Ainars Vladimirovs: Stingrās rokas fanklubs
01 Aug, 2017. \\ Mans viedoklis. \\ Nav komentāru.

Mediju ziņa: Polija turpinās meža darbus Belovežas gāršā, neraugoties uz Eiropas Savienības (ES) Tiesas rīkojumu tos apturēt līdz galīgā sprieduma pieņemšanai Varšavas strīdā ar ES, pirmdien paziņoja Polijas vides ministrs Jans Šiško.

(Delfi.lv, 01.08.2017.)

Ziņa, kas nekādi vismaz pirmajā acu uzmetienā nav saistīta ar virsrakstā minēto “stingrās rokas fanklubu”, bet vairāk ar vēlmi nopelnīt pēc iespējas vairāk un negausīgāk, patiesībā tāda šķiet tikai pirmajā acu uzmetienā. Jo šādas un līdzīgas, diplomātiskā valodā sakot, pret dabas ilgtspēju vērstas darbības, kas patiesībā ir teju vai noziedzīgas vai vismaz tikai šodienas izdevīguma diktētas, pārsvarā gadījumu notiek valstīs, kur pie varas tādu vai citādu iemeslu dēļ ir nonākuši politiķi, kas slaveni ar savu “stingro roku” un vienas, t.i. manas patiesības atbalstītāji.

Polija ir tikai kārtējais no gadījumiem – pēc partijas “Likums un taisnīgums”, kuru vada autoritārais politiķis Jaroslavs Kačiņskis, pārsteidzis ne tikai Eiropu vien ar lēmumiem, kas klaji vērsti pret demokrātiju, tiesu varu, tagad arī dabu. Līdzīgi rīkojies arī Ungārijas līderis Viktors Orbans. Par aizokeāna Trampu (izstāšanās no Parīzes klimata vienošanās), dažādu Āfrikas, Latīņamerikas, Vidusāzijas un Āzijas valstu diktatoriem (atvainojiet, ilglaicīgajiem prezidentiem) vai komunistiskās Ziemeļkorejas vadoņu klaniem nerunājot. Arī pašu mājās mums bijis savulaik ļoti odiozais premjers Einārs Repše, kurš arī vienmēr zināja, kā ir labāk valstij, pat ja pašai valstij ne tuvu tā nešķita. Vai mūsu t.s. Rietumkrasta galvaspilsētas mērs, kura mazajā karaļvalstī ar demokrātiju ir tā, kā ir.

Demokrātijas ābece un demokrātisko valstu vēsture min desmitiem vai pat simtiem piemēru, kad pārlieku lielai varai nonākot viena cilvēka rokās ar viņa it kā labajiem nodomiem par uzplaukumu bruģētais ceļš izrādījies nobruģēts pa taisno uz elli. Cita lieta, ka visus minētos kungus un daudzus citus pirms viņiem vieno kāda kopīga īpašība: varaskāre. Un pārliecība, ka par to, kas vajadzīgs citiem cilvēkiem, viņi zina labāk. Tāpēc demokrātijā pastāv filtri – lai demokrātijas mehānismi pasargātu valsti no narcisiem, shēmotājiem, kam valsts ir tikai bizness, vai, piemēram, varaskāres vai iedomātas “misijas apziņas” pārņemtiem “valstsvīriem”. Lai kādi nebūtu iemesli, rezultāts parasti ir viens – neizbēgams lejupceļš. Ja ne šodien, kad būs izdevies nopelnīt ar Belovežas gāršā vai Amazones mūžamežā nocirstajiem simtgadīgajiem kokiem, tad rīt, kad vairs nebūs ne ko cirst, ne ko elpot, noteikti.

Diemžēl lielākoties minētie kungi (ļoti retos gadījumos – arī kundzes) pie varas nonāk gluži demokrātiskā ceļā. Ar tiešu vēlēšanu palīdzību. Un beidzamajos gados šādu gadījumu kļūst arvien vairāk. Te nu tā vien gribas savilkt paralēles ar pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu vidu, kad pēc ekonomiskās krīzes pasaulē un Eiropā, krietnā daļā Eiropas valstu (tostarp, arī Latvijā, Lietuvā un Igaunijā) pie varas nāca “īstie saimnieki”, koncentrējot varu vienās rokās. Tā teikt, stingrās rokas piekritēji, vadoņi, saulveži… Rezultāts mums visiem labi zināms. Kā Latvijai, tā Eiropai un visai pasaulei. Cilvēku vēsturiskā atmiņa ir īsa, tādēļ atrast kopsakarības ar notikumiem, kas notikuši sazin cik desmitgades senā pagātnē, nav vienkārši. Īpaši, ja par toreizējiem notikumiem vispār nav nekādas informācijas. Līdz ar to var saprast šodienas cilvēku, kam maciņā lieti noderētu kāds lieks eiro. Bet darbs Belovēžā vai Amazones džungļos pie mūžameža izciršanas to var dot. Līdz ar to – kāda man daļa, ja pēc 50 gadiem vairs nebūs mežu, kaut kādu tur dzīvnieku vai parādīsies vēl nezināmi citi ļaunumi. Tas būs vēlāk. Bet es esmu šodienā.

Šis pats salīdzinājums ar Belovēžas cirsmu, kuru Polijā pārtraukt netaisās, ir pilnīgi vietā arī runājot par politiku vai ekonomiku kopumā. Galēji labējie vai kreisie populisti, stingrās rokas “īstie saimnieki”, kas apcirtīs galvas visiem tiem daudzpartiju pūķiem, demokrātiem un migrantu atbalstītājiem… Viņi ir tik vilinoši tieši šodien, īpaši tiem, kam visu laiku šķiet, ka viss ir slikti. Vai tiem, kam vajag kādu vadoni, kurš pasaka, kurp iet un norāda uz vainīgajiem, kāpēc viņam viss ir slikti. Protams, izcilākajā gadījumā vēl arī kādu pa starpu un citiem par biedinājumu “pieliek pie sienas”. “Stingrās rokas fanklubs” (kā rāda socioloģiskās aptaujas) jo īpaši labi “korelē” ar izglītības un informētības līmeni. Jo tas augstāks, jo vairāk cieņas pret demokrātiju un izpratne par to, ka reizēm kāds neizsvērts šodienas lēmums rīt var atspēlēties trīskārt. Savukārt neinformētība un neizglītotība rada bailes – politiskas, nacionālas, ekonomiskas. Jebkādas. Un tad tā vien prasās iedot tīri demokrātiskā ceļā varu “īstajam saimniekam”, kurš valdīs stingri, bet taisnīgi. Tā gan parasti izrādās ilūzija. Ilgākā laikā demokrātijas filtri parasti šādus izdevīguma, varaskāres, izdevīguma vadītos vai ar psihiskiem traucējumiem sirgstošos “stingrās rokas līderus” noņem no trases. Taču – tas notiek ilgtermiņā. Un jautājums paliek: kādu cenu mēs par šiem viņu lēmumiem maksāsim? Šodien un nevis rīt.

Komentēt.