Vai aklās rakstnieces lietā pārkāpta ANO Konvencija par invalīdu tiesībām?
06 Jūl, 2016. \\ Pa pēdām. \\ 209 komentāru.

Procesilatvija.lv jau vairākkārt pievērsušies neredzīgās rakstnieces Franciskas Cimares un apdrošināšanas sabiedrības If tiesvedībai par līdzekļu piedziņu pēc 2008. gadā notikuša satiksmes negadījuma. Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesa 8 minūšu laikā aizmuguriski izlēma par piespiedu piedziņu, tiesu izpildītājs bloķēja rakstnieces kontu bankā un apķīlāja viņas dzīvokli, bet pēc lietas nonākšanas publiskajā telpā apdrošināšanas kompānija atļāva arestu kontam noņemt. Pretējā gadījumā aklajai rakstniecei nebūtu iespējas par sabiedrības saziedoto naudu doties uz kārtējo ārstēšanās procedūru Krievijas klīnikā.

Diena, kad notika avārija – 2008. gada 5. jūnijs – Franciskai Cimarei bija īpaši melna. Īsi pirms avārijas rakstniece uzzināja, ka viņas mātei diagnosticēts vēzis un dzīvot atlicis vien dažus mēnešus. Viņa saka, ka tieši šīs ziņas izraisītais šoks arī bijis neuzmanības iemesls. Sekoja vairākus gadus ilgs klusuma periods, un šajā laikā Franciska Cimare saslima ar smagu asinsrades slimību un pilnībā zaudēja redzi.  Vēlāk izrādījās, ka šinī laikā Austrijas pilsonis, negadījumā iesaistītā BMW markas motocikla īpašnieks, vairāk kā mēnesi pēc negadījuma Austrijas ekspertu birojā Beham GmbH veicis ekspertīzi par spēkratam nodarītajiem zaudējumiem, un no minētās firmas sadarbības partnera Latvijā saņēmis apdrošināšanas atlīdzību. Atklāts paliek jautājums – vai motociklam nodarītos bojājumus kāds eksperts novērtēja arī Latvijā uzreiz pēc negadījuma? Jo teorētiski nav izslēgta arī iespējamība, ka vēl kādus bojājumus motocikls varētu būt guvis ceļā no Rīgas uz Austriju.  Dīvaini ir arī tas, ka Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesai iesniegtajos dokumentos ir atšķirīgi notikuma datuma un vietas apraksti. Savus argumentus, paskaidrojumus par notikušā apstākļiem un jautājumus, Franciska Cimare būtu izteikusi tiesas sēdē, ja vien viņai tiktu dota iespēja tajā piedalīties.  Diemžēl rakstniece par tiesu uzzināja tikai tad, kad pie viņas durvīm jau klauvēja tiesu izpildītājs. Ierakstītās vēstules ar uzaicinājumu ierasties uz tiesu viņa tā arī nesaņēma, un pēc Franciskas Cimares tolaik vēl nepilngadīgās meitas stāstītā, viņu pastkastītē nekādu uzaicinājumu nav bijis. Savukārt no tiesai iesniegtajiem dokumentiem redzams, ka visas F.Cimarei uz viņas deklarēto dzīvesvietu sūtītās tiesas vēstules pasts atgriezis atpakaļ. Formāli skaitās, ka par tiesas sēdes laiku un vietu ir paziņots, tomēr konkrētajā situācijā tiesa varēja realizēt savas tiesības un lietas skatīšanu atlikt, līdz tiktu noskaidrots neierašanās cēlonis.

Šodien ir praktiski neiespējami noskaidrot, kādēļ aklam cilvēkam sūtījumi netika nogādāti tieši rokās un kur pazuda pavēstes ar uzaicinājumu uz tiesu. Aklā rakstniece nesaņēma arī tiesas spriedumu. Franciska Cimare uzsver – ja par katru Latvijas iedzīvotāju attiecīgās datu bāzēs ir iespējams noskaidrot, kāda ir viņa deklarētā dzīvesvieta, cik viņš kādam ir parādā un citu informāciju, tad kādēļ nebija iespējams noskaidrot, ka viņai piešķirta pirmās grupas invaliditāte un viņa ir akla? Franciska Cimare uzskata, ka attiecībā uz viņu pārkāpts kā Satversmes 92. pantsIkviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā”, tā ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 13. pants par tiesas pieejamību, kurš reglamentē, ka “dalībvalstis nodrošina efektīvu tiesas pieejamību personām ar invaliditāti vienlīdzīgi ar citiem, tostarp nodrošinot procesuālus un vecumam atbilstošus pielāgojumus, lai atvieglotu viņu kā tiešu un netiešu procesa dalībnieku, tostarp kā liecinieku, lomu visās tiesvedības stadijās, tostarp izmeklēšanas un citās pirmstiesas stadijās.”

Franciskas Cimares likumiskā pārstāve zvērināta advokāte Iveta Pazare vērsās LR Ģenerālprokuratūras Personu un valsts tiesību aizsardzības departamentā ar iesniegumu par Rīgas Ziemeļu rajona tiesas aizmuguriskā sprieduma noprotestēšanu, norādot, ka F.Cimarei nebija nosūtīts tiesas spriedums, un tādēļ viņai nebija iespēju vērsties tiesā ar prasību par tiesvedības atjaunošanu, kā arī to, ka tiesas spriedums pamatots ar tiesas sēdē nepārbaudītiem vai pilnīgi nepārbaudītiem pierādījumiem.

Prokuratūra lūgumu noraidīja, jo “pārbaudes gaitā netika konstatēts, ka Elita Franciska Cimare nevarēja iesniegt pieteikumu par tiesvedības atjaunošanu no viņas neatkarīgu iemeslu dēļ”. Tiesās izskatāmo civillietu prokurores G.Kaparšmites lēmumu advokāte pārsūdzēja ģenerālprokuroram. Tomēr arī ģenerālprokurors lūgumu noraidīja, jo “no lietas materiāliem redzams, ka korespondence saņemta tiesā atpakaļ 2015. gada 14. decembrī, jo tās glabāšanas laiks pasta nodaļā beidzies”, un tālāk jau iepriekšējā atbildē minēta argumentācija – pārbaudes gaitā netika konstatēts, ka Elita Franciska Cimare nevarēja iesniegt pieteikumu par tiesvedības atjaunošanu no viņas neatkarīgu iemeslu dēļ”.

Savukārt atbildot uz advokātes I.Pazares iesniegumā norādīto, ka šajā gadījumā nav ņemtas vērā ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 13. pants, teikts, ka izvērtējot sūdzībā minētos argumentus konstatēts, ka sūdzības apmierināšanai nav pamata. No atbildes izriet, ka saskaņā ar Civilprocesa likumu tiesas dokumentus fizikai personai piegādā pēc tās deklarētās dzīvesvietas, un ja reiz personai CPL 56 panta kārtībā dokumenti nosūtīti, tad skaitās, ka persona ir informēta. Acīmredzot fakti, ka konkrētā fiziskā persona ir I grupas redzes invalīde, un tā arī nav zināms, vai pavēste par ierakstīta sūtījuma saņemšanu viņas pastkastītē iemesta vai nē, un ka pasta darbinieks tiesas sūtījumu nav pat mēģinājis nogādāt adresātam tieši rokās, nevienu neinteresē.

Franciska Cimare uzskata, ka viņas gadījums uzskatāmi demonstrē sistēmā valdošo dubultmorāli. Proti, pēc sarunām ar citiem redzes invalīdiem viņai zināms gadījums, kad prokuratūrai no aklas sievietes bija nepieciešams iegūt liecības.  Viņai neviens nekādus paziņojumus nesūtīja. Piezvanīja prokurors, informēja par laiku, kad ieradīsies liecību ņemšanai, un brīdināja, lai viņa pieaicina arī divus lieciniekus, kuriem uzticas. “Šajā gadījumā noskaidroja gan to, ka cilvēks ir akls, gan arī saprata, ka pastkastītē iemestu uzaicinājumu viņa var arī nesaņemt. Manā gadījumā aizmugurisks tiesas spriedums jau ir pieņemts, un domāju, nevienam nav nekādas vēlēšanās kaut ko mainīt, kur nu vēl atzīt, ka pārkāpta ANO konvencija par invalīdu tiesībām.”

Vienīgā cerība Franciskai Cimarei tagad ir lūgt tiesu atjaunot nokavēto procesuālo termiņu tiesvedības atjaunošanai. Vai šis lūgums tiks ņemts vērā, rādīs laiks.

Komentēt.