Veselības aprūpes sistēma – nepieejama, nesolidāra, neefektīva un necaurskatāma
28 Sep, 2016. \\ Epicentrā. \\ Nav komentāru.

“Attīstītas un demokrātiskas valsts pamats ir cilvēks,” tā šodien atklājot Latvijas Bankas Tautsaimniecības konferenci “Reformas – konkurētspējas un izaugsmes atslēga” teica valsts prezidents Raimonds Vējonis. Konference tika veltīta nepieciešamajām strukturālajām reformām veselības aprūpes un izglītības jomā.

LB Monetārās pārvaldes vadītājs Uldis Rutkaste  prezentēja LB priekšlikumus obligātās veselības apdrošināšanas ieviešanai Latvijā un raksturoja esošo situāciju. Var piekrist Rutkastes kungam, ka patlaban veselības aprūpi, ar kuru nākas saskarties ikvienam Latvijas iedzīvotājam, lai cik turīgs vai trūcīgs viņš būtu, raksturo četri vārdi: nepieejama, nesolidāra, neefektīva un necaurskatāma.

Latvija Eiropas savienībā ieņem pirmo vietu to iedzīvotāju skaita ziņā, kuri baidās apmeklēt ārstus. Iemesls – cilvēki bažījas, ka viena daktera apmeklējums var rezultēties ar nosūtījumu pie cita speciālista, dārgu izmeklējumu nepieciešamību, un garām rindām. Katrs piektais Latvijas iedzīvotājs nepieciešamības gadījumā nav vērsies pie ārsta, un rezultāts ir jau minētās ielaistās hroniskās kaites. LB norāda, ka vājais veselības aprūpes sniegums būtiski kavē Latvijas tautsaimniecības attīstību, pasliktinot Latvijas cilvēkkapitāla rādītājus. Sagaidāmais mūža ilgums Latvijā ir viens no viszemākajiem ES (79 gadi sievietēm un 69 gadi vīriešiem). Tas ne tikai ievērojami atpaliek no ES valstu vidējā rādītāja (84 gadi sievietēm un 78 gadi vīriešiem), bet arī no Lietuvas un Igaunijas rādītājiem. Samazinās gaidāmais veselīgā mūža ilgums, kura laikā Latvijas iedzīvotāji var produktīvi iesaistīties darba tirgū un līdz ar to sniegt būtisku pienesumu tautsaimniecībai. Arī šis rādītājs Latvijā stabili ir sliktākais ES.

Neapmierinātība ar Latvijas veselības aprūpes sistēmu pieaug. Garās rindas pēc veselības aprūpes pakalpojumiem un neziņa par to, kādus pakalpojumus apmaksā valsts, bet par ko un cik lielā apmērā būs jāmaksā pašiem iedzīvotājiem, rada lielu nenoteiktību, tāpēc daudzi iedzīvotāji izvēlas ārstu neapmeklēt. Rezultātu mēs zinām – ļoti bieži saslimstība tiek diagnosticēta jau ielaistā stadijā, kad tās ārstēšana prasa daudz lielākus finanšu resursus. Nenodrošinot iedzīvotājiem saprotamu, pieejamu un efektīvu, uz primāro aprūpi fokusētu veselības aprūpes sistēmu, Latvija izvēlas pārmaksāt par hronisku slimību ārstēšanu.

Ir skaidrs, ka veselības aprūpes joma Latvijā jau kopš valstiskās neatkarības atjaunošanas sirgst ar hronisku finansiālu nepietiekamību un arī sistēmiskām problēmām. Jautājums ir – ko darīt, lai situāciju mainītu?

Kādi tad ir LB iezīmētās galvenās problēmzonas?

U. Rutkaste uzsver, ka nepietiekamais veselības aprūpes finansējums ir tikai problēmas redzamā daļa, arī esošais veselības aprūpes finansējums netiek izmantots efektīvi. Pirmkārt jāmin mūsu samērā plašā medicīnas infrastruktūra. Latvijai ir pietiekami liels slimnīcu gultasvietu skaits un ārstu skaits. Diemžēl kvantitāte vēl nenozīmē kvalitāti. Pēdējos gados pietiekami lielā apjomā iepirkta arī dārga medicīniskā aparatūra, diemžēl tās noslogojums ir tālu no vēlamā. Dārgie magnētiskās rezonanses, datortomogrāfijas u.c aparāti bieži stāv dīkā, kamēr pacienti uz valsts apmaksātiem izmeklējumiem ar šo tehniku gaida mēnešiem garās rindās. Arī aprīkojums ar datortomogrāfijas un magnētiskās rezonanses iekārtām ir salīdzināms ar ES un OECD valstu vidējo līmeni. Un vēl – valsts, slēdzot līgumus ar veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, faktiski neveic pakalpojumu sniedzēju kvalitātes un efektivitātes pārbaudi. Būtu nepieciešams aprēķināt veselības aprūpes pakalpojumu patiesās izmaksas un noteikt tiem skaidrus tarifus, tikai šis jautājums sazin kādēļ jau daudzus gadus buksē. Šo uzskaitījumu var turpināt, taču daudz būtiskāks jautājums ir – vai un kādas strukturālās reformas veselības aprūpē tiks veiktas?

Tam, ka tādas nepieciešamas, piekrīt arī veselības ministre Anda Čakša. Jautājums ir par konceptuālu izšķiršanos – administratīvu esošās sistēmas lāpīšanu, prasot no budžeta vēl vairāk naudas, un būtībā (kā tas bijis ne vienu gadu vien), berot to kam “melnajam caurumam” līdzīgā,  vai arī tādas sistēmas radīšana, kas motivē pastāvīgi uzlabot efektivitāti un lietderību.

Visi ir vienisprātis, ka veselības aprūpes sistēma Latvijā ir jāmaina un ka tam ir vajadzīga nauda. Galvenais jautājums ir – kuru no finansēšanas modeļiem izvēlēties. Veselības ministrijas izstrādātais modelis paredz uz esošā finansējuma bāzes palielināt veselības aprūpei pieejamo naudas apjomu iekšējas nodokļu pārdales rezultātā, savukārt Latvijas Banka piedāvā ieviest sabiedrībā neviennozīmīgi vērtēto obligātās veselības apdrošināšanas koncepciju ar privāto un valsts apdrošinātāju iesaisti. U. Rutkaste uzskata, ka tas veselības nozarē ļaus ieviest pagaidām vāji strādājošo konkurences elementu. Ar obligātās veselības apdrošināšanas ieviešanu nozarē varētu ieplūst 300 miljoni eiro gadā (esam jau rakstījuši, ka mēnesī vienam cilvēkam būtu jāmaksā apmēram 25 eiro). Savukārt par bērnu, pensionāru un maznodrošināto obligāto veselības apdrošināšanu maksātu valsts, un, kā bilda A.Čakša, valstij tas gadā izmaksāto apmēram 450 miljonus eiro.  Jāatzīmē, ka pašreizējie budžeta izdevumi (2016.gads) veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai ir 664,414 miljoni eiro.

LB nostāja ir – valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu daļēja novirzīšana veselības aprūpes finansēšanai būtu tuvredzīgs risinājums. Tas ne tikai neļautu atrisināt samilzušās problēmas veselības aprūpes nozarē, bet arī iedragātu Latvijas pensiju sistēmu, tādējādi pazeminot valsts iedzīvotāju labklājības līmeni nākotnē. Savukārt obligātās veselības apdrošināšanas  gadījumā finansējums veselības aprūpei veidotos no iedzīvotāju maksājumiem, pērkot apdrošināšanas polisi, un valsts budžeta līdzekļiem, kas jau pašlaik tiek novirzīti veselības jomai. Tādējādi mēs izvairītos no situācijas, gad galvenais maksājumu slogs gulstas uz slimo cilvēku pleciem. Tomēr aktuāls ir jautājums, kuru konferences laikā uzdeva ar Twitter starpniecību – kādas būtu sekas, ja iedzīvotājs nenopirktu obligātās veselības apdrošināšanas polisi? Atteiktu viņam ārstēšanu? Un veselības ministre Anda Čakša izsmeļošo paskaidroja, ka tādā gadījumā cilvēks saņemtu tikai neatliekamo, dzīvības glābšanai nepieciešamo medicīnisko palīdzību. Tā sakot, ja viņš, piemēram, būtu nogriezis sev pirkstu, dakteri tikai apturētu asiņošanu, un viss. Un šajā brīdī gribas vaicāt – bet vai tad tagad, ja cilvēkam nav naudas, notiek citādi?

Diskusijas par veselības aprūpes finansēšanas modeli un nozarei nepieciešamajām strukturālajām reformām turpināsies. Gribētos, lai ceturtdaļgadsimtu pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas mēs beidzot sasniegtu Latvijas iedzīvotājiem un ārstniecības personām pieņemamu rezultātu.  Procesilatvija.lv turpinās sekot finansējuma un reformu modeļa meklējumiem veselības nozarē.

Komentēt.