MUN režīma likvidēšana draud ar nabadzības risku un ir pretrunā priekšvēlēšanu solījumiem
Līdz ar Saeimas lēmumu par Mikrouzņēmuma nodokļa režīma likvidēšanu sākot no 2019. gada, mikrouzņēmumu darbībai Latvijā praktiski ir pārvilkta svītra. Likuma grozījumi paredz, ka sākot ar 2017. gada 1. janvāri sociālais nodoklis 75% apmērā no valstī noteiktās minimālās alga būs jāmaksā par katru darbinieku, neatkarīgi no tā, cik pilnu darba slodzi viņš strādā, bet 2018. gadā – VSAOI būs jāmaksā no visas valstī noteiktās minimālās algas, pat ja darba samaksa būs mazāka. Savukārt mikrouzņēmumu nodokļa maksātājiem, kas vēlēsies turpināt saimniecisko darbību pēc 2018. gada 31. decembra, līdz 2018. gada 15. decembrim būs reģistrējas par uzņēmumu ienākuma nodokļa vai iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātāju. 2019. gadā no MUN režīma vispār plānots atteikties.
MUN maksātāji – mazie uzņēmēji ir pārliecināti, ka līdz ar šādām izmaiņām mazo uzņēmumu darbība Latvijā praktiski tiek iznīcināta. Pēc mazo uzņēmēju teiktā nodokļu sloga paaugstināšana pārvelk svītru neskaitāmu mazo uzņēmumu darbībai, kuri jau šodien atrodas uz izdzīvošanas robežas. Tikmēr valdība apgalvo, ka šāda nodokļu režīma pastāvēšana kaitē valsts budžeta ieņēmumiem. Pēc labklājības ministra Jāņa Reira teiktā daļa darba ņēmēju esot piespiesti kļūt par mikrouzņēmējiem, un “ja mēs uzskatām, ka tas ir tik labs režīms, tad pārejam visi uz šo režīmu, un valsts ir bankrotējusi jau nākamajā mēnesī. Mums pašvaldību ieņēmumi samazināsies par 80 procentiem, un sociālais budžets uzsprāgst”. Savukārt pēc Finanšu ministrijas aplēsēm 2014. gadā mikrouzņēmumu subsidēšana valstij izmaksājusi vairāk nekā 150 miljonus eiro.
Valdība MUN režīma likvidēšanu pozicionē kā darbošanos darba ņēmēju interesēs. Proti, tā kā turpmāk arī par nepilnu slodzi strādājošajiem tiks maksāts sociālais nodoklis, tad nākotnē šiem cilvēkiem būšot iespējas saņemt normālas pensijas. Ekonomikas ministrs Arvils Ašerādens saka: “Jāvirzās uz to, ka katram darba mūža laikā par sevi ir jāparūpējas un pārējiem nav viņi jāuztur,” tomēr pēc MUN režīma likvidēšanas var sanākt, ka liela daļa no strādājošajiem, kuri līdz šim bija nodarbināti mikrouzņēmumos, vispār paliek bez darba. Uzņēmēji neslēpj, ka sociālā nodokļa maksājumi arī par nepilnu laiku nodarbinātajiem darbiniekiem viņiem būs nepaceļama nasta, un šos cilvēkus nāksies atlaist.
Tā kā Latvijā 36% no uzņēmumiem ir tieši mikrouzņēmumi, pēc šo likuma normu stāšanās spēkā valstī var ievērojami palielināties bezdarbnieku skaits. Taču arī te valsts atradusi atbildi, nosakot stingrākas prasības bezdarbnieka pabalsta saņemšanai. Šobrīd tiesības uz bezdarbnieka pabalstu ir bezdarbniekam, kuram apdrošināšanas stāžs ir ne mazāks par vienu gadu, ja par viņu iemaksas bezdarba gadījumam veiktas ne mazāk kā deviņus mēnešus pēdējo 12 mēnešu periodā pirms bezdarbnieka statusa iegūšanas dienas. No nākamā gada bezdarbnieka pabalsta tiesību iegūšanai sociālās apdrošināšanas iemaksas būs jāveic ilgāku laiku, proti, 12 mēnešus 16 mēnešu laikā. Tas, savukārt, var nozīmēt, ka palielināsies nabadzības riskam pakļauto personu skaits. Ja mikrouzņēmējiem nāksies atlaist uz nepilnu slodzi strādājošos darbiniekus tādēļ, ka uzņēmēji nespēs maksāt par viņiem jaunajās likuma prasībās noteikto sociālā nodokļa apmēru, par kādu termiņa pagarināšanu bezdarbnieka pabalsta saņemšanai var būt runa?
Uzmanīgus dara arī ekonomikas ministra teiktais, ka 2017. gada 1. jūnijam plānots veikt revīziju par visiem esošajiem modeļiem – patentmaksājumiem, pašnodarbināto statusu u.c. Tas liecina, ka arī šajā jomā Latvijas iedzīvotājus jau pārskatāmā nākotnē var sagaidīt pārsteigumi, un, visticamāk, tie nebūs patīkami.
Par MUN režīma atcelšanu iestājās valdošā koalīcija – Zaļo un zemnieku savienība, Vienotība un Visu Latvijai – TB/LNNK. Paskatīsimies, ko šīs partijas uzņēmējdarbības atbalstam solīja savās priekšvēlēšanu programmās?
Zaļo un Zemnieku savienība solīja:
“Vēlamies, lai Latvija būtu pārtikusi, zaļa un par sevi lepna valsts, kurā ikviens vēlas dzīvot, strādāt, veidot ģimeni, pavadīt mierīgas vecumdienas. Esam izvirzījuši trīs galvenos mērķus – drošība par valsts un ģimenes nākotni, harmoniska reģionu attīstība, izglītota sabiedrība.
Rūpēsimies par darba vietu radīšanu reģionos. Mazināsim jauniešu bezdarbu.
Nodrošināsim uzņēmējiem stabilu un prognozējamu nodokļu sistēmu un ES fondu atbalstu. Iestāsimies pret mikrouzņēmuma nodokļu palielināšanu.”
Vienotība solīja:
“Stabila un prognozējama visas Latvijas izaugsme, labklājīga, izglītota un saliedēta sabiedrība – mūsu vīzija par Latviju ceļā uz tās simtgadi. Lai to sasniegtu apņemamies:
Nodrošināt apstākļus produktivitātes, inovāciju un eksporta izaugsmei, lai uzņēmēji radītu jaunas un labāk apmaksātas darba vietas.
Sabiedrībai nozīmīgus lēmumus ikvienā rīcībpolitikas īstenošanā pieņemt tikai pēc diskusijām ar sociālajiem partneriem, paredzot pietiekamu pārejas period izmaiņu ieviešanai.
Veidot nodokļu politiku, kas mazina nevienlīdzību un taisnīgāk sadala nodokļu slogu starp iedzīvotājiem ar zemiem un augstiem ienākumiem, saglabājot vidēji zemu nodokļu slogu kopumā.”
Nacionālā apvienība solīja:
“Nacionālā Apvienība ir un būs uzticīga Satversmē ierakstītajam Latvijas valsts mērķim: garantēt latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu cauri gadsimtiem.
Līdzsvaroti tiek attīstīti dabiski izveidojušies reģionālie centri
Īpašu atbalstu ekonomiski mazattīstītākos reģionos saņem ražojošie uzņēmumi.”
Var prognozēt, ka līdz ar MUN režīma atcelšanu un stingrāku prasību noteikšanu bezdarbnieka pabalsta iegūšanai, valdošās koalīcijas partijas būs iešāvušas pašas sev kājā. Mikrouzņēmumu darbības beigas pienāks 2018. gada decembrī, bet šā paša gada 6.oktobrī vēlētājiem būs jādodas pie balsošanas urnām, lai vēlētu 13.Saeimu. Cik daudzi velētāji gribēs balsot par politiķiem, kuri būtībā viņiem atņēmuši cerības uz normālu iespēju godīgi nopelnīt dzīvei nepieciešamos līdzekļus tepat Latvijā?
Autors: Rita Krasta
Komentēt.