Vai jauniešu piekaušana Viesītē ir kalpojusi par mācību?
Pirms astoņpadsmit gadiem visu Latviju šokēja gadījums Viesītē, kad Mobilā pulka policisti smagi piekāva septiņus jauniešus, nodarot viņiem ievērojamus miesas bojājumus. Vienam no cietušajiem bija salauzts žoklis, citam – lauzta kāja, vēl vienam – atrauta auss. Kas toreiz notika, un ko mēs no šā gadījuma esam mācījušies?
1998. gada februāra beigās Jēkabpils piedzīvoja postošus plūdus, un, lai glābtu un palīdzētu iedzīvotājiem plūdu briesmu laikā, uz pilsētu nosūtīja mobilo policijas pulku. Tomēr pavisam drīz Iekšlietu ministrijas vadība sāka saņemt jēkabpiliešu sūdzības par “glābēju” huligānisko uzvedību un patvaļu. Mobilā policijas pulka pārstāvji esot demolējuši kioskus un piekāvuši cilvēkus. Apogeju skandāls sasniedza 28. februārī, kad vairāki Viesītes jaunieši tika smagi piekauti un pazemoti. Pēc tā laika mediju ziņām, uzbrukumi notikuši gan uz ielas, gan bārā, gan arī dzīvokļos. Mobilā policijas pulka darbinieku plosīšanās formālo ieganstu vēlāk skaidroja ar to, ka likumsargi uz Viesīti devušies, jo no vietējiem iedzīvotājiem esot saņemtas iedzīvotāju sūdzības par bāra apkārtnē notiekošajām nekārtībām un jauniešu orģijām, turklāt nekārtības esot bijušas arī pēc 27. februārī pēc Viesītes kultūras namā notikušā rokgrupas “Līvi” koncerti. Mobilā policijas pulka ekipāža devās uz Viesīti, un ar “nekārtību cēlājiem” aprunājās pēc sava prāta.
Lūk, ko par notikušo 1998. gada 6. martā raksta laikraksts “Diena”(“ Piekaušanās vaino policistus”, Māra Grīnberga, Edgars Galzons). “Viesītes iedzīvotājs A. 28.februāra vakarā atradies bārā, kas tautā iesaukts par Mironīti. Pēc pulksten desmitiem vakarā viņš izgājis ārā uzsmēķēt. “Kā vēru vaļā durvis, pieci veči man bruka virsū, sasita mani jau uz bāra trepēm, lika tupēt uz ceļiem. Pēc tam viņi mani aizveda uz mežu, arī tur sita, lika stāvēt pie koka un skaļi lūgt Dievu, lai nenošauj, bet paši laida kādus piecus šāvienus man tieši gar ausīm. Pēc tam viņi ielika pistoli man mutē un pašu fotografēja. Viesītes slimnīcā ārsti konstatēja, ka man atrauta auss – kad pārvilkos mājās, tā vispār atkarājās,” stāsta A. “Es mājās vienkārši gulēju, kad kāds sāka dauzīt ar kājām durvis, atspēra tās vaļā un spīdināja man acīs bateriju. Tie bija Mobilā policijas pulka vīri. Viņi lika man piecelties, bet es vēl nebiju pat zābakus sameklējis, kad jau dabūju pa aci. Pēc tam mani izvilka otrā istabā un tur sita, spēra arī ar kājām. Sita pa galvu. Daudz ko vairs neatceros, jo pēc šiem sitieniem zaudēju samaņu. Otrā dienā saskaitīju sešus zilumus, arī uz muguras man ir pietūkums,” stāsta otrs cietušais, bijušais “afgānis” A. “Vakarā mēs ar draugu nācām no pilsētas centra, un mūs apturēja Mobilā policijas pulka policisti. Sākumā lika nosaukt darbavietu, bet atbildi negaidīja. Lika nostāties ar rokām aiz galvas un kājas plati. Viņi mūs sita, “strādāja” pārsvarā ar kājām. Pēc tam mums lika iekāpt mašīnā un veda uz Viesītes policijas iecirkni. Iekšā jau bija vairāki citi puiši. No turienes man izdevās aiziet, jo izveda ārā vietējais policists. Taču arī man ir vairākas traumas. Mans draugs cieta daudz vairāk, jo acīmredzot tika sists arī policijas iecirknī,” saka tāvakara cietušais I. “Es sēdēju bārā pie galdiņa, kad mani izvilka laukā, sita pa miega artēriju. Zaudēju samaņu. Atguvies kaut kā aizvilkos līdz tuvējai kulinārijai, un no turienes dežurante zvanīja Jēkabpils policijai. Man ir lauzta riba un smadzeņu satricinājums,” stāsta cietušais R.” Vēl četri cilvēki tika aizturēti, un nepamatoti nogādāti policijas iecirknī.
Pēc notikušā toreizējais iekšlietu ministrs Ziedonis Čevers marta sākumā parakstīja pavēli par vairāku Mobilā pulka komandējošā sastāva darbinieku, tai skaitā arī MPP komandiera Aivara Žilinska, atstādināšanu no amata līdz dienesta izmeklēšanas pabeigšanai. Četrus MPP darbiniekus par dienesta pilnvaru pārsniegšanu atbrīvoja no darba iekšlietu ministrijas iestādēs, bet piecus policijas darbiniekus sodīja disciplināri. Savukārt tiešajiem notikuma “varoņiem”- Romeo Stromidlo, Ervīnam Šipkēvičam un Jurim Strodam, kurš jau iepriekš bija apsūdzēts par līdzīgu nodarījumu – kādas meitenes piekaušanu 1996. gadā, nācās stāties tiesas priekšā. Policistus apsūdzēja par varas un dienesta pilnvaru pārsniegšanu, kas saistīta ar vardarbību. Lai arī par šādiem nodarījumiem paredzēts sods ar brīvības atņemšanu līdz desmit gadiem, tomēr Jēkabpils rajona tiesa 1998. gada 22. decembrī piesprieda naudas sodus – J.Strodam un Ā.Vitovskim katram 10 minimālo mēnešalgu jeb 420 latu apmērā, bet R.Stromidlo – astoņu mēnešalgu jeb 336 latu apmērā, uzskatot, ka viņus iespējams pāraudzināt, neizolējot no sabiedrības.
Diemžēl Viesītes lieta tā arī nav kalpojusi par mācību. Ziņas par gadījumiem, kad policisti bijuši vardarbīgi, mūsu valstī nav nekas ārkārtējs. Piemēram, 2014. gada oktobrī aculiecinieki ziņoja, ka Bauskas pusē policisti kājām spārdījuši un stekiem dauzījuši jau roku dzelžos saslēgtus aizturētos. Bet traģiskākais atgadījums notika 2013. gadā, kad kāds Jēkabpils policijas iecirkņa darbinieks un cietuma uzraugs smagi piekāva kādu 58 gadus vecu vīrieti, tad ievietoja viņu automašīnas bagāžas nodalījumā, aizveda uz nomaļu vietu un pēc atkārtotas piekaušanas pameta. Cietušais nākamajā dienā no gūtajām traumām slimnīcā mira.
Komentēt.