Cirst vai nē – tāds ir jautājums
13 Nov, 2017. \\ Mans viedoklis. \\ Nav komentāru.

Zemkopības ministrija sadarbībā ar meža nozari ir sagatavojusi priekšlikumus noteikumu grozījumiem, šādi vēloties dot iespēju intensīvākai meža apsaimniekošanai Latvijā.

Šobrīd karstākās diskusijas ir par divām noteikumu grozījumu jomām – priežu mežaudžu apsaimniekošana Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes ierobežotas saimnieciskās darbības joslā un ciršanas caurmēru samazināšanu priežu, egļu un bērzu mežaudzēm.

Ierobežotās saimnieciskās darbības ietekmē piejūras meži ir kļuvuši par teritorijām ar nozīmīgu ainavisko un rekreatīvo nozīmi. Daudzi Latvijas iedzīvotāji un viesi šeit atpūšas, daudziem šeit ir tradicionālās sēņošanas un ogošanas vietas. Piejūras mežos sastopamas arī bioloģiski augstvērtīgas mežu teritorijas. Kopš 2005. gada ierobežotas saimnieciskās darbības joslā jau bijis atļauts kailciršu pielietojums, izņemot sausās priežu tīraudzes. Tagad Zemkopības ministrija uzskata, ka kailcirtes būtu nepieciešamas arī priežu mežaudzēs, grozījumu nepieciešamību pamatojusi ar vajadzību saglabāt priedi –  mežs jācērt, lai jaunajām priedēm būtu iespēja attīstīties. Nevar nepiekrist, ka priedēm ir nepieciešama gaisma, taču ir iespējams piemeklēt dažādus modeļus priežu mežaudžu “labturībai”. Grūti saprast, ka vienīgais risinājums ir ekoloģiski nepamatotās un vizuāli nepievilcīgās dažādu ģeometrisko figūru kailcirtes. Pasaules Dabas Fonds ir sagatavojis priekšlikumus un tos iesniedzis Zemkopības ministrijā, kas varētu būt mēģinājums rast vidusceļu starp vides un ekonomiskajām interesēm, nodrošinot gan koksnes ieguves un jauno kociņu atjaunošanas un attīstības iespējas, gan reizē mazinot ietekmi uz vides un sociālajām vērtībām. Diemžēl māc bažas, ka vajadzību kardināli mainīt kārtību pamato ne tikai rūpes par priedi, bet arī kāre pēc koksnes resursiem un peļņas šodien un nākotnē. Diskusija par piejūras mežiem ir atklāti norādījusi uz kādu būtisku problēmu Latvijas mežsaimniecībā. Proti, klasiskās mežsaimniecības nespēju pielāgoties sabiedrības pieprasījumam, vienmēr piedāvājot tikai vienu recepti – kailcirti.

Otras “karstās” grozījumu jomas mērogs ir plašāks – ciršanas caurmēru samazinājums priežu, egļu un bērzu mežaudzēs Latvijā. Tātad, varēs nocirst tievākus un jaunākus kokus galvenajā cirtē, tādējādi vēl paplašinot kailciršu pielietojumu valstī. Pieņemot šādus grozījumus, vēl plašāk pieaugs izcirtumu īpatsvars mežu masīvos, samazināsies vecāko mežu īpatsvars, meži pakāpeniski kļūs vienveidīgāki, mazāk sastopami būs lielu caurmēru koki. Pieaugot kailciršu pielietojumam, pastiprināsies apdraudējums Latvijas dabas daudzveidībai, t.sk. aizsargājamam sugām un bioloģiski augstvērtīgām teritorijām. Plašāka kailciršu mežsaimniecība pastiprinās konfliktus saistībā ar meža ainavisko veidolu, rekreatīvo vērtību, tā arī nepalīdzēs tiem Latvijas iedzīvotājiem, kam vecākie meži ir nozīmīga vieta ogošanai un sēņošanai, tātad atbalsts ikdienas tēriņiem vai ziemas rezervēm. Šobrīd vēl Zemkopības ministrija nekādas piesardzības pasākumus nepiedāvā, tātad nesaredz nekādus dabas vai sociālo vērtību riskus šādiem grozījumiem.

Pasaules Dabas Fonds uzskata, ka sabiedrības vajadzības ir primāras un tām, ne koksnes resursu ieguves un audzēšanas ekonomiskajiem rādītājiem,  ir  jābūt kā starta pozīcijai meža apsaimniekošanas plānošanā un praksē. Diemžēl Latvijā šodien privātas intereses ir nozīmīgākas nekā sabiedriskās vajadzības. Izprotot meža nozares devumu Latvijas ekonomikā, koksnes resursi noteikti ir iegūstami Latvijas mežos, un meža īpašniekiem ir jāgūst ekonomisks labums no īpašuma apsaimniekošanas. Tomēr mežs ir dabas sistēma ar tai piemītošām īpatnībām un tam ir plaša nozīme arī sabiedrības visdažādāko vajadzību nodrošināšanai, un plašais izcirtumu klāsts Latvijas ainavā ar 5-10 saglabātiem kokiem uz hektāra neveicinās šo dažādo vērtību savietojamību. Latvijas mežsaimniecībai būtu nepieciešams mainīties.

 

Jānis Rozītis, Pasaules Dabas Fonds

Sandijs Semjonovs

Komentēt.