Ainars Vladimirovs: Melnā strīpa
05 Jul, 2018. \\ Mans viedoklis. \\ Nav komentāru.

Sena anekdote vēsta, ka dzīve esot kā zebras strīpas – te melnā, te baltā, bet visas, vienalga, beidzoties zebrai zem astes. Un tad nu katram pašam (atkarībā no optimisma līmeņa) atliek nolemt, kāda tad tā zebra (vai šajā gadījumā – dzīve) ir: balts zirgs ar dažām melnām strīpām, vai melns zirgs ar dažām baltām strīpām… Tieši šis analoģijas no dzīvnieku pasaules vistiešāk asociējas arī ar pašmāju šīrudens sabiedrisko aktivitāti numur 1: Saeimas vēlēšanām.

Valsts galvenais ministrs Māris Kučinskis nulle kā sākušos Saeimas priekšvēlēšanu maratonu jau paspējis nodēvēt par tik “melnu”, cik melnu dzimtenes vēlētājs vēl nebūs piedzīvojis. Un jāsaka – tālu no patiesības Rīgas Brīvības bulvāra galvenā amatpersona nudien nav. “Kompromātu” (kompromāts – saīsinājums no vārdkopas “kompromitējoši materiāli”) straumes gluži kā Niagāra, kas nekad neapklust dunēt, gāžas pār lētticīgo un revolucionārās pārliecības pārņemto smadzenēm. Ja arī pats “kompromātu karš” vismaz priekšvēlēšanu kontekstā nav nekas jauns, tad jaunas noteikti ir formas, kādās šis karš izpaužas. Un tieši tas satrauc visvairāk.

Iepriekš bija pierasts, ka šāda formāta kari vairāk aprobežojas ar publiskiem, bet ļoti vispārīgiem konkurentu nomelnojošiem saukļiem, kas tālāk par “lozungu līmeni” neaizgāja: zaglis, korumpants, “vecais vēzis”, kas tautu iedzinis nabadzībā… U.t.jp., u.t.t. Bet aicinājums uz rīcību bija apbrīnojami līdzīgs it visiem potenciālajiem Saeimas krēslu kārotājiem (atkarībā no frontes puses, kurā kandidāts atrodas). Vieniem – nomest veco eliti un izmēzt šos Augēja staļļus, lai dotu vietu jauniem Saulvežiem. Otriem – mums vest valsti uz saulaino tāli traucē vien nelabvēļu klaigas un koalīcijas pārējo partneru neizlēmība.  Citiem vārdiem – nekas īpašs un pārsteidzošs. Tieši šo uzstādījumu tad arī tiražēja priekšvēlēšanu diskusijas, publikācijas medijos un dažnedažādi reklāmas materiāli.

Tagad laiki mainījušies. Un dienaskārtībā parādījušies jauni “X faili”. Arvien biežāk un pārliecinošāk laikrakstu un portālu publikācijas un TV raidījumi pievēršas pēkšņi no nekurienes uznirušiem “papīriem”, atmaskojumiem un faktiem iz kandidātu grēcīgās pagātnes, kas normālos apstākļos būtu vien nenozīmīgi fakti, vai arī – gadījumos, kad situācija nopietnāka – dokumenti nekad neieraudzītu dienasgaismu. Turklāt pamatīgu eļļu ugunij pielej arī sociālie tīkli, kurus šajā gadījumā gribētos dēvēt par “tā saucamajiem sociālajiem tīkliem”, jo aktīvākie ziņu pārpublicētāji ir “it kā cilvēki”, kuri pamatīgos daudzumos “uzprasās draudzēties” reāliem ļaudīm. Visam klāt nāk arī vispārējo situāciju graujošas “ziņas”, kas, neraugoties uz savu absolūto idiotismu, ļaužu vidū tomēr gūst popularitāti… “No 2022. gada Latvijā tiks atceltas pensijas”, “Valmierā sagrūst lielveikals, ir bojāgājušie”, “No nākamā gada atkal tiks ieviests obligātais karadienests”, “Benzīns Igaunijā kļuvis uz pusi lētāks, Latvijā cenas aug”… Bet ziņās visā nopietnībā tiek iztirzāts fakts, ka “partijas X vadītājs” ir kukuļņēmējs, jo viņa 30 gadus neredzētais klasesbiedrs ir pieķerts, dodam kukuli ceļu policistam – kaut kāda saikne taču te ir, vai vismaz tai būtu jābūt… Šķiet, katrs sociālo tīklu lietotājs būs manījis šos un vēl citus līdzīgus virsrakstus un rakstus, ar norādi uz “kreiso” portālu uzturētām “ziņu lentēm”… Un manījis savu līdzbiedru vidū itin daudzus varbūt pat normālus cilvēkus, kas ar šīm ziņām dalījušies un metušies komentēt.

Melnās kampaņas, protams, ir iedvesmojušās no Trampa un dažu Eiropas valstu galējo populistu panākumiem, ietverot savā arsenālā puspatiesības, neesošu “dokumentu” vicināšanu, “pierādījumus”, kas nav nekas vairāk par apgalvojumiem un sazin kādus līkločus metošām “loģiskām ķēdēm”, safabricētas fotogrāfijas un viltus ziņu virsrakstus. Doma viena – šī brīža uzdevums: sagraut uzticēšanos, nojaukt robežu starp patiesību un realitāti, uz drupām un pār konkurentu “līķiem” baltā zirgā iejājot Saeimas namā. Un melnā strīpa baltajam zirgam tiek vilkta trekna jo trekna. Visā šajā “bezkompromisu cīņā” gan ir kāds fakts, kas plašākas publikas acīm paliek neredzams: kas ir šī procesa diriģenti? Jo kampaņu veidotāji, plānotāji un tiešie īstenotāji Latvijā ir mazskaitlīga “kopiena”, kas līdz šim “kampaņojuši” salīdzinoši civilizētā veidā. Taču apmērs, ar kādu pie mums iebrāžas “kompromāts” un viltus ziņas, un finanšu resursi, kas tiek likti lietā, lai producētu šādas aktivitātes, liek šaubīties par to, ka lielais ideju un “kompromātu kara” ģenerators atrodas kur ārpus valsts… Un tas jau ir biedējoši? Atliek vien uzdot arī nākamo jautājumu: kāpēc tieši tagad? Ar ko šīs vēlēšanas neredzamajiem režisoriem šķiet tik īpašas?

Komentēt.