Pasaule svin Helovīnu
Oktobra pēdējā dienā pasaule svin Helovīnu jeb Visu Svēto dienas priekšvakaru. Šo svētku redzamā daļa ir bērni, kuri prasa saldumus vai piesola izjokot, dažnedažādās maskās tērpušies pieaugušie un izgrebtos ķirbjos degošas sveces… Kas īsti ir Helovīns? No svešām zemēm pārņemti un tātad latviešiem sveši svētki, vai arī, lai arī krietni komercializētas, tomēr senlaiku tradīcijas?
Tiem, kuri apgalvo, ka Helovīns ir importēts no Amerikas, savā ziņā var piekrist. Tik tiešām, tāds Helovīns, kādu to pazīstam šodien – ar veikalos nopērkamām maskām, izgrebtiem ķirbjiem, briesmoņu maskās tērpušamies bērniem, kuri diedelē saldumus, trakulīgām izpriecām un citiem “jaukumiem”, nebūt ne tik sen radās Amerikā. Tur Visu Svēto diena pirms vairāk kā simt piecdesmit gadiem nonāca līdz ar īru ieceļotājiem un ātri vien guva milzīgu popularitāti. Tomēr šo svētku izcelsme meklējama daudz senākā pagātnē.
Saules aizvadīšanas svētki – Samheins
Senie ķelti un balti 31. oktobri uzskatīja par sava veida Jauno gadu, kad iestājas gada tumšā puse, un šajā datumā svinēja saules aizvadīšanas svētkus – Samheinu. Šie svētki iezīmēja saules sezonas beigas un aukstās laika sākumu, līdz kuram visai ražai bija jābūt mājās. Ķelti ticēja, ka šai naktī robeža starp dzīvo un mirušo pasauli kļūst plānāka, un gariem paveras vārti uz dzīvo pasauli, lai viņi varētu doties apciemot dzimtās mājas. Vēl valdīja ticējums, ka šajā naktī apkārt klīst dažādi dēmoni un mošķi, kuru atbaidīšanai tad senie ķelti tērpās no lapām, zariem, salmiem, dzīvnieku ādām, kauliem un ragiem darinātās maskās. Druīdu prieteri garu pielabināšanai nesa dzīvnieku upurus, dažkārt arī nāvei lemtus noziedzniekus, un citus ziedojumus, kūra milzīgus ugunskurus, bet ļaudis nelaimju atvairīšanai pie saviem mājokļiem iededzināja gaismu.
Pēc dažādām ugunskurā atrodamajām zīmēm senie ķelti esot zīlējuši nākotni. No ugunskura katrs paņēmis pa oglītei, ko nolikt mājās pavardā, jo ar šādu oglīti uguns pavardā degot ilgāk un dodot lielāku siltumu. Bet pēc ugunskura nodzišanas katrs esot atstājis tam blakus mazu akmentiņu. Ja nākamajā rītā akmentiņš vairs neatradies vecajā vietā, tad ticējuši, ka tā nolicējs ilgāk par gadu nenodzīvos. Ķelti esot arī ārpusē un uz ceļiem atstājuši ēdienu, lai mirušie un dēmoni nenāktu mājā ēst, bet ciemu iedzīvotāji tērpušies maskās devās gājienos, lai izvestu ļaunos garus ārpus ciema robežām. Savukārt skoti atbaidīja raganas, dodoties lāpu gājienā, bet Bretaņā uz mājas sliekšņa atstāja pankūkas un reibinošu ābolu dziru mirušajiem, kas pirms aukstuma iestāšanās no viņsaules nāks apciemot tuviniekus. Samhains bija visas kopienas svētki un arī jauna gada sākums, tāpēc tika atmaksāti parādi, atjaunoti īres līgumi, pirkti un pārdoti mājlopi un zeme. Samhains bija ne tikai jaunā gada svinības, bet arī ģimeņu atkalapvienošanās svētki, kad pēc ilgākas prombūtnes no vasaras ganībām kopā ar lopiem atgriezās ģimenes locekļi. Saimnieces rīkoja svētkus un klāja bagātīgu galdu. Pat nabagi šajā vakarā gatavoja kaut ko īpašu. Neatņemama svētku maltītes sastāvdaļa bija kartupeļu biezputra ar kāpostiem un sīpoliem, kuram varēja būt pievienota arī cepta cūkgaļa. Tāpat galdā cēla augļu maizi, kurā bieži vien iecepa kādu monētu vai gredzenu. Goda vieta uz galda tika ierādīta visām rudens veltēm.
Samhaina naktī visi pareģojumi ieguva īpašu spēku, un, līdzīgi kā mūsdienās, meitas mēdza zīlēt, kura izies pie vīra vai arī kāds liktenis gaida nākamā gadā. Piemēram, uz galda likuši četrus šķīvjus, un pirmajā ielēja ūdeni, otrā ielika gredzenu, trešajā zemi, bet ceturtajā salmus vai auzas. Cilvēku, kam zīlēja nākotni, ar aizsietām acīm pieveda pie galda un lika viņam izvēlēties šķīvi. Kuru šķīvi izvēlēsies, tāds liktenis arī gaida. Ūdens nozīmēja pārcelšanos uz jaunu dzīvesvietu, gredzens simbolizēja kāzas, zeme nozīmēja nāvi, bet ceturtā šķīvja saturs – bagātību.
Vēl mēdza nebojātu efejas lapu ielikt ar ūdeni pilnā traukā, atstāt to tur uz nakti, bet nākamajā dienā raudzīties, vai uz lapas nav parādījušies kādi defekti. Ja nekādu defektu nebija, tad uzskatīja, ka zīlētājam nākamajā gadā būs laba veselība. Būtībā Samhaina svētki senajos laikos nozīmēja vasaras beigas vai jauna gada sākumu.
Visi šie rituāli gadsimtu gaitā tika nodoti no paaudzes uz paaudzi, no mutes mutē, tāpēc arī mūsdienu Helovīns ir tik slavens ar savu nešķīsteņu gājienu, zīlēšanu un garu un uguns maģijas piesaukšanu.
Visu Svēto dienas iedibināšana
Jau 8. gadsimtā Romas baznīca mēģināja aizstāt šos svētkus. Mācītāji, lai izskaustu pagānu tradīcijas, Samhaina svētkus pārvērta par Visu Svēto dienu. Tomēr kad ķelti, neskatoties ne uz ko, turpināja savu veco tradīciju piekopšanu, baznīca tās pasludināja par sātaniskām izdarībām un aizliedza. Ķeltu druīdi, kas vēlējās svētkus svinēt pa vecam, tika apvainoti par sātana piekritējiem, saistībās ar raganām un nežēlīgi vajāti, bet 31. oktobri nodēvēja par raganu svētkiem.
Hronikas vēsta, ka Pāvests Bonifācijs, netikdams galā ar īru pagāniem, licis atzīmēt baznīcas svētkus tajā pašā laikā, kad ķelti rīko savus maģiskos rituālus. 835. mūsu ēras gadā Romas baznīca 1. novembri pasludināja par Visu Svēto dienu, bet 2. novembri par Visu Dvēseļu dienu, lai godinātu mirušos. Šai dienai raksturīgi lieli ugunskuri, svinīgi gājieni, kuros cilvēki pārģērbās par svētajiem, eņģeļiem un velniem, arī reliģioza rakstura mistēriju uzvedumi. Baznīca mudināja pieminēt aizgājējus nevis ar upurēšanu, bet lūgšanām, un mācīja draudzes locekļiem cept nelielas saldas bulciņas – tā sauktās “aizgājēju maizītes”. Pēc tam tās dalīja nabagiem, kam pateicībā bija jāaizlūdz par savu mirušo labvēļu dvēselēm. Ar laiku tradīcija iedzīvojās, kļuva populāra un bērni sāka staigāt no mājas uz māju, dziedot un prasot ēdienu un naudu. 998.gadā šo dienu oficiāli ierakstīja Baznīcas grāmatā.
Kā rācenis pārtapa ķirbī
Helovīnu galvenais simbols – izgrebts ķirbis, pirmsākumos bija izgrebts rācenis. Šī tradīcija nāk no senas īru leģendas. Skopais Džeks pārspējis viltībā pēc viņa atnākušo Velnu, liekot tam pārvērsties par sešu pensu monētu. Džeks monētu ielicis kabatā un licis nelabajam apsolīt vēl gadu nenākt pēc viņa. Kad nu velns pēc gada atgriezies, Džeks tam norādījis uz sulīgu ābolu, kas karājies augstu virs durvīm. Velns rāpies augšā, bet Džeks tikmēr izgriezis durvīs krustu. Velns apmaiņā pret savu atbrīvošanu apsolīja Džekam nenākt pēc viņa vēl 10 gadus.
Drīz pēc tam Džeks nomira un nokļuva debesīs, taču Svētais Pēteris, zinot večuka skopumu, Paradīzes vārtus viņam deguna priekšā aizvēra. Džeks nokļuva ellē, taču arī tur viņš nebija gaidīts. Tādēļ viņš esot spiests mūžīgi dzīvot ēnainos kaktos uz zemes un klīst pa tumšām ielām. Vīram līdzi esot tikai viena oglīte, ar ko apgaismot ceļu, kuru tad viņš esot ielicis izdobtā rācenī, lai dod vairāk gaismas un ilgāk deg. Un tā nu viņam jāklīst pa pasauli, jo mieru nevar gūt ne debesīs, ne ellē.
Jāpiebilst, ka senāk Īrijas lauku iedzīvotāji bieži vien tumsā apgaismoja sev ceļu ar lākturi, kas bija izgatavots no rāceņa vai bietes.
Lai nu kā, bet šī leģenda līdz ar īru imigrantiem ieceļoja Amerikā, un īri bijuši patīkami pārsteigti kā par ķirbju izmēru, tā par vieglumu, ar kādu mīkstums atdalījās no mizas. Tā Džeka rāceņa lākturi ļoti drīz nomainīja ķirbji, kuri bija vieglāk izgrebjami, un arī svecīte tajos izskatījās krietni vien labāk…
Helovīnu vandālisma ēra
Deviņpadsmitā gadsimta 50.gados, kad Īrijā bijis bads, daudzi bijuši spiesti doties uz Ameriku, līdz ar emigrantiem ieradās arī Helovīns. Amerikāņiem šī tradīcija iepatikās, taču sākumā visa svinēšana izvērtusies īstā huligānismā – satrakojušies svinētāji dedzinājuši kokus, demolējuši apkārtni, gāzuši šķūnīšus un lopu iežogojumus. Maskās tērpti jaunieši situši mašīnas, mētājušies ar olām un Helovīnu graujošais raksturs pieņēmis vienkārši fantastiskus apmērus. Sākušās pat zādzības, ļaunprātīga dedzināšana un svešas mantas bojāšana. Varas pārstāvji par šādu “svinēšanu” esot ne pa jokam norūpējušies. Taču sen zināma patiesība, ka “ķīli izsit ar ķīli”, vai šajā gadījumā – vienas izpriecas aizstāj ar citām. Izdomāja pat tādas lietas, kā sabiedrisko lapu grābšanu vai līgumus par kārtības uzturēšanu ar puikām.
Pamazām svētki ievirzījās mierīgākā gultnē – tie kļuva populāri arī augstākajās aprindās. Divdesmitā gadsimta trīsdesmito gadu vidū pat uzplauka savdabīgs Helovīnu kults, par kuru galvenokārt jāsaka paldies rakstniekiem, kuri tos visai romantiskā gaisotnē atveidoja savos darbos. Nu Helovīni daudzās mājās noritēja pēc krietni pirms svētkiem sarūpēta scenārija, turīgie amerikāņi cits ar citu sacentās pēc iespējas atbilstošākā telpu rotāšanā, bija īpaša, tikai Helovīnam raksturīga ēdienkarte, un augstākā sabiedrība izklaidējās zīlējot nākotni… 1936.gadā Ņujorkas centrā Manhetenas parka Centrālajā alejā pat sāka rīkot parādes, kurās piedalījās tūkstošiem dalībnieku. Taču tad sākās Otrais pasaules karš, un par visāda veida svinēšanām bija jāaizmirst.
Saldumus vai izjokosim
Kara laikā Helovīni tika oficiāli atcelti. Taču pēc uzvaras atkal tie atgriezās, un 1947.gadā valsts kase iztērēja 365 dolārus, dāvinot bērniem Helovīnu dienā bezmaksas kino seansus. Līdz 1950 gadam Amerika piedzīvoja līdz tam nepieredzētu dzimstības līmeņa paaugstināšanos. Tauta kļuva rāmāka, un arī Helovīna svinēšana no ielām pārceļoja uz mājām un skolām. Bērni Helovīnos sapņoja būt nobijušies, bet pieaugušie izdomāja dažnedažādus brīnumus, lai viņiem izdabātu. Sākās iešana citam pie cita pēc cienasta, parādījās “spoku mājas”, dažnedažādas mošķu maskas un pārģērbšanās. Amerikai izdevās pārvērst svētkus izklaides pasākumā, kura galvenā auditorija bija bērni. Par vandālismu varēja aizmirst. Arī mūsdienās bērni oktobra pēdējā dienā – Visu Svēto dienas priekšvakarā pārģērbjas par spokiem, raganām, miroņiem un citiem mošķiem, un staigā pa mājām, prasot saldumus, pretējā gadījumā solot sīkstuļus izjokot. Salduma diedelēšanai vēsturiska pamatojuma nav, par to šodien varam teikt kādiem gudriem prātiem ASV valdības struktūrās, kuri pusaudžu pāri plūstošo enerģiju savulaik prata ievirzīt miermīlīgā un vārda tiešā nozīmē saldā gultnē.
Helovīns uzņem apgriezienus
Jāatzīmē, ka mūsdienās Helovīns ASV uzņem tādus apgriezienus, par kādiem īru ieceļotāji savulaik nevarēja ne sapņot. Piemēram, kāda 2014. gadā veikta aptauja liecināja – amerikāņi Helovīna svinēšanai plāno izlietot trīs miljardus dolāru. Turklāt prāvas summas tiek tērētas ne vien par atbilstošām dekorācijām un tērpiem, bet arī par mājas mīluļu sapošanu. Suņu sapucēšanai vien īpašos Helovīna kostīmos amerikāņi tērējuši 35 miljonus dolāru. Sapostos četrkājaiņus saimnieki katru gadu ved izrādīt par tradicionālu kļuvušajā Tompkina skvēra Helovīna suņu parādē. Parādes rīkotāji to dēvē par lielāko suņu parādi pasaulē – tajā simtiem suņu sacenšas par vairāku tūkstošu ASV dolāru lielu naudas balvu labākajam kostīmam dažādās kategorijās. Turklāt ja kāds domā, ka svētku kostīmu pietiek vienu reizi iegadāties, lai nākamajā gadā to atkal izvilktu no skapja, notrauktu putekļus un vilktu mugurā, viņš maldas. Arī Helovīna tērpu izvēli nosaka modes tendences, kuras katru gadu mainās. Tiesa, šeit noteicošie ir attiecīgajā gadā populāro seriālu, filmu vai multfilmu varoņu tēli.
Autors: procesilatvija.lv
Komentēt.