Vara par katru cenu?
28 Feb, 2016. \\ Mans viedoklis. \\ 232 komentāri.

“Mēs redzējām tirgošanos par amatiem, kaislīgu cīņu par amatiem tā vietā, lai domātu par valsti, par valsts ekonomisko attīstību. Amati tika arī savējiem, kā jau tas ierasts. Saeima vairākkārtīgi parādīja, ka vispirms tā aizstāv kādu šauru grupu vai pat konkrētu cilvēku personīgās intereses, nevis valsts intereses.” Tas ir fragments no eksprezidenta Valda Zatlera runas 2011. gada 28. maijā, kurā viņš paziņoja par Saeimas atlaišanu. Vērojot pašreizējo valdības veidošanas procesu jāsecina, ka kopš Zatlera slavenā rīkojuma Nr.2 laikiem partiju tikumos nekas daudz nav mainījies – kaislīga cīņa par amatiem un personīgo ambīciju apmierināšanu, bet kaut kur tālu otrajā plānā valsts intereses. Nav jābrīnās, ka no opozīcijas puses jau atskanējušas balsis, ka prezidentam Raimondam Vējonim derētu lemt arī par šīs Saeimas atlaišanu.

Tiesa, publiski par šādu iespēju pagaidām izteikušies tikai “Saskaņas” Saeimas frakcijas priekšsēdētāja vietnieks Valērijs Agešins un deputāts Andrejs Elksniņš, kā arī odioza politiķa slavu guvušais pie frakcijām nepiederošais deputāts Artuss Kaimiņš. Tomēr nevar izslēgt iespēju, ka valdības veidošanai nonākot strupceļā, Valsts prezidentam var nākties ķerties arī pie šā “pēdējā salmiņa” valsts varas funkciju nodrošināšanai.

“Nevajag tautu uzskatīt par idiotiem – viss stāsts ir par Āboltiņu,” tā Kaimiņš. Pagaidām izskatās, ka stāsts patiešām ir par atsevišķu politiķu ambīcijām, nevis par valsti. Netieši to apliecina tas, cik krampjaini “Vienotības” valdei pietuvinātā daļa turējās pie Solvitas Āboltiņas kandidatūras. Arī pati Āboltiņa neslēpa pārliecību, ka viņas izvirzīšana ir teju vienīgais pareizais solis šinī situācijā – proti, “Vienotības” piedāvājums par Āboltiņas virzīšanu atbilst demokrātijas principam, kad partija premjera amatam virza tās vadītāju.

Taču kolīzijas ap premjera kandidātu skaidri parādīja arī iepriekš aizkulisēs apspriesto partijas problēmu. Proti, “Vienotības” rindās vienotības nav. Kā demisionējusī ministru prezidente Laimdota Straujuma, tā seši partijas Saeimas frakcijas deputāti iekšējā balsojumā nobalsoja pret partijas vadītājas kandidatūru šim amatam. Ņemot vērā, ka partijas darbības kontrolē vissvarīgākais instruments ir tieši partijas disciplīna, kura lielā mērā nozīmē arī partijas varu un autoritāti, jāsecina, ka mēs esam liecinieki “Vienotības” varas pēdējam cēlienam.

Par to signalizē arī reģionālo nodaļu biedru aiziešana no partijas. Janvāra sākumā no “Vienotības” nolēma izstāties 18 Saldus nodaļas biedri (9 no viņiem drīz vien atgriezās partijas klēpī), savu lēmumu motivējot ar to, ka “”Vienotība” pēdējā laikā no vienotas un spēcīgas organizācijas ir kļuvusi par ļoti dažādi domājošu cilvēku apvienību, kas vairumā gadījumu savu spēku un enerģiju velta savstarpējos partijas biedru strīdos un intrigās.” Par izstāšanos paziņoja arī vairāki Kandavas nodaļas biedri. Jāatgādina, ka līdzīgi notikumi bija vērojami arī neilgi pirms Tautas partijas pašlikvidācijas 2011. gada vasarā. 2010. gadā TP pameta visa Līvānu nodaļa, gadu vēlāk aizgāja 30 Jelgavas nodaļas biedri. Lai arī dažu reģionālo nodaļu biedru izstāšanās partijas ietekmi ne parlamentā, ne valdībā īpaši neietekmē, varas partijas nespēja noturēt savus biedrus neliecina tai par labu.

Kāda ir pašreizējā situācija? “Vienotība” kā savu premjera kandidātu virza Saeimas budžeta un finanšu komisijas vadītāju Kārli Šadurski. Pēc finanšu ministra Jāņa Reira (V) teiktām viņam esot arī partijas valdes un Saeimas frakcijas atbalsts. Tomēr uzmanīgu dara Reira izteikumi, ka Šadurskis ir “viens no kandidātiem”, un partijai esot “tik garš premjera amata kandidātu saraksts, ka pietiktu visa Ministru kabineta nokomplektēšanai.” Tanī pat laikā daļa “Vienotības” frakcijas varētu atbalstīt Zaļo un Zemnieku savienības izvirzīto premjera kandidātu Māri Kučinski, ja vien “Vienotība” nespēšot vienoties par tādu kandidātu, kurš gūtu visas koalīcijas atbalstu. Šadurskim tāda nav, jo ZZS valde vienojusies viņa kandidatūru neatbalstīt, bet Nacionālā apvienība neslēpj, ka “Vienotībai” bijis pietiekami ilgs laiks, “lai oficiāli izvirzītu savu premjerministra amata kandidātu, kas apmierinātu visus pašreizējās koalīcijas partnerus, un tā šo iespēju nav izmantojusi.” Nacionālā apvienība varot spriest vienīgi par ZZS kandidātu, savukārt “Vienotība” Kučinski, visticamāk, neatbalstīšot. Vēl nav zināms Reģionu apvienības un No sirds Latvijai viedoklis – šīs partijas savu pozīciju paudīs, kad Valsts prezidents būs nominējis premjera kandidātu.

Pagaidām mēs esam pata situācijā – stabila atbalsta Saeimā nav ne “Vienotības”, ne ZZS kandidātam. Turklāt valdības veidošanu vēl vairāk sarežģi partiju strīdi par to pārvaldītajām ministrijām. Kā vienotību, tā ZZS interesē Satiksmes ministrija, “Vienotība” labprāt zem sava spārna ņemtu arī tieslietu jomu, jo “tas, ko Nacionālā apvienība ilgstoši nodarījusi tieslietu jomai, sevišķi attiecībā uz maksātnespējas procesu, nav turpināms,” un NA pārraudzībā esošo Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju. Neviena no partijām piekāpties negrasās, un tas liecina, ka valdības veidošanas process mums sagādās vēl ne vienu vien pārsteigumu.

Pat ja Valsts prezidents valdības veidošanai nominēs Kārli Šadurski, tas nebūt vēl nenozīmēs, ka šī absurda luga būs beigusies. Drīzāk tas iezīmēs tikai jauna cēliena sākumu. Nav izslēgts, ka Šadurskis ir tikai aizsegs, lai uz politiskā šaha dēļa vēlreiz izbīdītu Āboltiņas figūru. Bet kamēr politiķi cīnās par labāku vietu zem saules, Saeimas reitingi katastrofāli krīt. Saskaņā ar pēc Neatkarīgās rīta avīzes pasūtījuma veikto SKDS pētījumu, parlamentam neuzticas 77,6% iedzīvotāju. 2011. gadā, kad Valdis Zatlers atlaida Saeimu, partijām un parlamentam kopumā neuzticējās 91% aptaujāto. Kā redzam parlamenta reitingiem vēl ir kur krist, tikai jājautā, vai tiešām vara par katru cenu ir tautas uzticības vērta?

Autors: Ilona Bērziņa, procesilatvija.lv galvenā redaktore 

Komentēt.