Ainars Vladimirovs: Teu nau tajsnība

06 Feb, 2018. \\ Vērtējumi un analīze. \\ 1 komentārs.

Tas bija kā vecajā anekdotē – puisim, kas grib kļūt par rakstnieku, aizrāda, ka viņš taču nemaz nemāk lasīt. Uz ko puisis atbild: es neesmu lasītājs, es esmu rakstnieks.

Pagājušajā nedēļā saņēmu atbildi no visnotaļ oficiālas mūsu galvaspilsētas iestādes uz visnotaļ oficiālu manis rakstītu vēstuli – kā jau tagad ierasts, atbilde bija visnotaļ oficiāla un atbilstoši noformēta e-pasta formātā. Tas pats par sevi, protams, ir labi: ka vispār atbildēja. Taču atbildes trijās rindkopās (respektīvi, vienā A4 formāta standarta lapā) bija 23 gramatiskas kļūdas… Šī bija tā reize, kad nenoturējos. Un aizrādīju iestādes pārstāvim par tik “īpatnēju” rakstības stilu, uz ko saņēmu vēl vienu, šķiet, ar lepnumu rakstītu atbildi, kuras būtība bija sekojoša: “Mēs neesam rakstnieki, mēs esam parasti darbinieki. Un mums nav jāzina visas tās lietas. Galvenais, ka var saprast…” Starp citu, minētās iestādes darbiniekiem viena no prasībām ir augstākā izglītība…

Ko tur teikt – acīmredzot tieši tāda ir vispārējā attieksme: galvenais, ka var saprast. Un, ja raugāmies no šādas perspektīvas, tad, protams, ir gluži vienalga, vai lietot, piemēram, vārdu “tualete”, vai arī “tolete”, “toilete” un “toalete”. Saprast takš’ var. Turklāt kādēļ gan skaidrot, ka vietniekvārds “tev” rakstāms ar “v” vārda beigās nevis “teu”? Jo kam gan vispār šādi smalkumi vajadzīgi, ja pat jaunajā mūsu valsts izglītības programmā jeb t.s. “caurviju izglītībā” ietverts pamatpostulāts: “Būtiskākā no pārmaiņām jaunajā mācību satura un pieejas aprakstā – tas veidots, domājot par sasniedzamo rezultātu skolēnam, nevis pēc iespējas plašākas katras jomas satura apguves perspektīvas.” Runājot “cilvēku valodā”: nav svarīgi, vai tev, vai teu ir zināšanas, galvenais, ka seu gūstamais rezultāts būs izmantojams rezultātu sasniegšanā.

Šajā ziņā var izveidot veselu plejādi ar populārākajiem Jaunā Endzelīna latviskumiem, par kuriem īpaši jaunākā paaudze tiešām ir pārliecināta: vai tad tā nav? Nē, nau? Protams, interneta superātrā komunikācija, kur gramatikas un valodas likumiem un likumībām uzmanība netiek pievērsta vispār, šādu attieksmi pret valodu tikai veicina. Tagad, kā rādās, “attieksme” nonākusi pat līdz oficiālām iestādēm. Bliežam “baltajā pantā”. Un ja kāds (nezin kādu aizvēsturisku aizspriedumu dēļ) tomēr vēlas saņemt atbildi daudzmaz pareizā latviešu valodā, tad tā jau ir viņa problēma, jo saprast taču var. Kaut gan – augstāk minētajā visnotaļ oficiālās iestādes visnotaļ oficiālajā atbildē sarakstītais teksts bija saprotams, diplomātiski izsakoties, ar grūtībām.

Valodas nihilismam mēdz būt dažādas formas. “Nau”, “teu”, “seu”, “viss skaistākā mejtene”, “aizskari” un “izstaba” ir viena no tām. Tā teikt, nākusi no mūsdienu interneta komunikācijas un izglītības kvalitātes dzīlēm. Savukārt valodas nihilisma skalas otrā galējību pusē ir arvien biežāk piekoptā “oficiālā valoda”, kuras džungļos izcirst jēgas un patiesības taku nevar par ar vislabāko mačeti. Izlasīt un, pats galvenais, saprast ierēdņu komunikāciju ar iedzīvotājiem nav viegli. Atsauces uz trīsdesmit likumu pantiem, projektiem, programmām un apakšprogrammām, svešvārdu savirknējumi, anglicismu “iespraudumi”, teikumu konstrukcijas, kas “pa tiešo” pārņemtas no angliskajiem oriģināliem rada teju vai nepārejošu ilūziju par “augstāko kastu”, kura prot izteikties gudri un pareizi. Bet tiem tur, apakšā, nemaz nav jāsaprot – tas tāpat nav domāts vienkāršo ļaužu vidējiem prātiem. Jo, izsakoties Pietuka Krustiņa vārdiem, “runas vīriem spēks rokā, ko tie nospriež, tas paliek”. Ja bauri nesaprot, tad tā jau ir viņu problēma.

Savulaik – nedaudz pirms gadsimtu mijas – Nīderlandē izvērtās pamatīga sabiedriska diskusija par to, ka modernajā pasaulē vispār nav nekādas jēgas mācīt skolās dzimto valodu. Tāpat visa komunikācija tuvākajā nākotnē notikšot tikai angliski (šeit angļu valodas vietā var ierakstīt arī mandarīnu (ķīniešu), hindu, spāņu utt. valodas – atbilstoši nelielo valstu atrašanās vietai konkrētā ģeogrāfiskā reģionā), tāpēc tolaik “modernās ģimenes” (kā pašas sevi uzskatīja) bērnus no mazotnes vietējā valodā nemaz nemācīja. Šāda pseidokosmopolitizācijas mode Nīderlandē beidzās 5-10 gadu laikā, tagad nīderlandiešu valoda atkal celta godā. Un pat par slikto toni tiek uzskatīts, ka sarunā starp diviem nīderlandiešiem (neatkarīgi no viņu vecuma) tiek lietoti izteikti anglicismi vai vietējā valodā “pārcelti” angļu vārdi. Kā ierasts, mums Rietumeiropas tendences “ieviešas” ar pārdesmit gadu nokavēšanos, tāpēc tagad mēs esam nonākuši pie savas valodas noliegšanas fāzes. Cerams, ka (tāpat kā Nīderlandē) nonāksim arī atpakaļ. Pie savas valodas cienīšanas.

P.S. Tas nenozīmē, ka mums nav jāmācās citas valodas. Tieši otrādi. Ir jāzina sava un jāmācās citas.

P.P.S. Bet šie piemēri vienkārši ieskatam. Saprast taču var? Vai ne?

“Teu mejtene ceturdien bija kaščīga. Paņjēmu ataisītu seņču alu, uspeļēju bazģitāru un viņa tejca: stūlbenis un ideots. Izlēja seu visu alkaholu gūltā. Jājiet uz toleti madraci mazgāt. Un uz vejkalu vai kafeinīcu pēc alkakola. Madracis smird kā kūcmēsli. Viņjai nau tajsnība.”

“Influenceri, blogeri, vlogeri un jūtjūberi savos postos vāc foloverus, kuri dounlaudojot, strīmojot un laikojot minētos postus, bringo reitingus gan sev, gan kastomeriem.”