Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas bēgļu problēmas skice
28 Feb, 2016. \\ Mans viedoklis. \\ 252 komentāri.

Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas bēgļu jautājumam varētu būt dažādi skatu punkti. Pirmais ir bioloģiskais.

Cilvēks ir dzīvās dabas organiska sastāvdaļa. Līdzīgi tam, kā dzīvnieki pārvietojas no vietas uz vietu barības un viņam derīgas vides meklējumos, tā arī cilvēks bēg no nelabvēlīgiem klimatiskiem apstākļiem, no bada apņemtām teritorijām uz citām vietām, kurās ir pārtika un citi dzīvei nepieciešamie iztikas līdzekļi. 10. gadsimtā, sakarā ar tā dēvētā „mazā ledus laikmeta iestāšanos sākās skandināvu – „vīkingu” izceļošana uz Eiropas kontinenta dienvidiem. Savā ceļā vikingi pakļāva slāvu ciltis un nodibināja rjurikoviču dinastiju, kas valdīja Krievijā daudzus gadu simtus. Vikingi savos sirojumos sasniedza Konstantinopoli un nodibināja savu valsti Sicīlijā un Dienviditālijā, kur līdz tam bija valdījuši arābi.

Gadsimtu vēlāk sākās krusta kari (1096), kas bija „bada gadu” rezultāts Eiropā. „Svētās zemes” atkarošana no tjurkiem bija tikai iegansts. 1096.gadā izbadējušies zemnieki no Vācijas, Francijas un Itālijas ar sievām, bērniem un citiem mājiniekiem devās krusta karā – bez bruņojuma, bez militāras vadības, bez sagatavošanās. Līdzpaņemtais ēdamais drīzi beidzās; sākās diedelēšana un ubagošana, kas drīzi pārauga laupīšanā. Arī šī vēstures epizode nebija nekas cits, kā „tautu staigāšana”, iztikšanu meklējot.

Septītajā gadsimtā sākās arābu iekarojumi Vidusjūras apkārtnē. Arī arābus dzina no Arābijas tuksnešiem bads. Šis iekarojums izveidoja Tuvo Austrumu pasauli, kādu to pazīstam šodien. Arī mūsdienu „bēgļu krīze” pamatā ir līdzīga kustība. Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā šodien ir 25 miljoni pusbadā dzīvojošo. Tie arī meklē ceļus uz citurieni un vienīgais ir – uz ziemeļiem, uz Eiropu, kur daudz pārtikas un maz iedzīvotāju. Doties uz dienvidiem – uz Āfriku – nav jēgas. Tur šobrīd 234 miljoni badojas un paši meklē ceļus prom no dzimtenes.

Tuvo Austrumu nebūšanās parasti vaino politiķus. Tas ir otrs skatu punkts.Vieni saka, ka vainīga ir Amerika ar saviem iebrukumiem Irākā un Lībijā; citi vaino Tuvo Austrumu valstu politiķus neizdarībā, nemākulībā, vai ļaunprātībā. Lielai daļai šo apgalvojumu var piekrist, taču pamatā ir ekonomiskā krīze, kurai nav redzama risinājuma. Un tas būtu trešais skatu punkts. Ja tādas kādreiz atpalikušas zemes, kā Ķīna, vai Dienvidkoreja mūsdienās ir izaugušas par industriālās pasaules gigantiem, tad Tuvo Austrumu arābu zemju lielais vairums ir tur, kur Ķīna un Koreja bija pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados. Arābu zemēm ir nafta un gāze, ko gan iegūst ne bez ārzemju kompāniju palīdzības, taču viss arābu zemju zinātniskais potenciāls nav lielāks par ASV Forda kompānijas zinātnieku saimi. Ar tādu zinātnisko jaudu progresu nesasniegt. Tai pašā laikā Tuvie Austrumi ir lielākais graudaugu importētājs pasaulē: Ziemelāfrikas lielās valstis ir tuksnešainas un turienes lauksaimniecības zemes sastāda 5% no visu valstu kopējās platības. Pie šāda izkārtojuma nekāds politiķa ģēnijs nevar neko padarīt: kopīgais maizes klaips ir par mazu, lai to sadalītu tā, ka visiem pietiktu.

Karš ir labs katalizators krīzei un parasti kara rezultātā daļa iedzīvotāju dodas bēgļu gaitās. Latviešiem nācās pamest dzimteni brīvprātīgi un arī spiesti divu pasaules karu gaitā un rezultātā. Tagad sākusies „iziešana” no Tuvajiem Austrumiem. Šogad dzimteni ir pametuši 800 tūkstoši, uz nākamo gadu prognozē divtik lielu skaitu. Daudzas autoritātes uzskata, ka šo procesu nevarēs apturēt. Krusta kari ilga 150 gadus. Arī Tuvo Austrumu „iziešanu” prognozē kā ilglaicīgu procesu.

Ja šīs prognozes piepildīsies, Eiropai iestāsies grūti laiki. Kādreiz – sākot ar 5.gadsimtu un vēlāk, kad Eiropu pārpludināja izceļotāji no Ziemeļķīnas un Eirāzijas stepes, sabruka Romas impērija. Pa pilsētām un laukiem klīda bruņotas bandas, valdības krita, visādi avantūristi nāca un gāja. Pagāja vairāki gadu simti, iekams izveidojās jauna civilizācija, kurā dzīvojam mēs.

Ienācēji pārstāvēs svešu civilizāciju ar citām vērtībām. Islāma tradīcija dziļi nicina Eiropas cilvēkus, bet vēlas to sapelnītos labumus. Protams, ir cilvēcīgi palīdzēt nelaimē nonākušajiem, bet paradokss ir tas pats, kas parādījās Otrā pasaules kara izskaņā: mēs pārstājām būt par saimniekiem savā zemē. Arī šodien mēs neesam atguvuši pilntiesīga saimnieka tiesības.

Latvija ir tukša zeme. Mēs bērnus nedzemdējam un neauklējam. Nu ko, nāksies auklēt svešus un pelnīt tiem iztiku. Vidējais Tuvo Austrumu iedzīvotāju vecums ir 16 gadu. Tas nozīmē, ka bēgļi ir jauni cilvēki, raduši pie lielas dzimstības un plašām ģimenēm.

Daba nemīl tukšumu.

Autors: PhD, LVU profesors Leons Taivans
Raksts publicēts sadarbībā ar Biedrību “Par taisnīgumu un atklātību”

Komentēt.