Peldēšanas nodarbība, kas šokēja Latviju
Vēl tikai pirms pāris mēnešiem Olimpiskais centrs “Ventspils” ziņoja – Ventspils Ūdens piedzīvojumu parkā notiek apmācību programmu sporta speciālistiem, kur cita starpā bija iekļauta arī tāda tēma kā “Drošība uz ūdens: baseinā; atklātā ūdenī”. Tagad izrādījies, ka uz šo pašu drošību Ūdens piedzīvojumu parkā raudzījušies visai īpatnēji. Pretējā gadījumā neviens saprātīgi domājošs vadītājs neļautu vienam vienīgam trenerim, kurš pats izrādījies sporta skolas “Spars” vadītājs, vadīt nodarbību 15 bērniem līdz septiņu gadu vecumam.
Traģēdija Ventspils Ūdens piedzīvojumu parkā šokēja visu Latviju, un šis stāsts tiešām ir normāla cilvēka prātam grūti aptverams. Vecāki atveda savu mazo, četrgadīgo puisēnu uz otro peldēšanas nodarbību viņa mūžā, un turpat, trenera un četrpadsmit citu bērnu acu priekšā viņš baseinā noslīka. Pēc traģēdijas viņa tēvs Kaspars TV3 un LNT kanāliem stāstīja: “Tur ir tā, ka bērnu noved lejā līdz baseinam, sagaida treneri un visi vecāki dodas augšā uz otro stāvu, kur baseinu vairs nevar redzēt. Tur ir skatlogs, kas aizvērts ciet ar žalūzijām. Līdz ar to sanāk, ka 15 bērni paliek kopā ar vienu treneri”. Iepriekš viņam skaidrots, ka logi tiek aizklāti, lai nenovērstu bērnu uzmanību un viņi spētu labāk koncentrēties treniņiem. Diemžēl šajā gadījumā tas liedzis apkārtējiem laikus pamanīt notiekošo. “Pa tām žalūziju spraudziņām var redzēt kaut ko nedaudz. Sievai radās nepatīkamas aizdomas, ka dēlu vairs nevar redzēt. Viņa noskrēja lejā un tad jau tas bija noticis,” tā puisēna tēvs. “ Zēns it kā laikam gājis uz tualeti, bet nu… vai viņš ir nācis atpakaļ un tajā dziļajā galā iekāpis un sajaucis tās puses baseinam. Tur viņš ir tā kā seklāks, otrā pusē – dziļāks. Varbūt tajā dziļajā pusē vienkārši iekāpis iekšā.” Pēc pašreizējās versijas treneris Viktors Zujevs tajā laikā atradies baseinā, ar muguru pret tā dziļāko galu. To, ka Tomass atrodas zem ūdens, pamanīja kāda četrgadīga meitenīte…
Nolaidībai un bezatbildībai ir vārdi un uzvārdi
Traģēdiju šobrīd izmeklē valsts policija, arī Ventspils dome izveidojusi pašvaldības komisiju notikušā izvērtēšanai, un tomēr jājautā – vai pirmām kārtām nav vērtējama Olimpiskā centra “Ventspils”, Sporta skolas “SPARS”, Ventspils Sporta pārvaldes vadību, pašvaldības Sporta, Ekonomikas un budžeta komisiju, domes vadības (priekšsēdētājs, priekšsēdētāja vietnieki, izpilddirektors), kā arī Izglītības un zinātnes ministrijas un Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) atbildība notikušajā traģēdijā? Jo kāds taču akceptēja to, ka piecpadsmit pavisam mazus bērnus peldēšanā apmāca viens treneris, kāds akceptēja, ka mazā peldbaseina telpā kopā ar treneri neatrodas vēl vismaz viens pieaugušais. Kāds pieņēma lēmumu attīstīt infrastruktūru, vienlaikus lemjot par šo būvju saturiskā aizpildījuma adekvātu nenodrošināšanu. Varbūt skan skarbi – bet šiem kādiem, kuru bezatbildības rezultātā patiesībā aizgāja bojā mazais Tomass, ir konkrēti vārdi un uzvārdi. Visticamāk, šie “kādi” tiks cauri sveikā, un vienīgais atbildīgais būs Viktors Zujevs. Taču kurš uzņemsies atbildību par to, ka tikai pēc notikušās traģēdijas OC “Ventspils” nolēmis pieņemt darbā papildu peldēšanas apmācības instruktorus, kā arī nodrošināt videonovērošanu Ventspils sporta bāzēs. Tikai pēc četrgadīgā Tomasa traģiskās bojāejas pašvaldības izpilddirektors Aldis Ābele atzinis, ka arī mazajā baseinā būtu jābūt diviem cilvēkiem, kuri uzrauga notiekošo. Diemžēl liktenīgajā dienā Viktors Zujevs ar bērniem strādāja viens, turklāt peldēšanas nodarbības viņš vadīja, atrazdamies ūdenī, no kurienes būtībā nav iespējams pārredzēt visu baseinā notiekošo. Pēc vairāku jomas speciālistu domām, tas diezin vai liecina par trenera augsto profesionalitāti – tikai atrodoties pie baseina malas viņš varētu pārredzēt visu tajā notiekošo. Pēc neoficiālas informācijas vainojama vēlme ietaupīt – kāpēc maksāt vēl vienam pieaugušajam, ja šādu pozīciju no tāmēm iespējams vieglu roku svītrot! To, ka taupība nesusi augļus, liecina jau SIA “Olimpiskais centrs “Ventspils” 2016. gada pārskats. Proti, Ūdens piedzīvojumu parka ieņēmumi 2015.gadā bija 465 537 eiro, bet 2016.gadā jau 504 988 eiro. Diemžēl nesenā traģēdija liecina – ietaupījums uz drošības rēķina vienmēr nesīs tikai negatīvu bilanci, kurā nekas vairs nav labojams.
Neko neizsakošie amatpersonu skaidrojumi
Pēc traģēdijas atbildīgās amatpersonas spodrina spalvas un kratās vaļā no atbildības. Pašvaldības izpilddirektors Aldis Ābele drīz pēc traģēdijas norādīja, ka instruktāža pirms treniņa notika, viss bija atbilstoši noteikumiem, un pašlaik nav skaidrs, kāpēc notika nelaime. Ventspils Ūdens piedzīvojumu parka pārvaldnieks Māris Millers uz jautājumu, kāpēc nav ievērots tā saucamais “četru acu princips” (vismaz divi pieaugušie nodarbības laikā) skaidroja, ka līdz šim minētais princips ievērots tikai lielajā baseinā skaidroja, ka “abi baseini ievērojami atšķiras pēc izmēriem, dziļuma un cilvēku skaita, kas vienlaikus baseinā uzturas. Mazais baseins brīvajos laikos rīta pusē tiek izmantots atpūtai, kad to apmeklē arī gados vecāki cilvēki, bet vakarpusē tajā notiek nodarbības – ne tikai mazajiem bērniem, bet arī māmiņām ar zīdaiņiem un grūtniecēm. Mazais baseins ir piemērots arī cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Savukārt uz lielo baseinu nāk skolēnu grupas, un tur vienmēr dežurē vēl viens glābējs, kas papildus skolotājiem pieskata peldētājus, tādējādi nodrošinot “četru acu principu”. Vai jums, cienījamie lasītāji, no šī skaidrojama ir saprotams, kāpēc pirmsskolas vecuma bērni nav jāuzrauga diviem pieaugušajiem? Mums nav. Ar neko neizsakošu skaidrojumu izcēlās arī nu jau bijušais OC “Ventspils” valdes priekšsēdētājs Uldis Boitmanis – paziņojis, ka nelaimē iesaistītais treneris ir pieredzējis, zinošs un ar lielu glābēja darba stāžu, viņš pavēstīja: “Ir pārbaudīti darba līgumi, profesionālie sertifikāti. Bija ieradusies arī būvinspekcija un atzina, ka no tehniskā viedokļa baseins ir kārtībā.” Ievērojiet, neviens no kungiem tā arī nepaskaidro, kādēļ uz piecpadsmit maziem, kustīgiem un draiskulīgiem bērniem ir tikai viens treneris. Tāpat nav atbildes uz jautājumu, kādēļ pie šādiem apstākļiem bija jākomplektē tik liela grupa. Vēl jo vairāk tādēļ, ka pirms samērā neilga laika praktiski analoģiska traģēdija notika kaimiņvalstī Lietuvā, kad nodarbības laikā baseinā noslīka septiņgadīgs zēns. Diemžēl “mazulim draudzīgā pilsēta” šo kaimiņu rūgto pieredzi nebija ne pamanījusi, ne arī ņēmusi vērā. Pēc traģēdijas paziņots, ka visiem OC “Ventspils” piedāvātajiem apmācību pakalpojumiem tiekot veikts audits, pārbaudot instruktoru kvalifikācijas atbilstību, kā arī tiekot izstrādāts arī rīcības plāns drošības uzlabošanai Ūdens piedzīvojumu parka objektos. Un atkal jājautā – vai tiešām bija jāsagaida nelabojama nelaime, lai veiktu pašsaprotamas lietas?
Treneris ar sertifikātu vai bez?
Pēc Boitmana kunga teiktā ir pārbaudīti profesionālie sertifikāti. Tikai arī šis jautājums šķiet visai strīdīgs. Prasību, ka visiem, kuri vada sporta treniņus (nodarbības) un organizētas sporta aktivitātes Latvijā nepieciešams trenera sertifikāts, nosaka Sporta likums. Kārtību trenera sertifikāta iegūšanai nosaka MK noteikumi Nr.77 “Noteikumi par sporta speciālistu sertifikācijas kārtību un sporta speciālistam noteiktajām prasībām,” kuros noteikts, ka personām, kuras vada sporta treniņus (nodarbības) vai veic izglītojošo vai metodisko darbu sporta jomā, kā arī personām, kuras sniedz atbalstu tiem, kas apmeklē sporta treniņus (nodarbības) vai apgūst profesionālās ievirzes sporta izglītības programmu, nepieciešams sertifikāts, izņemot sporta speciālistus, kuri ieguvuši diplomu par augstāko pedagoģisko izglītību sporta studiju programmā. Viktors Zujevs, kurš liktenīgajā dienā vadīja nodarbību, 2002. gadā Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā ieguvis airēšanas trenera kvalifikāciju. Taču pēc augstskolas beigšanas visu kvalifikāciju sporta speciālisti ir tiesīgi bez sertifikāta strādāt sporta jomā t.sk. par treneri piecus gadus. Pēc pieciem gadiem arī šiem speciālistiem ir jāiesniedz dokumenti LSFP sertifikāta iegūšanai. Pārbaudot LSFP mājas lapā pieejamo treneru reģistru, Viktora Zujeva vārdu tajā neatradām. Tāpat interesants šķiet jautājums, vai airēšanas treneris, kurš kvalifikāciju ieguvis pirms piecpadsmit gadiem, ir īstais vīrs, kuram jāvada pirmsskolas vecuma bērnu peldēšanas nodarbības. Peldēšana un airēšana tomēr nav sinonīmi. Arī šis jautājums primāri ir OC “Ventspils”, Ventspils pašvaldības un arī Izglītības un zinātnes ministrijas, Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) vadības kompetencē. Tieši OC “Ventspils” un arī Ūdens piedzīvojumu parka vadība ir vistiešākajā veidā atbildīga kā par piesaistīto speciālistu kvalifikācijas atbilstību attiecīgā pakalpojuma sniegšanai, tā arī par nepieciešamo sertifikātu pārbaudi. No Boitmaņa kunga teiktā jāsecina, ka viņaprāt papīri ir kārtībā.
Sistēmiskās kļūdas un problēmjautājumi
Latvijas peldēšanas federācijas prezidents Aivars Platonovs, runājot par traģēdiju Ventspilī, norādījis uz vairākiem problēmjautājumiem, kuri jau tuvākajā laikā būtu stingri reglamentējami. Šajā rakstā citēsim tikai dažus. Pirmkārt nav pieļaujams, ka 4-6 gadus veci bērni bez peldētprasmes atrodas peldbaseinā, kurā viņi nevar stabili stāvēt. Bērnu apmācībai un nodarbībām piemērotas vannas. Nepieciešamas skaidri noteiktas prasības par maksimālu bērnu skaitu uz vienu pedagogu dažādās vecuma un sagatavotības grupās. Vajadzīgas skaidri noteiktas prasības par obligātu drošības uzroču/vestes lietojumu visas nodarbības garumā sākuma apmācību grupās (3-5 gadi) un skaidri definēts aizliegums bērnam pārvietoties peldbaseina teritorijā bez pieaugušā tiešas uzraudzības – tai skaitā tualetes apmeklējuma laikā. Ja nav kas pavada bērnu uz tualeti, visai grupai ir jāatstāj peldbaseins. Tāpat nepieciešamas skaidri noteiktas obligātas prasības par glābēju atrašanos peldbaseinos.
Jāpiekrīt Platonova kunga teiktajam, ka “nekur nav noteikts, kādos apstākļos būtu jānodrošina pirmsskolas, sākumskolas vecuma bērnu apmācības, nav pateikts, kas to drīkst darīt, nav noteikts kā un kādas drošības prasības būtu jāievēro peldbaseinos, kā būtu organizējamas dažādas aktivitātes ūdenī, utt. Tāpat nav noteikts, kādai izglītībai jābūt privātajā sektorā strādājošajiem un kuram būtu jāuzņemas kontroles funkcijas.”
Diemžēl šajā jomā stingru valsts priekšrakstu tiešām nav. Dažādās pašvaldībās, dažādu statusu baseinos katram ir savi iekšējās kārtības noteikumi – arī par to, cik personu uzraudzībā var notikt mazu bērnu peldēt apmācība.
Nocitēsim vēl Māra Millera medijiem pausto: “Diemžēl mums notiek Latvijā vienmēr pēc šādiem traģiskiem notikumiem – beidzot varbūt tiks sakārtoti šie normatīvie dokumenti, kas attiecas tieši uz bērnu peldmācību noteikumiem, instruktāžām, kas ir Latvijas mērogā. Katrā skolā, katrā peldbaseinā ir tikai un vienīgi savi iekšējie noteikumi. Nav kopējo reglamentējošo materiālu, kas noteiktu, ka ir jābūt tādam baseinam, tik lielam, ar tādu dziļumu, tik bērniem. Tāda likuma diemžēl nav.” Tiesa, šeit varētu oponēt, ka pastāv arī tāda lieta kā veselais saprāts. Jo lai kādam to gribētos, visu neizšķir tikai attiecīgās sporta būves lielums, nepieciešams arī kvalitatīvs, labākajām sporta tradīcijām atbilstošs saturs.
Komentēt.