Kas kopīgs “Markam Ozoliņam” un XXL modelei?
Ukrainas un Krievijas interneta plašsaziņas līdzekļos izplatīti apgalvojumi, ka Motorolu esot nogalinājis algotnis no Latvijas vārdā Marks Ozoliņš, kā jau varēja gaidīt, izrādījies feiks (angl. fake – viltojums). Krievijas interneta medijos publicētājā “Ozoliņa” foto patiesībā redzams kāda Maskavas uzņēmuma vadītājs Maksims Čapiss, kurš paziņojis, ka viņa fotoattēli bez atļaujas paņemti no interneta. Pat uzņēmējs apgalvo, ka šīs sociālajos tīklos ievietotās bildes viņš no interneta izņēmis jau 2013. gadā, taču kā redzam, tas nav līdzējis. Veikli ļaudis bildes izmakšķerējuši un ātri vien piešķīruši tām jaunu identitāti.
Šis nebūs stāsts ne par Doņeckas promaskavisko kaujinieku komandieri Arseniju Pavlovu ar iesauku Motorola, ne arī par kaimiņvalsts kārtējo informācijas kariņa pasākumu, kura mērķis ir acīmredzams – diskreditēt Latviju. Šoreiz pievērsīsimies jautājumam – kāpēc cilvēki tik labprāt uzķeras uz šādiem feikiem pat tad, ja izplatītas tiek acīmredzamas muļķības vai safabricējumi, kā “Marka Ozoliņa” gadījumā.
Viens no noteicošajiem faktoriem gan laikam būs attiecīgās auditorijas vēlme noticēt tajā teiktajam. Nekā jauna te nav – smadzeņu skalošanai tiek laists darbā reklāmas pirmais bauslis – pievērst uzmanību, un pēc tam, kad attiecīgā publika būs atvērusi ziņu ar skaļo virsrakstu – “Motorolas slepkava ir algotnis no Latvijas”, tālāko tā norīs kā siltu pīrādziņu. Ticības efektu vēl pastiprina ar detaļām, piemēram, stāstā par “Marku Ozoliņu” tā arī nenoskaidrotais pirmavots apgalvoja, ka “Ozoliņš iefiltrējies Doņeckas kaujinieku vidū šā gada pirmajā pusē; viņu savervējis Ukrainas Drošības dienests Rīgā”. Vēlāk sekojošais atspēkojums, ka fotogrāfijā redzams pavisam cits cilvēks, bet nopietnos informācijas avotos no šīs sensācijas nav ne smakas, attiecīgo publikas daļu neinteresē. Vārdu sakot, viss notiek kā vecajā anekdotē – vai nu viņš nozaga mēteli, vai viņam nozaga mēteli, bet kaut kas viņam ar to mēteli bija…
Cilvēku vēlme ticēt dažādām blēņām tiešām ir apbrīnojama, un attiecīgu ziņu un interneta lapu veidotāji to čakli liek lietā. Kādam sava prece – vai tā būtu informācija, vai kārtējais brīnumlīdzeklis, ir jāiesmērē potenciālajiem patērētājiem, un šajā lietā visi līdzekļi ir labi. Piemēram paanalizēsim kādu reklāmu, kura vēl pavisam nesen bija redzama arī kādā samērā lielā un cienījamā Latvijas interneta portālā. Tēma gan pilnīgi cita, taču feika veidošanas principi analoģiski.
Tātad, Latvijas sabiedrība tika aplaimota ar ziņu – “XXL modele nometa 76 kg pateicoties revolucionārām notievēšanas kapsulām un… zaudēja darbu!” Ieinteresēja? Protams! Tālāk seko detalizēts stāsts kā nabaga Kristīne Veidenbaume no bērnības cīnījās ar liekajiem kilogramiem un kā kļuva par lielo izmēru modeli. Tad sāka dzert brīnumlīdzekli, nometa jau minētos 76 kg un tika izmesta no resnīšu modeļu biznesa. Tā kā šā feika uzdevums ir iebraukt potenciālo brīnumlīdzekļu pircēju maciņos, tajā uzticamības stiprināšanai, izmantoti vēl citi tikpat “patiesi” tēli. Šajā gadījumā tas bija plati smaidošs amerikāniska paskata dietologs ar latvisku vārdu. Šķiet lieki piebilst, ka Latvijas ārstu sarakstos šāda dietologa nav un nekad nav bijis. Tiesa, analoga satura rakstā tanī pašā lapā pirms kāda gada pie minētā dietologa vārda bija cita vīrieša bilde, bet tās jau ir detaļas.
Meklējot ar google meklētāja palīdzību atklājās, ka slavenā daktera foto atrodams ilustratīvo attēlu pārdošanas saitos sadaļā “vīrieši ar brillēm”, un tā pati bilde izmantota arī citās līdzīga satura lapās – mainās vienīgi “daktera” vārdi, dietologs pārtop par profesoru vai otrādi. Līdzīgi ir ar laimīgajām notievētājām – bilde tā pati, bet vārds un satriecošais veiksmes stāsts – citi. Starp citu, latviešu publikai domātajās lapās ir vēl daži uzticības viešanai domāti sīkumi – piemēram, zem “pasaulē slavenās latviešu XXL modeles Kristīnes Veidenbaumes” attēla parakstīti arī latviski fotogrāfu vārdi. Lai kā centāmies, šādus foto meistarus Latvijā atrast neizdevās, tāpat kā neizdevās atrast jel kādu informāciju par “slaveno latviešu modeli”.
Tas, ka tamlīdzīgās reklāmās, iepazīšanās portālos, sensacionālas ziņās, kuru pirmavots ir nezināms blogs, teiktajam nav nekāda sakara ar realitāti un tiek izmantotas feikas bildes, nav nekas jauns. Tad kādēļ cilvēki joprojām tik labprāt uzķeras pat uz ļoti primitīvas manipulēšanas makšķeres? Par reklāmu tā kā būtu skaidrs – psihologi ne reizi vien atzīmējuši, ka tā manipulē ar mūsu apziņu, un patiesībā zemapziņā esam pārliecināti, ka mums piedāvā ne jau odekolonu, konfektes vai veļas mīkstinātāju, bet gan mūžīgu jaunību, veselību un skaistumu. Internetā piedāvāto uztura bagātinātāju un citu brīnumlīdzekļu pircējiem gribas ticēt, ka vēlamo mērķi – svara nomešanu, finansiālo veiksmi, atbrīvošanos no dažādām kaitēm viņi sasniegs bez jebkādu pūļu pielikšanas no savas puses.
Runājot par masveida smadzeņu skalošanu informatīvā katra ietvaros jāatgādina, ka ienaidnieka atrašana joprojām ir visefektīvākais veids, kā dažādas raudzes diktatoriem celt savu popularitāti un zem kādas idejas karoga vienot tautas masas. Kāda konkrēta stereotipa nostiprināšana cilvēku apziņās nemaz nav tik grūtā un neizpildāma lieta – tas vienkārši neatlaidīgi jāatkārto daudzas reizes, un formai, kādā tas tiek darīts, nav īpašas nozīmes. Melīgais stāsts par “Marku Ozoliņu” ir tikai vēl viena sīka un nelietīga pilīte lielajās propagandas dzirnavās.
Autors: procesilatvija.lv
Komentēt.