Labdarības sfērā krāpniecībai nav vietas
“Latvijas labdaru asociācijai “labdaris.lv”, kam nopietnu pārkāpumu dēļ nolemts atņemt sabiedriskā labuma organizācijas statusu, vairākas Latvijas bankas slēgušas vai nav atļāvušas atvērt kontus.”
Mediju ziņa
Nelielajā Latvijā labdarības organizāciju skaits ir mērāms simtos. Un tas arī ir saprotams – Latvijas cilvēki ir pierādījuši, ka spēj būt ļoti atsaucīgi pret citu bēdām. Katru gadu tiek saziedoti simtos tūkstošos mērāmi līdzekļi cilvēkiem, kuriem nepieciešamas sarežģītas medicīniskas manipulācijas vai operācijas ārpus mūsu valsts robežām, ģimenēm, kuri ugunsgrēku vai citu nelaimju dēļ zaudējuši mājokli, Ziemassvētku dāvanām mazturīgo ģimeņu bērniem, utml. Diemžēl dažāda līmeņa kontrolējošās institūcijas nereti nemana to, ka līdzekļi tiek vākti cilvēkiem, kuri tos nemaz nav prasījuši, vai arī sabiedrības saziedotā nauda līdz adresātam nemaz nenonāk, vai arī nonāk tikai pamatīgu ķīviņu un mediju iesaistīšanās rezultātā.
Piemēram, informācija par “Labdaris.lv” apšaubāmo darbību publiskajā telpā bija atrodama vismaz pāris gadus, tomēr VID “Labdaris.lv” finanšu pārbaudi veicis tikai tagad. Kā ziņo LTV raidījums “De facto”, VID pārbaudēs neguvis pārliecību, ka visi ziedojumi sasnieguši mērķi, un labumu no ziedotāju naudas guvis arī biedrības vadītājs Aleksandrs Čistovs.
Bažas par šīs organizācijas darbības necaurspīdīgumu izskanēja jau 2015.gada gada nogalē, kad “De facto” vēstīja, ka zināms par daudziem gadījumiem, kad palīdzība nelaimē nonākušajiem vairs nebija vajadzīga vai situācija mainījusies, bet līdzekļu vākšana turpinājusies. Piemēram, kādam zēnam bija sagādāts lūgtais aprīkojums, specializēto pārtiku apmaksāja valsts, taču līdzekļu vākšana tiem joprojām tika veikta. Kāda slima bērna māte sociālajos tīklos bija paziņojusi, ka līdzekļi operācijai ir atrasti, bet “Labdaris.lv” naudas vākšanu mājaslapā turpināja vēl 10 dienas. Organizācijas vadītājs Aleksandrs Čistovs toreiz norādīja – visticamāk, tas esot pārpratums un informācija tiekot aktualizēta. Ja reiz tā, tad līdzīgi pārpratumi gadījušies arī vēlāk. Piemēram, kāda meitene, kuras ārstēšanai tētis vācis naudu, esot nomirusi, bet naudas vākšana viņai turpinājusies. Jāpiebilst, ka arī Aleksandrs Čistova iepriekšējais labdarības projekts – biedrība “Varonis” – iedzīvojās vairāk nekā 30 000 eiro nodokļu parādos, to apmaksai pat lūdza ziedojumus, turklāt algām un telpu īrei tērēja daudzkārt vairāk ziedotāju naudas, nekā to labdarības organizācijai atļauj likums.
Savukārt Procesilatvijā.lv ziņoja par šīs organizācijas noteiktajiem dīvainajiem līguma noteikumiem palīdzības lūdzējiem. Piemēram, “Labdara” līgumos bija ietverts punkts, kurš prasīja pilnu kontroli pār naudas dalīšanu un tiesības to pēc saviem ieskatiem pārdalīt citiem projektiem. Līgums aizliedza ģimenes locekļiem runāt ar medijiem, un aizliedza lūgt palīdzību citiem. Tika noteikts, ka “Labdaris.lv” pārstāv labuma saņēmēju kā vienīgais pilnvarotais pārstāvis, un ir vienīgais pārstāvis arī attiecībās ar trešajām personām. Labuma saņēmējs līguma darbības laikā nedrīkstēja arī īstenot līgumā norādītā mērķa sasniegšanu ar citu palīdzības sniedzēju palīdzību vai patstāvīgi uzsākt neatkarīgu palīdzības vākšanas akciju. Turklāt ja cilvēkam līdzekļi ārstēšanās vajadzībām tikuši ziedoti arī bez fonda starpniecības, šī nauda nekavējoši ieskaitāma “Labdaris.lv” bankas kontā.
Atrašanās sabiedriskā labumu organizāciju sarakstā labdarības organizācijai nozīmē kā lielāku sabiedrības uzticību, tā arī plašākas iespējas piesaistīt ziedojumus. Proti, ziedojot organizācijai, kurai ir sabiedriskā labums statuss, ziedotājiem nodokli var samazināt par 85 procentiem no ziedotajām summām, taču kopējā nodokļa atlaide nedrīkst pārsniegt 20 procentus no nodokļa kopējās summas.
Savulaik sabiedriskā labuma organizāciju pārraudzība bija Finanšu ministrijas ziņā, pēc tam to pārņēma Valsts ieņēmumu dienests. Šo organizāciju darbību reizi gadā izvērtē arī Sabiedriskā labuma komisija, tomēr komisijas ierobežoto cilvēkresursu dēļ pastiprināta iedziļināšanās kādā organizācijas darbībā notiek gadījumos, ja saņemtas sūdzības.
Vismaz teorētiski nevalstiskajai organizācijai, kura sabiedriskā labuma organizācijas status ir zaudējusi, ir iespējas to atgūt. Piemēram, ja šis statuss ticis atņemts par laikā nenomaksātiem nodokļiem vai par finanšu līdzekļu nepamatotu izlietošanu, tad atkarībā no pārkāpuma veida un no brīža, kad tie novērsti, organizācija pēc pusgada vai gada atkal var lūgt piešķirt tai īpašo statusu.
Tomēr eksperti ziedotājiem iesaka pievērst uzmanību dažām pazīmēm, kuras var likt aizdomāties, vai attiecīgā labdarības organizācija, neatkarīgi no tā, ir tai sabiedriskā labuma statuss vai nē, tiešām rīkojas godprātīgi.
Ziedotājiem jābūt uzmanīgiem, ja labdarības organizācijas informācijā norādīts, ka pacientam jādodas ārstēties, teiksim, uz Lielbritāniju, Šveici, Vāciju utml. Jābūt norādītai arī attiecīgajai klīnikai, kurā tiks veikta nepieciešamā ārstēšana.
Tāpat pamats uzmanīties ir tad, ja tiek vākta apaļa summa – piemēram, 10 000 eiro, 50 tūkstoši utml. Klīnikas parasti sagatavo tāmi par visiem ārstēšanās izdevumiem, un naudas summas nemēdz būt apaļas.
Jāpievērš uzmanība arī iemeslam, kādēļ cilvēks vēršas pēc palīdzības pie sabiedrības. Ārstēšanās gadījumos minētie argumenti varētu būt – valsts attiecīgo pakalpojumu neapmaksā vai apmaksā daļēji; speciālisti vai medicīniskā aparatūra attiecīgās slimības maksimāli kvalitatīvai ārstēšanai pieejami tikai kādā konkrētā klīnikā; ārstu atzinums, ka nepieciešamā palīdzība var tikt nodrošināta tikai ārpus Latvijas, utml.
Latvijas sabiedrības spēja just līdzi citu nelaimei un sniegt palīdzīgu roku tiešām ir unikāla. Tādēļ kontrolējošām institūcijām būtu jādara viss iespējamais, lai vismaz labdarības sfērā izkaustu jebkuru iespējamo krāpniecību.
Autors: Guna Apse
Komentēt.