Sengrieķu filozofi par demokrātiju un taisnību valstī …
28 Feb, 2016. \\ Mans viedoklis. \\ 166 komentāri.

Cilvēka gudrības mērķis ir „zināt robežu starp savu zināšanu un nezināšanu”.[1] Šādu uzskatu ir paudis sengrieķu filozofs Sokrats, norādot, ka sevišķi daudz jāzina un jāprot valstsvīriem. Diemžēl cilvēki, kas vēlas kļūt par valstsvīriem, nereti uzskata, ka gudrība un ar to saistītās spējas rodas pašas no sevis bez kādas sagatavošanās un pūliņiem, nesaprotot, ka valstsvīra darbs ir nesalīdzināmi grūtāks un atbildīgāks nekā citās profesijās. Sengrieķu filozofs par valsts vadītājiem atzina tikai tos cilvēkus, kas prot valdīt, un, kas saprot, ka savaldība un mērenība veicina cilvēku saprašanos un valsts jautājumu risināšanu. Ja cilvēkam ir izvēles un rīcības brīvība, kā tas ir demokrātiskas pārvaldes apstākļos, tad savaldībai un mērenībai ir sevišķa nozīme.

Savukārt sengrieķu filozofs Platons norādījis, ka demokrātiskā valstī faktiski valda brīvības ilūzija. Šī brīvības ilūzija izpaužas tādejādi, ka katrs var brīvi izteikties, katrs var darīt visu, kas tam tīk, un rīcības brīvību ierobežo tikai likumi, kas „aptver daudz ko, bet ne visu”. [2] Demokrātiju var uzskatīt par patīkamu, ērtu, ļoti dažādu, bet tajā nav un nevar būt īstas un patiesas vadības, tā nevar būt vērsta uz rīcību, jo pastāvot nebeidzamai diskusiju brīvībai, netiek pieņemti lēmumi, kas veicina darbību. Demokrātijā valsts funkcionē kā neitrāls sargs, kas rūpējas par kārtību un drošību, minimāli iejaucoties ekonomikā, bet ļaujot maksimālu brīvību visās tās izpausmēs indivīdam.

Platons uzskata, ka demokrātiskās iekārtas pilsonis, nebūdams pareizi audzināts un izglītots, pakļaujas savtīgām mantiskām interesēm, nevērīgi izturas pret garīgām vērtībām, viņā nav harmonijas, kas līdzsvarotu vēlmes ar vajadzībām, sabiedriskās un individuālās intereses. Šāds pilsonis nicina taupību, bet visur un visā atbalsta izšķērdību, godprātību dēvē par vientiesību, bet savaldību par gļēvumu, viņš nav un nevar būt savas valsts patriots, jo viņam ir vienaldzīga valsts funkcionēšana un attīstība. Tādejādi, pastāvot demokrātijai, arī tāda valsts vadītāja, kas prot valdīt, darbs ir daudz grūtāks, jo „īsta valsts pārvaldes māksla rūpējas ne par privātām, bet kopējām interesēm, kas savukārt nodrošina to, ka privātās intereses stiprina vispārējās intereses un valsti kopumā”. [3] Pie kam, stāvokli sarežģī tas, ka ikvienam valsts vadītājam ir vajadzīgi atbalstītāji ne tikai sabiedrībā, bet arī valsts amatos.

Demokrātijā pēc Platona domām veidojas situācija, kad likumi tiek pakārtoti nepieciešamībai, t.i. katra konkrēta situācija nosaka likumu jaunradi un, „ja kāds likums tev aizliedz būt par valdītāju vai tiesnesi, tu tomēr par tādu vari būt, ja tev tas ienāk prātā, jo nemitīgi tiek mainīti likumi tā, lai neviens neko nezinātu un neko neredzētu”.[4] Tādejādi Platons secina, ka cilvēkam nokļūstot tādā amatā, kas ir saistīts ar varu un ietekmi, „viņa mirstīgā daba vienmēr vilinās to uz savtīgumu un savu personīgo interešu ātru apmierināšanu, jo viņš nespēs visu savu dzīvi atbalstīt valstī vispārējās vajadzības, kaut sapratīs, ka tās nākotnē nodrošinās privāto vajadzību apmierināšanu”, līdz ar to cilvēku patiesās gudrības trūkums, pastāvot demokrātijai, veido nepieciešamību meklēt risinājumu dažādu procedūru un reglamentu izstrādē, kas norādītu uz pareizo uzvedības un rīcības modeli, un aparāta radīšanā, kas kontrolē šo reglamentu ievērošanu.

Ir ticis atzīts, ka daudzu sabiedrības parādību regulēšanu veic nerakstītas paražas (senču likumi), kas gadu gados, visiem piekrītot, arī bez īpaša likuma ir ievērotas, ar ko būtu jārēķinās ikvienai valstij, kas rūpējas par savu tautu un iedzīvotājiem. „Ja paražas tiek apzinātas un ieviestas dzīvē, tad tās ir pamats šī laika likumiem, bet ja likumdevēja paviršības dēļ paražas tiek izmestas vai noliegtas, tad sabrūk arī viss tas, kas uz tām balstās.” [5] Tāpat Platons uzskata, ka likumi kalpo visai valstij kopumā, nevis kādai atsevišķai cilvēku grupai, un tiem jābalstās uz vispāratzītiem tikumiem un taisnīgumu, kas vērsts uz vispārēju mieru un pilsoņu drošību.

Valsti un tās pārvaldi, pēc Platona domām, vienā veselumā sasaista taisnība, bet ja tās trūkst vai tā netiek ievērota, tad vara ir tukša, valsts amatu pildīšana notiek nesaskaņoti, zūd kopējais mērķis, kas noved pie valsts vienotības izzušanas, pie iekšējām cīņām un sabrukuma. Taisnība nevar pastāvēt tur, kur tiek pieļauts, ka blakus pastāv bagātība un nabadzība, pārāk liela brīvība un pārāk liela pakļautība. Tāpēc „ikvienā valstī jāievieš mērenība – no vienas puses ierobežojot varu, bet no otras puses ierobežojot brīvību, tad iestājas sevišķi labvēlīgs stāvoklis”. [6]

Savukārt Aristotelis ir norādījis, ka „taisīgums pastāv tur, kur ir likums, kas nosaka cilvēku savstarpējās attiecības, un likums ir taisnības mērs. Valstī bez likuma taisnības pastāv arī dabiskā taisnība, kas visur ir vienāda un nav atkarīga no tā, vai tiek atzīta vai nē”, [7] jo likums var būt gan brīvības un taisnības, gan arī netaisnības instruments, atkarībā no tā vai tas kalpo vispārīgām vai šauru grupu interesēm.

533.gadā tika izdota Justiniāna kodifikācija, kurā cita starpā ir noteikts, ka Tiesības ir labas kārtības un taisnības māka. Tātad kārtība ir tur, kur pastāv un tiek godā turētas tiesības, un taisnības princips ir vispāratzīts patiesības kritērijs un raksturotājs, nevis dogmatiska likuma norma, kas netiek piemērota. Nevar nepiekrist uzskatam, ka „Tiesību mērķis un uzdevums ir veidot cilvēku rīcību un sabiedriskās attiecības, kas būtu taisnīgas, pamatotas uz cilvēkamdotām tiesībām uz dzīvību, brīvību, drošību un laimi”. [8]

Arī šodien, tāpat kā senajā Grieķijā, aktuāls ir jautājums – vai valsts valda pār cilvēkiem, vai kalpo tiem. Ja Platona uzskati par demokrātiju kaut daļēji sasaucas ar valsts pārvaldi mūsu valstī, un var tikt attiecināti uz to, ka ierēdniecības funkcionēšanā likuma burta mīlestība ir lielāka nekā likuma mērķa, jēgas, gara un sociālā pamatojuma noskaidrošana, tad jāsaka, ka valss valda nevis kalpo.

Kaut taisnīgums tiek uztverts vairāk kā ētiski morāla kategorija, kas respektējama gan likumus rakstot, gan tos piemērojot, tomēr normatīvajos aktos pieejamais taisnīguma principa skaidrojums balstās uz Satversmes 92.pantu, kas nosaka, ka „Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā”.[9] Līdz ar to termins „taisnīgs” tiek attiecināts uz tiesas procesu, kam jānorit objektīvi, dodot procesa dalībniekiem iespēju izteikt savu viedokli un iesniegt pierādījumus, un „termins „taisnīga tiesa” ietver sevī pienācīgu, tiesiskai valstij atbilstošu procesu, kurā lieta tiek izskatīta”. [10]

Tādejādi jāsecina, ka jautājums par tādu taisnības principu, kas balstās uz ētiku un morāli, nav normatīvi iestrādāts likumos un līdz ar to nevar tikt izmantots normatīvo aktu piemērošanā. Šajā sakarā var piekrist juristu paustajam uzskatam, ka definēt taisnīgumu ir grūti, bet mēs to atpazīstam, kad ar to saskaramies. Gan senajā Grieķijā, gan mūsdienās taisnīguma ievērošana darbojoties valsts pārvaldīšanā ir devusi iespēju darīt labu ikvienam cilvēkam, diemžēl vēsture un realitāte liecina par to, ka vara ir nopietns pārbaudījuma cilvēka morālei un sirdsapziņai. Ja taisnīgums vieno valsti, bet netaisnība šķeļ, tad būtiski ir nodrošināt, ka valsts iedzīvotāju un valsts varas izpratne par taisnīgumu nebūtu atšķirīga, ka iedzīvotāji ne tikai dzirdētu, bet arī sajustu, ka valsts kalpo nevis valda, ka iedzīvotāji izprastu un atbalstītu to valsts pārvaldes sistēmu, kāda pastāv valstī.

Nobeigumā nevar nepieminēt filozofa Imanuela Kanta teikto, ka „uzvedība tikai tad ir pareiza, ja var tikt vispārināta par likumu. Katrs cilvēks ir augstākā vērtība un augstākais mērķis”. [11] Tāpēc jānovēl cilvēkiem, kas darbojas, vēlas darboties vai ir spiesti darboties valsts, pašvaldību, tiesībsargājošajās institūcijās, apzināties savu misiju, savu būtību, jo morālais brīvības likums ir ietverts pašā cilvēkā. Minētās filozofu atziņas un uzskati ir pārdomas rosinoši un vērā ņemami. Tie atgādina par likumsakarībām, kas pastāv un pastāvēs ikvienā valstī, kur sabiedrība nejūt valsts varas rūpes par savas darbības rezultātiem.

1. Ksenofonts. Atmiņas par Sokratu. Grām: Netveramais Sokrats. Sokrats sengrieķu domātāju un rakstnieku atmiņās. – Liesma, Rīga 1987, 114.lpp.
2. Платон. Законы . Платон. Собрание сочинений в 3 томах. Мысль, Москва 1972, 384.с
3. Ibid, c.322
4. Platons. Valsts. – Zvaigzne, Rīga 1982, 151.lpp
5. Платон. Законы . Платон. Собрание сочинений в 3 томах. Мысль, Москва 1972, 270.с
6. Ibid. c.173.
7. Aristotelis. Nikomaha ētika. – Zvaigzne, Rīga 1985, 37.lpp
8. Meļķisis E. Latvijas tiesiskās sistēmas ceļš uz demokrātisku tiesisku valsti. – Tiesu namu aģentūra, Rīga 2014, 126.lpp
9. Satversme. LR likums, pieņemts 15.02.1922. Latvijas Vēstnesis Nr.43, 01.07.1993.
10. Satversmes tiesas Lieta Nr.2002-20-0103.
11. Kants I. Kas ir apgaismība? – Zvaigzne ABC, Rīga. 50.lpp

Mg.iur. Barba Girgensone
Latvijas juristu apvienība

Komentēt.