Vismelnāko janvāra dienu atceroties
28 Feb, 2016. \\ Mans viedoklis. \\ 241 komentārs.

Kopš barikāžu dienām un OMON uzbrukuma Iekšlietu ministrijai pagājuši 25 gadi, bet man, šo notikumu dalībniekam, 1991. gada 20. janvāris palicis atmiņā līdz vissīkākajām detaļām.

Tolaik biju Bauskas rajona Iekšlietu pārvaldes milicijas seržants. Pa dienu darbā, bet vakarā novilku formas tērpu un, uzvilcis vissiltāko džemperi, braucu uz Rīgu pavadīt nakti kopā ar vīriem uz barikādēm Zaķusalā. No rīta atpakaļ uz Bausku. Milicija strādāja pastiprinātā režīmā un mēs gaidījām trauksmes izsludināšanu. Trauksmi izsludināja 17. janvāra agrā rītā. No divsimts vīru lielā Bauskas milicijas kolektīva brīvprātīgi doties uz Rīgu aizsargāt kādu no Latvijai stratēģiski svarīgajiem objektiem pieteicās divdesmit, tostarp arī es.

Mūs norīkoja Iekšlietu ministrijas apsardzē. Visapkārt bija barikādes, dega ugunskuri, skanēja dziesmas. Sievas dalīja aizstāvjiem karstu tēju, pīrādziņus, sviestmaizes, nesa cigaretes.

19. janvāra dežūra pagāja samērā mierīgi, bet 20. janvārī mums tika nolasīta Iekšlietu ministra pavēle Nr. 18 – par tiesībām lietot ieroci un šaut, ja tiek apdraudēts apsargājamais objekts vai cilvēku dzīvības. Vēl nespējām iedomāties, ka jau tās pašas dienas vakarā šīs pavēles dotās tiesības būs jaizmanto, lai aizstāvētu uzticēto objektu, savu un savu biedru dzīvību.

Visu dienu ik pa brīdim uz iekšlietu ministriju nāca dažādu valstu filmēšanas grupas – japāņi, vācieši, amerikāņi, arī krievi. Neviens neticēja, ka varētu sākties šaušana. Vakarā man kopā ar Aļģi Simanoviču vajadzējā stāties savā postenī pie galvenās ieejas. Daži operatori vēlējās to nofilmēt, tādēļ izgājām ārā. Pēkšņi iepretīm galvenajām durvīm parādījās OMON “bobiks” un smagā mašīna restotiem logiem. Šāviens sekoja šāvienam, šāva arī no apstādījumiem un viesnīcas „Rīdzene” puses. Pie zemē pakritušajiem operatoriem piegāja omonietis, pavēlēja izgaismot filmas un aizvākties. Pa to laiku mēs ar Simanoviču, īsām kārtām atšaudoties, paspējām tikt līdz Iekšlietu ministrijas durvīm, kad Simanoviču kājā ķēra lode. Palīgā piesteidzās Vladimirs Gomanovičs un mēs Aļģi ievilkām iekšā. Es steidzos aizslēgt durvis un aizcirst durvju aizbīdni, tad izvairoties no šāvienu kārtas kritu, nopietni savainojot kāju.

Tomēr caur jumta lūku omonieši bija spējuši iekļūt ministrijas ēkā un nu jau cīņa un apšaude turpinājās ēkas iekšpusē. Es joprojām kopā ar Vladimiru Gomanoviču atrados uz kāpņu platformas iepretīm ieejas durvīm un turpināju raidīt pa šāviņu kārtai uz ieejas durvju pusi, kamēr palika vairs dažas patronas. Vladimirs devās pa kāpnēm augšup, lai noskaidrotu, kas tur notiek. Neraugoties uz asajām sāpēm savainotajā kājā, devos uz dežuranta telpu.Arī šeit logi sašauti, ielido pa kādai lodei, bet pie sienas joprojām strādāja televizors. Latvijas televīzijas kanālā Ivars Godmanis mierīgā balsī stāsija, ka viss kārtībā. Man likās, ka jau mūžību šeit r norit kauja, bet faktiski laiks bija tik īss, ka ziņa par uzbrukumu Iekšlietu ministrijai vēl nebija līdz televīzijai nonākusi.

Dežurants deva rīkojumu izklīst pa ministrijas telpām. Es lēni kāpu augšā uz ceturto stāvu, kad kāds krievu valodā man pavēlēja nomest ieroci, vai arī šaušot. Atbildēju, ka man beigušās patronas un tad ieraudzīju kāpņu laukumā zemē gulošo Vladimiru Gomanoviču. Lode bija trāpijusi tikai mazliet virs bruņuvestes – kaklā. Bet Vladimirs vēl bija dzīvs, lūdzu atļaut rīkoties, lai viņu glābtu. Saņēmu atbildi, ka par ievainotajiem varēšot rūpēties vēlāk. Ievainots bija arī Jānis Jasevičs. Netālu stāvēja arī atbruņotie baušķenieki Didzis Traumanis un Māris Kļaviņš, par laimi viņi nebija ievainoti. Apkārt skanēja omoniešu rupjās lamas, tie skrēja no vienas telpas uz otru, kaut kādas komandas, reti šāvieni…

Beidzot omonieši deva atļauju savākt savus ievainotos, kauja bija beigusies. Ārpusē ap Iekšlietu ministriju satraukts ļaužu pūlis nebija pierunājams palaist cauri ātrās palīdzības mašīnu, jo cilvēki ,kliegdami „kaut jūs nosprāgtu” uzskatīja, ka palīdzība jāsniedz omoniešiem. Beidzot ātrā palīdzība tomēr nokļuva līdz Gomonovičam, mediķi iecēla viņu mašīnā, bet es devos atpakaļ omoniešu ieņemtajā ministrijas ēkā pakaļ Simanovičam. Vēl tagad nespēju saprast, kā man izdevās, neskatoties uz savu savainoto kāju, iznest ārā par sevi krietni smagāko Simanoviču. Laikam taču dzīvē ir tādas situācijas, kad cilvēks var visu.

Omonieši mūs palaida vaļā norādot, lai dodamies Brīvības pieminekļa virzienā. Tā nu es, ik pa brīdim krītot zemē, lai izvairītos no joprojām nezin no kurienes raidītām lodēm, pusapdullis, savainotu kāju pametu vietu, kur norisinājās vienīgā reālā kauja cīņā par Latvijas neatkarību.

Pēc tam sekoja hospitālis, ievainotās kājas operācija… Bet, lai cik gadu arī paietu no tām vismelnākajām mana mūža dienām, nepāriet sāpes par cilvēkiem, kas tajā dienā aizgāja uz neatgriešanos – par Vladimiru Gomanoviču, par Bastejkalnā apšaudes laikā dzīvību zaudējušiem kinooperatoriem Andri Slapiņu un Gvido Zvaigzni, par milicijas darbinieku Sergeju Konoņemko un skolnieku Ediju Riekstiņu…

Par šo dienu notikumiem jāatgādina vēl un vēl, jāstāsta jauniešiem, lai uzzin tie, kas bija mazi bērni vai pat vēl nebija dzimuši, lai atceras to dienu dalībnieki.

Valerijs Markuns
Triju zvaigžņu ordeņa kavalieris

Komentēt.