Pastalās esam šobrīd daudzi, bet vai patiesi brīvi?
Janvāris ir mūsu tautas laiks. Mūsu senčiem janvāris vienmēr ir bijis sala mēnesis – laiks, kad tukšuma vietā stājas jauni laiki, jaunas idejas, jaunas iespējas, jauna informācija. Tieši janvārī pirms 27 gadiem izšķīrās – Latvijas neatkarības būt vai nebūt. Šodien mēs dažādos pasākumos atminamies 1991.gada Barikāžu laiku, tautas ievēlētie priekšstāvji teic skaistus, un savā būtībā patiesus vārdus. Tikai arvien vairāk cilvēku atskatoties uz to dienu notikumiem uzdod sev jautājumu – vai tiešām mēs esam uzcēluši tādu valsti, par kuru sapņojām tajās trauksmainajās janvāra dienās? Ko esam paveikuši, un kas vēl darāms? Kāpēc cilvēks kaut kā nemanāmi pazudis no valsts interešu centra, un kas darāms, lai viņš tajā atgrieztos? Par daudziem joprojām sāpīgiem un aktuāliem jautājumiem sarunājas viens no Barikāžu laika un Latvijas neatkarības atgūšanas vienīgās kaujas dalībniekiem, kādreizējais Bauskas milicis Guntars Bergs un partijas “Laiks pārmaiņām” valdes priekšsēdētāja Inga Antāne.
Mēs sēžam mājīgā birojā Rīgas centā, bet domās un arī sarunās esam to dienu notikumos. Vārdi krīt lēni un smagi, gluži kā akmeņi, jo Guntaram Bergam, tāpat kā pārējiem vīriem, kuri 20. janvārī aizstāvēja Iekšlietu ministriju no OMON (PSRS pakļautās Īpašās nozīmes milicijas vienība) uzbrukuma, runāt par šīs, vismelnākās janvāra dienas notikumiem, netīk.
20.janvāris pirms 27. gadiem
Naktī no 12. uz 13. janvāri jau bija notikusi asinspirts pie Viļņas televīzijas torņa, kad padomju armijas daļas un speciālo uzdevumu vienības uzbrukumā nogalināja četrpadsmit, bet ievainoja simts desmit neapbruņotus civiliedzīvotājus. 16. janvārī pie Politiskās izglītības nama, tagadējā Kongresu nama, bija nograndis jau sešpadsmitais sprādziens to politisko sprādzienu sērijā, kuri kopš 1990. gada novembra terorizēja visu Latviju. Tajā pašā dienā pie Vecmīlgrāvja tilta omonieši nošāva Robertu Mūrnieku. Viņa bēres 19. janvārī pārtapa īstā tautas protesta manifestācijā. Bet nākamajā dienā OMON kaujinieki uzbruka Iekšlietu ministrijai.
Pūta auksts vējš, pāri Rīgai gūlās smaga miglas kārta un laiku pa laikam griezās slapja sniega vērpetes. Doma laukumā, pie televīzijas torņa Zaķusalā, pie Augstākās Padomes (tagad – Saeimas), Ministru Padomes un citās stratēģiski svarīgās vietās slējās barikādes, dega ugunskuri un pulcējās tauta, bet ap Iekšlietu ministriju kā nelaimi vēstoši kraukļi turp un atpakaļ traucās omoniešu bobiki. To logos vīdēja maskotas sejas, bet pa atvērtajām aizmugures durvīm rēgojās automātu stobri. Tās dienas rītā Bauskas miličiem, kuriem bija jāpārņem IeM apsardze, tika nolasīta Iekšlietu ministra pavēle Nr. 18 – par tiesībām lietot ieroci un šaut, ja tiek apdraudēts apsargājamais objekts vai cilvēku dzīvības, bet tobrīd neviens pat iedomāties nevarēja, ka tās pašas dienas vakarā pavēles dotās tiesības būs jāizmanto.
Uzbrukums sākās pulksten 21 un 12 minūtēs. Kauja ilga apmēram stundu. Taču šī stunda Bauskas milicijas darbiniekiem – Didzim Traumanim, Guntaram Bergam, Aļģim Simanavičam, Valerijam Markunam, Mārim Kļaviņam, Agrim Kociņam, Jānim Jasevičam un Renāram Zaļajam šķita ilgstam mūža garumā. Uzbrucēji šāva ar trasējošām lodēm, no blakus esošās Celtniecības ministrijas ēkas rēja ložmetēja kārtas, lodes spindza arī no vairākām vietām Bastejkalna parkā. Kanālmalas apstādījumos nošāva milici Sergeju Konoņenko, skolnieku Ediju Riekstiņu, kinooperatorus Andri Slapiņu un Gvido Zvaigzni. Smagi ievainoja operatoru Vladimiru Brežņevu. Kaujas laikā iekšlietu ministrijas ēkā smagi sašāva vada komandieri leitnantu Vladimiru Gomanoviču, kurš ceļā uz slimnīcu mira. Ievainoja arī Jāni Jaseviču, Renāru Zaļo, Aļģi Simanaviču un Valeriju Markunu. “Šāva no visām pusēm, tur nebija kur likties,” atceras Guntars Bergs.
Ko esam ieguvuši?
Savu valstisko neatkarību mēs izcīnījām. Iekšlietu ministrijas aizstāvji tika apbalvoti ar Triju Zvaigžņu ordeni. Taču vīrus, kuri Latvijas neatkarības vārdā riskēja ar dzīvībām, valsts atceras vien barikāžu atceres pasākumu laikā. Citās dienās varai gar viņiem nav daļas. 2010.gadā pēc smagas slimības viņsaulē aizgāja Jānis Jasevičs. Liktenis nav žēlojis arī Guntaru Bergu – viņu skārusi smaga onkoloģiska saslimšana. Atbalstu viņam sniedz Biedrība “Ventspils uzplaukumam”, bet valsts klusē…
Šī tēma ir smaga ne tikai Guntaram Bergam vien. Sāpīga tā ir arī Ingai Antānei. Galvenokārt tādēļ, ka tiekoties ar visdažādākajiem cilvēkiem viņai bieži prasa: “Mēs gājām uz barikādēm, mēs svēti ticējām nākotnei un bijām gatavi būt “kaut pastalās, bet brīvi”. Ko esam ieguvuši?”
Inga Antāne: “Varas līmenī parasti atbilde skan – mēs esam jauna, demokrātiska valsts, kopš valstiskās neatkarības atjaunošanas ir pagājuši tikai 27 gadi. Pacietieties! Un tad man gribas atgādināt Singapūras piemēru, kura 26 gados kļuva par vienu no pasaules attīstītākajām ekonomikām. Kas noticis Latvijā? Mēs cīnījāmies par demokrātiju, tanī skaitā arī par medijiem bez cenzūras. Ko esam ieguvuši? Absolūti kontrolētu mediju vidi, kurā dominē varai tīkams viedoklis. Cīnījāmies par to, lai ikvienam ir tiesības uz privātīpašumu. Likumdošanas līmenī, “uz papīra” tā tiešām ir, taču to pašu privātīpašumu tiesu izpildītājs var atņemt pat pāris eiro liela parāda dēļ! Tādi precedenti ir bijuši – piemēram, 2013. gadā zvērināts tiesu izpildītājs pārdeva izsolē kādu dzīvokli 76 santīmu parāda dēļ! Domājat, tiesu izpildītāju atstādināja no amata? Nē. Un tā nenotiek tikai tieslietu sfērā vien. Šajos gados pie varas esošās partijas, politiķi ir uzģenerējuši sistēmu, kurai cilvēks nav vajadzīgs. Sistēma ir pašpietiekama, tā atražo un uztur pati sevi. Taču valsts ir trīs lielumu kopums – teritorija, iedzīvotāji un valsts pārvalde. Šobrīd Latvijas teritorija ir vieta, kurā kalpot sistēmas labsajūtai, nevis cilvēkiem. Turklāt sistēma ievelk – cilvēks ir spiests spēlēt pēc tās diktētiem noteikumiem. Domāju, ka līdz tādai īstai demokrātijai mēs joprojām neesam nonākuši, un bažas par valsts sagrābšanu nav pārspīlētas.”
Kā top Latvijas miljonāri
Guntars Bergs: “Valsts sagrābšana sākās jau 1991. gadā. Ar G-24 kredītu izsaimniekošanu, ar pri(h)vatizāciju. Lauksaimnieki no šīs naudas nedabūja ne centa, toties varai tuvu stāvošas personas par G-24 naudu uzpirka lauksaimniecības uzņēmumus, pārtikas rūpniecību, ražotnes. Atcerēsimies kaut vai to, kā Andris Šķēle kļuva par vienu no Latvijas bagātākajiem cilvēkiem. Īstajā laikā viņš bija pareizajā vietā – 1990. gadā lauksaimniecības ministra Daiņa Ģēģera vietnieks Ivara Godmaņa valdībā, viens no tiem, kurš noteica ministrijai pakļauto uzņēmumu virzību privatizācijai. Deviņdesmito gadu vidū viņa holdingā Ave Lat ietilpa vismaz desmit bijušie valsts uzņēmumi. Oficiāli gan Šķēle kā īpašnieks nevienā no Ave Lat uzņēmumiem neparādījās. Būtībā neviens no mūsu oligarhiem pie bagātības nav ticis godīgā ceļā. Un vēl kāds interesants piemērs – 2013.gadā Rīgā atklāja Dienvidu tiltu, kura kopējās izmaksas bija vairāk kā 570 miljoni latu. Tanī pašā gadā Latvijā kļuva par vienpadsmit miljonāriem vairāk!”
Inga Antāne: “Sistēmas ietvaros apzināti tiek noņemta apziņa, ka katru lēmumu pieņem konkrēti cilvēki ar vārdiem un uzvārdiem. Kamēr nebūs personīgas atbildības par katru lēmumu, augsne korupcijai, negodprātībai, nodevībai paliks. Nevienam nav noslēpums, ka, teiksim, lielās būvniecības firmas objekta celtniecībai piesaista apakšuzņēmējus, tie, savukārt, algo vēl mazākas firmas, kuras cenšas noalgot darbiniekus par iespējami mazākām algām. Rezultātā pietiekami daudzus darbus veic gadījuma strādnieki. Par kādu profesionalitāti un kvalitāti mēs varam runāt? Un atkal rodas jautājums – ko mēs šajos 27 gados esam ieguvuši?”
Guntars Bergs: “Mums ir ļoti korumpēta valsts…”
Arhīvā vai sadedzināt?
Inga Antāne: “Lielākā bīstamība valstij ir patiesas demokrātijas trūkums, pēc kuras mēs tā toreiz tiecāmies. Bīstama ir arī mūžīgu aizdomu ēna un kaut vai teorētiskā iespēja ar atmaskošanas draudu palīdzību raustīt valstiski nozīmīgu lēmumu pieņēmējus aiz strīķīša. Es runāju par “čekas maisiem”. Lai arī lustrāciju esam nokavējuši, tomēr pagātne, lai kāda arī tā būtu beidzot vispusīgi un objektīvi jāizvērtē, un tai jāpavelk svītra. Postkomunistiskās valstis centrālajā un Austrumeiropā jau kopš 90.gadu sākuma cita pēc citas veikušas lustrācijas procesus, pieņemot un īstenojot īpašus likumus. Polija pērn nolēma atlaist Ārlietu ministrijas darbiniekus un diplomātus, kuru karjeras ārlietās aizsākās vēl komunistu režīma gados. Lietuvas Iedzīvotāju genocīda un pretošanās kustības izpētes centrs tikko pabeidza VDK aģentu arhīvu personisko lietu reģistrācijas žurnāla datu publiskošanu. Pienākusi Latvijas kārta beidzot tikt galā ar “čekas maisu” lietu. Taču šī informācija jāizvērtē ļoti kritiski. Ne velti lietuvieši pēc žurnāla publiskošanas uzsvēra, ka tā saraksts, tāpat kā daudzi VDK dokumenti, jāvērtē kritiski, jo nav zināms, pēc kāda principa un ar kādu mērķi šis žurnāls ticis veidots. Manuprāt “čekas maisu” jautājumam nepieciešams divpakāpju risinājums – sākotnēji vēsturniekiem sabiedrībai jāskaidro, kāds bija padomju varas periods, kā tas viss notika, kāda bija sistēma. Un pēc tam noliekam čekas maisus Valsts arhīvā. Kas grib, lai iet un lasa. Es neiešu un nelasīšu. Tam vienkārši ir jāpieliek punkts un visa mūsu enerģija jānovirza valsts attīstības virzienā. Mums beidzot jārada vieta, kurā grib dzīvot mūsu bērni un mazbērni. Šobrīd mūsējie aizbrauc.”
Guntars Bergs: “Ja maisus atvērtu un publiskotu, vismaz pusei būtu jāiet prom no darba. Tādēļ es neticu, ka tas kādreiz tiešām tiks izdarīts. Protams, atklāts paliek jautājums, cik daudzas aģentu kartītes tajos vēl saglabājušās. Ne velti tiek runāts, ka tās, kuras patiešām bija vērtīgas, jau sen atrodas Krievijā, un ir tā “īsā saitīte”, aiz kuras iespējams raustīt ne vienu vien šeit, Latvijā. Ja reiz tie maisi netika atvērti un publiskoti līdz šim laikam, tie vienkārši jāsadedzina. Nevar gan izslēgt, ka Krievijas Valsts prezidenta vēlēšanu gadā kaimiņvalsts mums nesagādā savdabīgu dāvanu simtgadē, un nepublisko viņu rīcībā esošo Latvijas VDK arhīva daļu. No Krievijas interešu zonas mēs neesam izgājuši.”
Krievijas interešu sfēra un bezdarbnieka pabalsts
Inga Antāne: “Vēsturiski vienmēr esam bijuši šajā sfērā. Piemēram, tranzīta nozare balstās un vienmēr ir balstījusies uz Krievijas kravām. Dzelzceļu Latvijā uzbūvēja vēl cara laikos, arī Ventspils ostu pirms vairāk kā simts gadiem uzcēla pēc Nikolaja II ukaza par lielas un jūras kuģiem pieejamas ostas celtniecību līdztekus Maskavas–Ventspils dzelzceļa ierīkošanai. Arī Padomju Savienības gados Krievija ieguldīja šeit lielas investīcijas, un, ejot projām, atstāja par pilsētas saimnieku savu cilvēku, kuram bija jākontrolē viņu interešu ievērošanu. Kad pret Krieviju tika vērstas Eiropas Savienības sankcijas, viņi pret mums vērsa savējās – novirzīja tranzīta kravu plūsmu cauri savām ostām. Rezultātā jau iepriekšējais gads nozarei bija ļoti slikts, un šogad paredzamais kravu kritums būs vēl lielāks. Tā sekas mūsu valsti skars ļoti smagi. Viena tonna tranzīta kravas mūsu ekonomikā ienes līdz 10 -15 eiro. Nav kravu, nav arī naudas. Bet tranzīta nozarē strādā vairāk kā 83 tūkstoši cilvēku! Viņiem ir ģimenes, bērni, vecāki, un kravu kritums ietekmē viņus visus. Taču kad “Baltijas asociācija – Transports un loģistika” nāca klajā ar paziņojumu par atbilstoša rīcības plāna nepieciešamību kravu plūsmas tālāka sarukuma gadījumā, premjers Māris Kučinskis izteicās – viņš labāk visiem maksāšot bezdarbnieka pabalstus, nekā atbalstīs tranzītu.
Jāsaprot, ka ekonomiski mēs nekad neesam bijuši neatkarīgi. Visa pārtikas rūpniecība, zivrūpniecība lielā mērā balstās uz Krievijas eksportu. Krievijas tirgus vienmēr bijis mūsu preču lielākais noņēmējs.”
Aizspogulijas vietā – pārmaiņas
Guntars Bergs: “Nelaime tā, ka vara nevēlas redzēt tālāk aiz Rīgas un lielajām pilsētām. Esmu daudz braukājis pa Latvijas laukiem, un redzējis, kāda nabadzība daudzviet valda. Darba nav, ar pabalstu naudu pietiek pašam nepieciešamākajam, bet iztiku kā baronu laikos nodrošina ar naturālās saimniecības palīdzību. Tādu ģimeņu nav mazums.”
Inga Antāne: “Patiesā aina ļoti radikāli atšķiras no tās, kura tiek zīmēta shēmās un pasniegta medijos. Brīžam ir sajūta, ka dzīvojam Aizspogulijā, kurā pie varas esošie runā par veiksmes stāstu, bet neskaitāmi Latvijas iedzīvotāji joprojām tajās pastalās turpina iet uz Brīvību. Kā fonda “Ventspils uzplaukumam” valdes locekle esmu apmeklējusi cilvēkus, kuri lūdz mūsu palīdzību. Redzot, kā ģimene ar sešiem bērniem mīt vienā neremontētā istabā ar krāsns apkuri un labierīcībām pagalmā, man grūti noticēt, ka tiešām ir 21. gadsimts un mēs atrodamies Eiropas Savienības valstī. Bet mediji tikmēr ziņo par IKP pieaugumu. Aizspogulijā ir tā – nomirst cilvēks, un IKP kāpj, jo ir taču bēru izdevumi! Cilvēki lidmašīnā dodas projām no Latvijas – IKP aug. Jo vairāk aizbrauc, jo lielāks IKP pieaugums… Absurdi? Jā! Tā nedrīkst būt, ir laiks pārmaiņām.
Mums ir visi priekšnoteikumi labai nākotnei – sava neatkarīga valsts, teritorija ģeogrāfiski ļoti izdevīgā vietā, ir brīnišķīgi, gudri un strādīgi cilvēki. Un tādēļ esmu pārliecināta, ka pavisam noteikti pienāks pārmaiņu laiks, un valsts centrā atkal būs cilvēks – ar savām lielajām un mazajām rūpēm, ar ikdienas darbu un cienīgu atalgojumu. Es ticu, ka aizbraukušie ar bagātu, citās valstīs gūtu pieredzi atgriezīsies mājās. Jo Latvija mums ir labākā vieta uz zemes, kur dzīvot!”
Autors: Ventspilnieks.lv
Komentēt.