Lielais brālis mūs vēro?
Pēc “Apple” paziņojuma par 256 aplikāciju izplatīšanas caur “Apple App Story” apturēšanu tādēļ, ka tās izspiego lietotājus, kārtējo reizi aktualizējas jautājums par to, cik un kādus mūsu privātos datus trešajām personām iespējams uzzināt caur tādām XXI gadsimta rotaļlietām kā sociālie tīkli, televizori un pat veikalu lojalitātes kartes.
Konspirāciju teoriju piekritēji jau vairākus gadus ceļ trauksmi, ka mūsu privātums vairs nepieder tikai mums vien. Sociālo tīklu ērā mēs paši labprāt dalāmies informācijā par sevi, saviem paradumiem un interesēm, tuviniekiem, atrašanās vietu un finansiālo stāvokli. Izpētot mūsu kontus sociālajos tīklos, par katru lietotāju iespējams izveidot pietiekami detalizētu dosjē. Ja jums šķiet, ka šādas informācijas apkopojums nevienam nav vajadzīgs, tad aizdomājieties kaut vai par to, kā gan dažādas raudzes tirgotāji pamanās uzzināt jūsu tālruņa numuru, e-pasta adresi, un vārdu?
Sociālie tīkli
Starp sociālajiem tīkliem pirmajā vietā kā informācijas avots tiek minēts Facebook. Tā lietotāju loks visā pasaulē jau ievērojami pārsniedz vienu miljardu cilvēku, un Marks Cukerbergs neslēpj, ka viņa plānos ir palielināt Facebook lietotāju skaitu līdz pieciem miljardiem. Latvija Facebook lietotāju skaita ziņā pasaulē atrodas 108 vietā.
Pēc neoficiālām ziņām viena Facebook lietotāja draugu skaits sasniedz apmēram 340 cilvēkus, un būsim atklāti – ar lielāko daļu no šiem draugiem profila īpašnieks, visticamāk, nekad nav pat redzējies. Toties informācija, ko sniedz viņa paša profils, ir pietiekami plaša. Tātad, ko Faceebok pastāsta par katru savu lietotāju?
Informācijā par lietotāju ietilpst; vārds, uzvārds, vecums, izglītība, darba vieta, tālruņa numurs. No sarakstes, komentāriem, fotogrāfijām iespējams uzzināt lietotāja draugu loku reālajā dzīvē. Mūsu konts sniedz informāciju arī par dzīvesvietu, ieplānotajiem ceļojumiem, interesēm, pirkumiem un par to, kādām precēm un pakalpojumiem dodam priekšroku. Šī informācija var dot gana daudz vielas pārdomām gan lietotāja draugiem, gan attiecīgajām instancēm, gan arī kramplaužiem. Taču tas ne tuvu nav pats interesantākais. Facebook var izsekot jūsu sērfošanu interneta plašumos arī tad, kad esat izgājis no sava konta. Un proti, sīkdatne jeb “cookie”, ar kura palīdzību serveris identificē lietotāju, pēc jūsu iziešanas no sociālā tīkla neaizveras, bet gan modificējas, un turpina izsekot lietotāja darbības internetā viņam pašam to nezinot. Ne velti kopš sīkdatņu ieviešanas daudzi interneta lietotāji visā pasaulē ir noraizējušies par personiskās dzīves izsekošanu, jo ar tām var izsekot lietotāja veiktās darbības un ieradumus tīmeklī.
Otrajā vietā ir Google ar savu informācijas apjomu un interneta pārlūka funkcijām. Tomēr pat cilvēki, kurus neinteresē reklāmistu un dažādu korporāciju mārketinga triki, būs ievērojuši, ka Google gādīgi parāda reklāmas par tādām precēm un pakalpojumiem, par kurām lietotājs nesen meklējis informāciju Google plašumos. Google cenšas izveidot profilu par katru reģistrētu lietotāju, tāpēc tiek reģistrēta informācija par vecumu, dzimumu, interesēm. Tas kompānijai ļauj precīzāk piedāvāt reklāmu attiecīgai mērķauditorijai, un lai arī šis interneta milzis ne reizi vien par tādiem “jociņiem” ticis kritizēts, no šīs prakses tas atkāpties nedomā. Google saglabā pilnīgi visu lietotāja meklēšanas vēsturi, tāpat ir saglabāti arī visi klikšķi uz reklāmām. Kompānija Microsoft savulaik apgalvoja, ka Google pārkāpj arī tās e-pasta lietotāju konfidencialitāti. Un, proti, caur G-mail sūtīto elektronisko vēstuļu teksti tiekot izmantoti, lai noskaidrotu, kādu reklāmu attiecīgajam lietotājam labāk piedāvāt. Tiesa, pati kompānija gan apgalvo, ka reklāmu sūtīšanas process notiek automātiski, un tai neesot darbinieku, kuri lasītu lietotāju personiskos e-pasta sūtījumus. Tomēr nevienam nav garantijas, ka jūsu interneta pārlūkā meklētās informācijas analīze un e-pasta sarakste var tikt izmantota tikai reklāmas vai mārketinga mērķiem.
Gudrie televizori
Ja jūs skatāties televizoru, kurš radīts vēl pirms moderno viedtelevizoru ēras, tad varat justies mierīgs – jūsu privātums ir drošībā. Tomēr ja jūsu mājās ir “gudrais” televizors, nav izslēgts, ka tas jūs izspiego. 2013. gadā Dienvidkorejas elektronikas uzņēmums “LG Electronics” paziņoja, ka atsevišķos jaunākās paaudzes televizoros novērsīs defektu, kura dēļ tie kompānijai nosūtīja informāciju par skatītājiem bez viņu atļaujas. Skandāls izcēlās pēc tam, kad izrādījās, daļa LG “Smart TV” turpina pārraidīt skatīšanās informāciju pat pēc tam, kad skatītājs šo funkciju bija atslēdzis. Vēl skaļāks skandāls izcēlās 2015. gada februārī saistībā ar kompānijas “Samsung” “Smart TV” klientu tipveida līgumu. Minētajos līgumos bija teikts: “Lūdzu, ņemiet vērā, ka, ja Jūsu teiktajā ir personiska vai konfidenciāla informācija, tad tā būs to datu vidū, kas tiks ierakstīti un nodoti trešajām personām.” Šāda situācija bija iespējama balss atpazīšanas funkcijas dēļ, kuru ieslēdzot viss televizora tuvumā runātais tika ierakstīts un saglabāts. Pat tad, ja lietotājs šo funkciju atslēdza, televizors tāpat ierakstīja visu tekstuālo informāciju.
Viedtelevizori atšķiras no parastajiem televizoriem ar to, ka tās vairs nav tikai kastes, kas pārraida un uztver signālus. Tie ir datori, kas pieslēdzas internetam un pārraida informāciju. Šajos televizoros ir integrēti gan ciparu televīzijas servisi, gan internets, un tajos ir kā mikrofons, tā arī kamera. Tāpat kā datorus šos televizorus iespējams uzlauzt vai kontrolēt caur internetu. Un tas, savukārt, nozīmē, ka šo televizoru īpašnieku TV skatīšanās paradumi, privātās sarunas un pat kredītkaršu dati, ja tās izmantotas, lai pieslēgtos maksas kanāliem, ir samērā viegli pieejami trešajām personām.
Lojalitātes kartes
Ikvienam no mums makā ir dažādu veikalu izsniegtās pircēju lojalitātes kartes. Mums šķiet, ka to uzdevums ir padarīt pircēja dzīvi patīkamāku – tajās uzkrājas attiecīgā veikala virtuālā nauda, tās var izmantot atlaižu saņemšanai dažādās lojalitātes akcijās, taču tanī pat laikā šīs kartes uzkrāj informāciju par mūsu iepirkšanās paradumiem un arī par pirkumiem iztērēto naudu. Pirms dažiem gadiem Rīgā paradījās jauna sazvērestības teorija – šo karšu uzkrāto informāciju varot izmantot VID, lai ar sistēmas “RASA” palīdzību atšifrētu, vai jūs gadījumā nedzīvojat pāri saviem līdzekļiem. Atzīstiet, ir taču aizdomīgi, ja oficiāli tikai minimālo algu saņemošs cilvēks, ikdienā pērk dārgus dzērienus, ēd lasi vai citas dārgas delikateses. Tiesa, VID par šo stāstu tikai pasmaidīja, un atzina – riska analīzes sistēma “RASA” tiešām pastāv, taču tā izmanto VID un citu iestāžu un organizāciju datu bāzēs uzkrāto informāciju, nosakot tās fiziskās personas, attiecībā uz kurām pastāv visaugstākais risks, ka nodokļi nav nomaksāti pilnā apjomā. Analizēti tiekot visi pilngadīgie Latvijas iedzīvotāji, kas ir Iedzīvotāju reģistrā. Savukārt vienošanās ar tirdzniecības uzņēmumiem, ka to izsniegto lojalitātes karšu dati automātiski nonāktu VID rīcībā, neesot.
Lai nu kā, bet šīs tik ērtās un patīkamās plastikāta kartiņas tomēr ir vēl viens informācijas ievākšanas veids par mūsu paradumiem un finansiālajiem apstākļiem, un tādēļ varbūt tiešām būtu vērts padomāt, vai mēs vēlamies atstāt kārtējo savas privātās informācijas devu kādai nenoskārstai vajadzībai?
Autors: Portāla procesilatvija.lv redakcija
Komentēt.