Nevalstiskās organizācijas reideru interešu lokā
28 Feb, 2016. \\ Mans viedoklis. \\ 5 komentāri.

Pēc Komerclikuma grozījumu stāšanās spēkā 2013. gada 1. jūlijā, uzņēmumu pārņemšana, nomainot to valdes locekļus ar viltotu dokumentu palīdzību, kļuvusi praktiski neiespējama. Joliela daļa no sabiedrības korporatīvajiem dokumentiem jāparaksta pie notāra. Grozījumi papildina arī dalībnieku reģistrā iekļaujamo informāciju, kas nodrošina iespēju hronoloģiski izsekot dalībnieku reģistrā veiktajām izmaiņām. Tomēr riska zonā joprojām ir nevalstiskās organizācijas. Latvijas Juristu apvienības valdes priekšsēdētājs Rihards Bunka norāda, ka šo organizāciju pretlikumīga vadības maiņa joprojām ir samērā viegli realizējama.
 
Bagātu uzņēmumu pārņemšanas mēģinājumi un sagrābšana ar reiderisma metodēm Latvijā nav nekāds jaunums. Tomēr aktuāls ir jautājums, vai reideru „apetīte” aprobežojas tikai ar komercsabiedrībām?

Bez uzņēmējiem pastāv vēl vairākas juridisko personu grupas. Vienu no tām varētu apzīmēt kā biedrības un nodibinājumi, otra lielā grupa ir reliģiskās organizācijas, trešā grupa ir arodbiedrības, ceturtā – politiskās organizācijas. Mēs būtu ļoti naivi, ja domātu, ka nevienam nekad neradīsies interese kādu no tām pārņemt ar reiderisma metodēm. Precedenti šādiem gadījumiem Latvijā jau ir bijuši, turklāt valžu nomaiņa ar fiktīvu dokumentu palīdzību valsts ieskatā notikusi pilnīgi likumīgi.

Jo kāds tad ir pastāvošais tiesiskais regulējums? Biedrībām un nodibinājumiem tiesiskais regulējums ir noteikts uzņēmumu reģistra likuma 18. panta vienā no daļām, kur teikts, ka Uzņēmumu reģistram nav jāpārbauda lēmuma pieņemšanas faktiskie apstākļi. Tātad jebkura Latvijā dzīvojoša persona, kurai ir Latvijas personas kods, turklāt nav teikts, ka šai personai obligāti jābūt Latvijas pilsonim, var sastādīt dokumentus, kuri pēc formāliem kritērijiem nepieciešami UR lēmuma pieņemšanai un iesniegt tos. Vadoties no šiem dokumentiem UR arī pieņems lēmumu par reģistrācijas veikšanu, jo, kā jau minēju, faktiskie apstākļi UR nav jāpārbauda. Reliģisko organizāciju reģistrācija ir noteikta citā UR likuma pantā, bet panta redakcija ir tāda pati – arī pieņemot lēmumu par reliģisko organizāciju piereģistrēšanu vai sastāva grozīšanu, vai jebkurām citām darbībām, Uzņēmumu reģistram nav jāpārbauda lēmuma pieņemšanas faktiskie apstākļi. Arī reģistrējot izmaiņas arodbiedrību vadībā jāvadās pēc likuma par biedrībām un nodibinājumiem, ciktāl to nenosaka likums par arodbiedrībām. Un tā kā reģistrācijas kārtību Likums par arodbiedrībām neatrunā, tad automātiski tiek pieņemts, ka tur darbojas tieši tie paši nosacījumi, kādi ir biedrībām. Visbeidzot politiskās partijas. Politiskajām partijām reģistrācijas kārtība ir tāda pati kā biedrībām un nodibinājumiem, tātad bez faktisko apstākļu pārbaudes. Šāda juridisko konstrukciju esamība noved pie situācijas, kad visas šeit minēto juridisko personu grupas iespējams viegli pārņemt tikai ar viltotu dalībnieku sapulču dokumentu palīdzību.

Ir saprotams, ka, piemēram, tādas dzīvokļu īpašnieku biedrības pārņemšana, kura apsaimnieko vairākus daudzdzīvokļu namus, un kuras kontā apgrozās lieli līdzekļi, greideriem var šķist interesanta. Bet kāda interese var būt politiskās partijas pārņemšanai?

Kā piemēru politiskās organizācijas pārņemšanai minēšu partiju „Latvijas atmoda”, kurai tika mainīta vadība. Šīs partijas vadības rotācijas pamatā bija fiktīvs kongress, kurā partijas biedri patiesībā nepiedalījās, bet viņu dalība kongresā bija formāli norādīta UR iesniegtajos dokumentos. Partijas pārņemšanas rezultātā vienlaikus tika grozīts arī partijas nosaukums uz „Rīgas partija”. Vienkārši personu grupa, kas pārņēma šo partiju, nolēma aizņemt nosaukumu, lai cita politiskā spēka pārstāvji nevarētu piereģistrēt ar šādu nosaukumu savu politisko organizāciju.

Kāds sakars partijas „Latvijas atmoda” vadības maiņai ar nosaukuma maiņu un reiderisma metodēm?

Tur jau tā lieta, ka nekāds. Mēs zinām, ka Andris Ameriks publiskajā telpā bija paziņojis par „Rīgas partijas” dibināšanu, bet citi cilvēki tikmēr pārreģistrēja partijas „Latvijas atmoda” nosaukumu uz „Rīgas partiju”. Rezultātā Andris Ameriks vairs nevarēja piereģistrēt savu partiju ar šādu nosaukumu, toties saņēma piedāvājumu iegādāties to par zināmu finansiālu atlīdzību. Ameriks izlēma nemaksāt, un izveidoja politisko spēku ar nosaukumu „Gods kalpot Rīgai”.

Tomēr jādomā, ka partijā „Latvijas atmoda” bija biedri, kurus šāda fiktīva vadības maiņa neapmierināja. Vai tiešām viņi pret to neprotestēja?

Protestēja. Viens no viņiem – Ivars Redisons pat brīdināja Uzņēmumu reģistru, ka uz UR tiks nesti dokumenti, kuros reģistrējamo izmaiņu pamatā ir nenoticis kongress, bet UR, protams, atrakstījās, ka lēmuma pieņemšanas faktiskie apstākļi viņiem nav jāpārbauda, un viņus interesē vienīgi iesniegtie dokumenti. Pašas partijas iekšienē notika finansiālā ieinteresētībā balstīta vienošanās starp veco vadību un jauno. Tā saucamā „vecā” vadība saņēma atlīdzību un apņēmās neiebilst pret vadības maiņu. Minētās partijas ierindas biedru domas ne vecos, ne jaunos vadītājus neinteresēja.

Vai tas nozīmē, ka teorētiski ikviens interesents var paziņot par kāda politiskā spēka patiesībā nenotikušu kongresu, iesniegt dokumentus UR un tādējādi mainīt tā vadību?

Kā redzam no prakses, gan vadības maiņa, gan nosaukuma maiņa manis minētajā gadījumā notika vienkārši sastādot fiktīvus, patiesībai neatbilstošus dokumentus. Tātad tas ir iespējams. 2012. gada 6. septembrī pēc Latvijas juristu apvienības ierosinājuma notika uzņēmumu reģistra padomes sēde. Tās laikā drošības policijas priekšnieks ģenerālis Jānis Reiniks uzdeva jautājumu tā brīža UR vadītājam Ringoldam Balodim jautājumu – vai UR piereģistrētu izmaiņas, ja drošības policijas darbinieki ar operatīvās darbības metodēm un veicot videoierakstu konstatētu, ka partijas veidošanas sapulcē ir nevis divsimts, bet teiksim septiņdesmit vai kāds cits neatbilstošs skaits dalībnieku. Ringolds Balodis visas padomes priekšā apstiprināja – jā, piereģistrētu, jo Uzņēmumu reģistram šādas lietas nav jāpārbauda. UR likums ne tikai ļauj, bet pat nosaka šādu darbības algoritmu. Viņiem nav jāinteresējas, kādi bijuši faktiskie apstākļi un nav tie jāpārbauda, viņi skatīsies tikai to, kas rakstīts papīros.

Jūs minējāt arī reliģiskās organizācijas. Kāda var būt interese pārņemt reliģisku organizāciju?

Es ceru, ka ļaundari nekad pie šādām organizācijām neķersies. Taču tas nav izslēgts. Šobrīd katrai no šīm organizācijām ir dažādi īpašumi, manta utml. Nav izslēgts, ka ar šādas juridiskās shēmas palīdzību ļaundari var mēģināt pārņemt arī kādas reliģiskas organizācijas vadību. Pagaidām, par laimi, nekas tāds nav noticis, bet šādas situācijas iespējamību izslēgt nevar.

Kā ir ar arodbiedrību pārņemšanu, mainot to vadību? Vai Latvijā ir bijis kāds precedents?

Ir bijis. Turklāt paradoksālākais ir tas, ka ar fiktīvi sastādītu dokumentu palīdzību tika nomainīta neatkarīgās policistu arodbiedrības vadība. Lai arī arodbiedrības dalībnieki it kā sasauktajā kongresā nemaz nebija piedalījušies, dokumentu iesniedzējiem izdevās uz kādu brīdi pārņemt varu. Vēlāk UR brīnumainā kārtā pieņēma lēmumu tomēr grozīt šo situāciju. Neatkarīgās policistu arodbiedrības abas vadības ilgstoši tiesājās, bija gan civilprocess, gan administratīvais process, gan arī kriminālprocess. Šajā laikā UR bija nomainījušās divas vadības, un visu šo procesu rezultātā UR pieņēma lēmumu, ka iepriekšējā vadītāja Jāņa Endziņa rīcība iedziļinoties lietas faktiskajos apstākļos nav bijusi pareiza, un 2007. gadā pieņemto lēmumu par uz fiktīvu dokumentu pamata mainītās valdes nereģistrēšanu atcēla. Motivācija bija vienkārša – UR jāvadās tikai pēc iesniegtajiem dokumentiem, nevis pēc kādām citām ziņām un faktiskajiem apstākļiem. Rezultātā tie cilvēki, kuri sasauca kongresu tikai „uz papīra”, palika šīs organizācijas vadībā. Situācija jo paradoksālāka ir tādēļ, ka abas konfliktējušās puses iesniedza UR dokumentus par neatkarīgās policistu arodbiedrības valdes reģistrāciju, un abas šīs valdes arī tika piereģistrētas. Rezultātā bija viena neatkarīgo policistu arodbiedrība, bet divi arodbiedrības priekšsēdētāji, divi dažādi valžu sastāvi un arī divas dažādas juridiskās adreses. Tātad esošā juridiskā procedūra pieļauj, ka vienas organizācijas vadībā var atrasties divas personu grupas ar pretējām interesēm, juridiskā persona tiek burtiski sarauta gabalos un nav saprotams, kuri īsti atrodas pie vadības grožiem.

Kā no šādas situācijas iespējams izvairīties, ja reiz Uzņēmumu reģistru interesē tikai pareizi sastādīti papīri?

Jābūt konkrētībai, un to varētu rast, ja no visiem manis pieminētajiem pantiem, kuri regulē nevalstiskās organizācijas, arodbiedrības, politiskās partijas, reliģiskās organizācijas, tiktu izņemts regulējums par faktisko apstākļu nepārbaudīšanu, un UR būtu pienākums strīdus gadījumā pārbaudīt arī faktiskos apstākļus. Protams, UR pats neveiktu pārbaudi, bet vērstos pie kāda no operatīvās darbības subjektiem, kuri tad arī noteiktā laika posmā konstatē, kādi īsti bijuši faktiskie apstākļi. Piemēram, ja cilvēks apgalvo, ka attiecīgajā datumā bijis kongresā, ir iespējams diezgan precīzi konstatēt, vai viņš tajā tiešām piedalījies.  Iespējams arī konstatēt, vai uz attiecīgā dokumenta tiešām ir tā cilvēka paraksts, kura vārds un uzvārds minēts, teiksim, kongresa dalībnieku vai sapulces dalībnieku sarakstā. UR jau nezina, kā izskatās tā vai cita cilvēka paraksts, un, iespējams, pats cilvēks nemaz nezina, ka saskaņā ar UR iesniegtajiem dokumentiem, viņš piedalījies tādā pasākumā.

Vai tas nozīmē, ka vienīgās cerības panākt taisnību ir iesniegums Valsts policijai?

Cerība, protams, ir, bet prakse pierāda, ka policija neko nedarīs. Cietušās personas vērsīsies iestādē, bet ko darīs iestāde? Izmeklētājs vai tas, kurš pārbauda šo materiālu, apskatīsies  datubāzē, bet tur kā organizācijas vadītāji jau minēti UR reģistrētie jaunie vadītāji. Tad nu izziņas izdarītājs sniedz cilvēkam atbildi – UR kā likumīga valsts pārvaldes iestāde ir pieņēmis lēmumu un piereģistrējis jauno attiecīgās biedrības, nodibinājuma vai citas šajā intervijā minētās organizācijas vadību. Un šai jaunajai vadībai ir visas likumiskās tiesības pārstāvēt minēto organizāciju, bet sūdzības iesniedzējiem vairs nav nekādu tiesību organizācijas vārdā veikt jebkādas darbības, tanī skaitā arī sūdzēties.

Kāda var būt ieinteresētībā nevalstiskās organizācijas pārņemšanā? Vairumā gadījumu šīs organizācijas nav bagātas, tām nepieder nekādi ievērojami nekustamie īpašumi, un arī atalgojums to vadītājiem diezin vai ir mērāms tūkstošos.

Ļoti bieži tā ir vēlme paplašināt savu ietekmi un varu, bet lielākā daļā gadījumu šādu rīcību nosaka materiālu labumu gūšanas iespējas. Valsts pārvaldes iekārtas likums nosaka, ka valsts iestādēm pirms nozīmīgu lēmumu pieņemšanas jāvēršas pie nevalstisko organizāciju sektora, un jāvaicā kāds ir sabiedrības viedoklis tāda vai citāda lēmuma pieņemšanai. Kad runa ir par kaut kādiem detālplānojumiem, uzņēmējdarbības vidi skarošām pārmaiņām, vienmēr tiek lūgts nevis kāda konkrēta uzņēmuma viedoklis, bet gan attiecīgās nozares asociāciju vai pārstāvju vērtējums. Tajā brīdī, kad vajadzīga šī viedokļa pagriešana kādai interešu grupai vēlamā virzienā, iespējama attiecīgās nevalstiskās organizācijas pārņemšana, nomainot vadību ar iepriekš aprakstīto shēmu palīdzību.

Jādomā, arī valsts augstākajām amatpersonām un likumdevējam šādu shēmu esamība nav noslēpums. Kādēļ nekas netiek darīts to novēršanai?

Nav taisnība, ka nekas netiek darīts. Mazliet vairāk kā pirms gada tikšanās laikā ar toreizējo valdības vadītāju Valdi Dombrovski, Valsts kancelejas direktore pasvītroja, ka viens no Nevalstisko organizāciju padomes rosinātiem jautājumiem, ko savulaik aktualizēja Latvijas juristu apvienība, ir reiderisma apkarošana. Viņa gan sīkāk nekonkretizēja, vai runa ir par nevalstisko organizāciju vai uzņēmumu reiderismu, vai kādu citu. Juristu apvienība visvairāk rūpējas tieši par nevalstiskām organizācijām. Ja tiek sagrābta kāda uzņēmējsabiedrība, akciju sabiedrība vai kāds cits komersants, tas ir slikti. Tomēr katram uzņēmumam ir īpašnieks vai īpašnieki, kuri nelikumīgu valdes grozījumu gadījumos spēj cīnīties par savām interesēm. Bīstamība nevalstisko organizāciju gadījumā ir tā, ka tās nevienam nepieder. Faktiski šo organizāciju sagrābšanas gadījumā atliek vienīgi vēršanās tiesā. Bet tiesāšanās parasti ir ilgstošs process un, jāatzīst, ka šādos gadījumos arī bez konkrētiem panākumiem.

Iespējams, būtu lietderīgi ar likumu noteikt, ka nevalstisko organizāciju sanāksmēs, kurās tiek pārvēlēta vadība, obligāta ir notāra klātbūtne, kurš tad ar savu parakstu apliecina, ka viss tiešām noticis likumā paredzētajā kārtībā. Tomēr tas nemaina pašu krāpnieciskās darbības struktūru, jo arī notāra priekšā iespējams šādu sapulci imitēt.

 Autors: www.procesilatvija.lv redakcija

Komentēt.