat mums blakus, sadarbības partneris. Kā jau esmu minējusi, tad transports un loģistika ir ekonomikas asinsrite – attīstās tranzīts, attīstas transports un loģistika, attīstas ar viss apkārt. Iesaistoties aktīvajā politikā, es varu iegūt vēl vienu instrumentu, lai veicinātu Ventspils ostas attīstību un līdz ar ko arī visa Latvijas tranzīta koridora attīstību.

Ventspils mērs Aivars Lembergs, iepazīstot viņa publiskos izteikumos, it kā taču cīnās par Ventspils ostu.

Ventspils osta nav sinonīms vārdam Lembergs. Ostā strādā daudz uzņēmēju, lielu uzņēmēju, tai skaitā BATL uzņēmēji, kas ir lielākie nodokļu maksātāji Ventspilī. Uzņēmumos strādā daudz ventspilnieku. Mūsu uzņēmumu darbība ir cieši saistīta ar pilsētu un tās izaugsmi. Manuprāt, pašvaldībai būtu jāiesaistās daudz aktīvāk to jautājumu risināšanā, kuri traucē attīsties un piesaistīt lielākus kravu apjomus. Piemēram, BATL intensīvi cīnās par tarifu izlīdzināšanu Ventspils virzienā. Nav pareizi no valsts tautsaimniecības viedokļa, ka trīs lielajās ostās strādājošie komersanti savā starpā cīnās nevis ar pakalpojuma kvalitāti godīgos konkurences apstākļos, bet ar valsts infrastruktūras pieejamību. Attāluma dēļ Ventspils osta ir nekonkurētspējīga. Ja uzņēmējam ir par 3-5 eiro par tonnu dārgāk vest uz Ventspili, viņš, vai nu paliks Rīgā vai ies uz Klaipēdu. Rezultātā zaudējam mēs visi. Šādā veidā mēs pazaudējām kālija kravas no Baltkrievijas, kas šobrīd ļoti veiksmīgi tiek pārkrautas Klaipēdas ostā. Baltkrievi tur ir uzbūvējuši savu termināli. Kāpēc viņi ir prom? Mēs nespējām vienoties par tarifiem, nespējām iedot baltkrieviem konkurētspējīgu, garšīgu tarifa piedāvājumu. Klaipēdā baltkrievi krauj aptuveni desmit miljonus tonnu. Kālija parks, kas arī ir specializējies minerālmēslu pārkraušanā, varētu pārkraut līdz septiņiem miljoniem tonnu. Tad varam parēķināt, cik naudas aiziet gar degunu, ja viena tonna produkta Latvijas tautsaimniecībā atstāj ap 15 eiro. Un tikai sava stulbuma dēļ. Nespējām laicīgi un gudri reaģēt. Uzskatu, ka tajā brīdī Ventspils pilsētas vadībai bija jāspēj kā spēcīgai pašvaldībai vienoties ar valdību, ar Latvijas dzelzceļu. Viņi varēja tomēr panākt izdevīgu tarifu. Turklāt arī uzņēmums pats vērsās pie valdības. Tā ir neizdarība. Tarifa jautājums ir ļoti būtisks, un pilsētas pašvaldības vadība var iesaistīties šādu jautājumu risināšanā valdības līmenī. Jā, var teikt, ka tā nav pašvaldības kompetence, bet būsim godīgi – pašvaldība daudz ko var ietekmēt un Ventspils vadība ir viena no ietekmīgākajām vietējām varām valstī. Tāpat svarīgs jautājums ir dzelceļa sliežu modernizācija Ventspils virzienā, lai varam vilkt garākus vilcienu  sastāvus un kāpināt savu efektivitāti. Mēs par to esam runājuši vairākkārt. Ja es būtu pilsētas vadītāja, es noteikti būtu iesaistījusies daudz aktīvāk gan tarifu jautājumā, gan dzelzceļa modernizācijā. Vēl jo vairāk, ja uz šīm problēmām norāda uzņēmumi, kuri ir lielākie nodokļu maksātāji pilsētā un, no kuriem ir atkarīga pilsētas iedzīvotāju labklājība. Kad Rīgā bija Ķīnas samits 16+1, BATL aicināja arī pašvaldību sēsties pie apaļā galda un pārrunāt tarifu jautājumus, izstrādāt vienoto tarifu piedāvājumu. Ventspils dome toreiz klusēja.

Klausoties Tevī, šķiet, ka esi iesaistījusies lielo puišu spēlē. Ir Tranzīta kari, kur savā starpā saplēsušies kaut kādi miljonāri. Tagad tu kā rīdziniece nāc un saki, ka cīnīsies par tranzītu. Lai tagad citiem būtu tie miljoni? Bet kas ventspilniekam no tā?

Tas, ka cilvēks ir dzimis Rīgā un tas, ka viņš šobrīd dzīvo Rīgā, nenozīmē, ka viņš ir zaudējis saikni ar dzimto vietu Kurzemi. Es esmu talsiniece. Es esmu dzimusi Talsos, mācījusos Talsos. Rīgā tāpēc, ka te ir augstskola. Man Talsi nepiedāvāja tādu iespēju. Toreiz arī nebija Ventspils augstskola. Tāpēc es pārcēlos uz Rīgu. Sirdī es joprojām esmu kurzemniece. Turklāt Ventspilī ir mana pirmā darba vieta. Pirmās iemaņas darba tikumā es iemācījos Ventspilī. Latvijā ir radies priekšstats, ka ostas ir saistītas  tikai ar tranzīta kariem, respektīvi, lielie onkuļi, miljonāri, kas mēģina pārdalīt mūsu sūri, grūti saražoto naudiņu. Tā gluži nav. Pirmkārt, mūsu vadītie uzņēmumi, piemēram, Ventbunkers, jau vairākus gadus ir lielākais nodokļu maksātājs Ventspilī. Tas nozīmē, ka Ventspils pašvaldība iedzīvotāju ienākuma nodokļa veidā no mums saņem tiešā veidā finansējumu Ventspils pilsētai un ventspilnieku vajadzībām. Sociālajiem pabalstiem, komunālo pakalpojumu nodrošināšanai, infrastruktūras uzturēšanai un attīstībai, pilsētas labiekārtošanai, domes un tās iestāžu uzturēšanai utt. Tas ir tikai viens uzņēmums. Mums ir vairāki, kas strādā Ventspils ostā, kas nodokļus maksā Ventspils kasē. Uzņēmēji ir tie, kas uztur pilsētu. Ne pilsētas vadītājs, ne pilsētas dome neražo, nepārstrādā, nepārkrauj ogles, nelej naftu un nekrāmē caurules. Caurules gan mums atņēma. Pilsētas dome tērē to, ko mēs samaksājam. Viņi resursus pārdala. Mums kā uzņēmējiem ir svarīgi, lai tā mūsu sūri, grūti nopelnītā naudiņa pēc tam tiek izlietota maksimāli iedzīvotāju labā un interesēs. Tāpēc es esmu šajā sarakstā kā kurzemniece.

Tu pieminēji NordSrtream 2 projektu, kuru Ventspils ir zaudējusi. Kādēļ un vai tur vairs neko nevar darīt?

Piedalīties NordStream 2 projektā mūs uzrunāja Vācijas sadarbības partneri, zinot, ka mums ir Nord Natie terminālis, kur varētu šīs caurules izvietot, nomājot mūsu teritoriju. Notika vairākas sarunas, uzņēmums bija gatavs iesaistīties. Mūsu reģionā ir piecas ostas, kuras bija paredzēts iesaistīt – Zviedrijas, Vācijas un divas Somijas ostas, kā arī Ventspils. Tas būtu labi un patīkami, ka Ventspils iesaistās tik lielā un būtiskā projektā, kas ir Eiropas projekts. Mums bija liels pārsteigums, ka no preses uzzinājām par Latvijas pateikto nē NordStream 2 projektam, jo tas esot saistīts ar drošības jautājumiem. Es nevaru visu zināt, un droši vien arī man viss nav jāzina, bet ir tāda elementāra lieta kā komunikācija. Dēļ sliktas komunikācijas ir pat kari izcēlušies. Pirms pieņemt lēmumu, valsts vīriem ir jāspēj mums izskaidrot, kādēļ ir šāds lēmums normālā saprotamā latviešu valodā. Mēs neprasām atklāt valsts noslēpumu, bet šajā sakarā man šķiet, ka visi Parex, Citadele, NordStream un viss pārējais ir tik šausmīgi noslepenots, ka man rodas iespaids par Latviju kā lielu komercnoslēpumu priekš visiem tās iedzīvotājiem. Šobrīd NordStream 2 projektu mēs esam zaudējuši. Tie ir aptuveni 20 miljoni eiro, ko kopā zaudē Latvija kā valsts. Vēl paralēli tam ar Krieviju mums ir nesaskaņoti 50% no kravu plāna, kas mums iet secen. Grib palielināt akcīzes nodokli dīzeļdegvielai. Uz kurieni mēs ejam? Transports un loģistika ir Latvijas otra lielākā tautsaimniecības nozare, kas ienes miljardu. Kādēļ mēs viņai tā darām pāri? Mums to nevajag? Ko mēs darīsim tā vietā? Aizliegt ir ļoti viegli. Kā mazam bērnam – es tev noņemšu spēļu datoru, ja tu nemācīsies. Vai tāpēc viņš izaugs labāks? Nē, jo daudz grūtāk ir ar viņu kopā mācīties. Arī šajā gadījumā mēs sagaidām, ka valdība iesaistīsies daudz aktīvāk transporta un loģistikas nozares attīstības veicināšanā. Mums ir vesela ministrija – Satiksmes ministrija, kurai būtu jāatbild par šiem jautājumiem. Bet, ja mums pat nozares ministrs nav painteresējies, kā mums te iet, kad NordStream 2 projekta nav, tad tā nav laba komunikācija un nerada labu priekšstatu par uzņēmēju un valstsvīru sadarbību, lai veicinātu Latvijas uzplaukumu. Mums kā uzņēmējiem vajag savu valdību. Mums vajag cilvēkus, kas mūs dzird. Esmu aicinājusi valstsvīrus vairākkārt runāt par Ķīnas samitu, sēdēt pie galda un risināt tarifu jautājumu, bet pat premjers neuzskatīja par vajadzīgu atbildēt.

Tu atkal visas Latvijas mērogā, bet pievēršamies vairāk Ventspilij, kur Tu kandidē vēlēšanās. Kas Ventspilī būtu savādāk, ja vadības groži būtu Tavās rokās?

Ventspilij, atšķirībā no citām Latvijas pilsētām, izņemot Rīgu, ir ļoti liela priekšrocība un liela bagātība – dziļūdens neaizsalstoša osta. Šādai pilsētai būtu jābūt Rietumu valstu ostas pilsētu līmenī. Ne tikai osta, kas ir varena, kas spēj piesaistīt ogles un naftu, bet arī spēj diversificēt kravas, spēj atvērt loģistikas centrus, spēj piesaistīt jaunas konteineru kravas, un vienlaikus caur šo prizmu šī pilsēta ir moderna, rietumnieciska tirdzniecības Meka. Kas šobrīd ir Ventspilī? Ventspils vadītājs regulāri salīdzina Ventspili ar citām Republikas pilsētām. Tas ir ļoti nekorekti salīdzināt sevi kā tranzīta pilsētu ar pilsētām, kuras ne tuvu nav tik turīgas. Ar šo ostu un infrastruktūru Ventspils varēja izskatīties daudz labāk un cilvēki varēja dzīvot daudz lielākā labklājībā. Un nevis cilvēki brīvdienās no Ventspils brauc uz Rīgu vai Liepāju, bet tā, ka cilvēki no Rīgas brauc un dzīvo Ventspilī tāpēc, ka Ventspils ir moderna ostas pilsēta, kūrorta pilsēta, kur osta sasaistē ar sabiedrību roku rokā ir izveidojusi ļoti labu konkurētspējīgu pilsētas redzējumu. Šobrīd tas nenotiek. Ja iebrauc Ventspilī, tad pilsētas ielas ir patukšas. Savā laikā, kad es strādāju Ventspilī deviņdesmito gadu sākumā, kad es kā skuķis no Talsiem pārcēlos uz Ventspili, man likās, ka esmu atbraukusi uz mega lielpilsētu. Tur viss mudžēja. Osta bija mūžīgi darbībā, pilsētā bija veikali, frizētavas, bankas, tur bija tāda dzīvība. Tagad, kad iebrauc Ventspilī, ir vērojams apsīkums. Skumji. Tā nedrīkst būt tranzīta pilsētā. Ja dzīvības nav tranzīta pilsētā, tad ko mēs prasām no Rēzeknes?! Pilsēta ir sakārtota, tam es piekrītu, bet tranzīta pilsētai ir jābūt ar citu pienesumu, citu atdevi. Tai ir jābūt pazīstamai, populārai tirdzniecības vietai, uz kuru brauc tūristi aumaļām, jo viņi zina, ka tur ir labas viesnīcas, labi restorāni, labas atpūtas iespējas un veikali. Ja mēs paskatāmies, kā ir citās ostas pilsētās. Piemēram, aizbrauciet apskatieties Antverpeni. Tādai ir jābūt ostas pilsētai. Mums šobrīd tas ir jāattīsta. Ir jāizmanto visas priekšrocības, ko dod osta. Osta nav bubulis, kas smird. Osta ir unikāla iespēja nopelnīt, ja vien tu pareizi to dari.

Komentēt.