Pašvaldības “izgriež pogas”. Kas tālāk?
11 Aug, 2017. \\ Vērtējumi un analīze. \\ Nav komentāru.

Pašvaldības zārcinieki, pašvaldības ēdinātāji, zobārsti un viesnīcnieki – par to būtu jāsmejas, ja vien pašvaldības ar iesaistīšanos tradicionāli privātās uzņēmējdarbības jomā nekropļotu konkurenci un nedeformētu tirgu. Uz šādas darbības negatīvajām sekām norādījusi gan Konkurences padome, gan Valsts kontrole, gan arī Ekonomiskās attīstības un sadarbības organizācija – OECD, taču pašvaldību lobijs izrādījās spēcīgāks. Kāpēc tā? Uz to lielā mērā atbildi sniedz Valsts kontroles vēl pērn paustie atzinumi.

Vairāk nekā 670 uzņēmumos, kuri tieši vai pastarpināti pieder valstij vai kādai no pašvaldībām, tiek nodarbināti 78 000 cilvēku. Valsts kapitālsabiedrību apgrozījums 2015.gadā pārsniedza 3,4 miljardus eiro, nesot peļņu 164 miljonu eiro apmērā. Kopējo valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību aktīvu vērtība 2015.gadā pārsniedza 8 miljardus eiro, un tas ir kapitāls, kurš uzskatāms par sabiedrības ieguldījumu valsts uzņēmējdarbībā – secina Valsts kontrole.

Labāka par lielu naudu ir ļoti liela nauda

Lursoft aprēķini rāda, ka 2015.gadā tikai pašvaldību kapitālsabiedrības vien kopumā nopelnījušas 6,31 milj. eiro. Teorētiski visi šie labumi pieder sabiedrībai, kura ar saviem nodokļiem šai uzņēmējdarbībai devusi sākuma kapitālu. Turklāt pēc Valsts kontroles secinājuma “Valsts un pašvaldību kapitālsabiedrības lielākajā daļā gadījumu darbojas apstākļos, kuros tāds uzņēmējdarbības stimuls kā maksātnespējas drauds, kas nodrošina uzņēmumu efektīvu darbību un attīstību, nedarbojas.”

 Patiesībā šis atzinums nav nekas jauns, taču šokējoši šķiet, ka valstij un pašvaldībām piederošo kapitālsabiedrību peļņa ir apmēram 64% no visas Latvijas tautsaimniecības peļņas! Vai tiešām šo uzņēmumu vadītāji un to formālās īpašnieces – ministrijas un pašvaldības – būs gatavas no tādas naudas atteikties? Nebūsim naivi! Neatteiksies.

Kās Konkurences likuma grozījumus “noraka”

Latvijas iedzīvotāji nereti ironizē, ka Eiropas Savienības birokrātiem pietiek tikai padomāt par kādu rekomendējošu normu, lai mēs pa galvu un kaklu mestos to izpildīt. Tā notiek gandrīz vienmēr, taču ir izņēmumi. Un pašvaldību iesaistīšanās uzņēmējdarbībā ir viens no spilgtākajiem. 2016. gada 1. jūlijā Latvija kļuva par OECD dalībvalsti, un. lai iekļūtu šajā attīstīto valstu saimē, valdība cita starpā apņēmās arī dot Konkurences padomei tiesības kontrolēt pašvaldību iejaukšanos brīvajā tirgū. Pagājušā gada maijā grozījumus Konkurences likumā sāka apspriest ministrijas un nevalstiskās organizācijas, visi ņēmās, ka galvas vien kūpēja, bet ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens pārliecinoši teica: “Ja mēs runājam par Eiropas Savienības dalībvalsti, nu neizskatās, ka tas ir pieņemami.” Arī Konkurences padome atgādināja – pašvaldību nepamatota iesaiste uzņēmējdarbībā, ja preces un pakalpojumus nodrošina privātais sektors, nav pieļaujama. Ieinteresētajās aprindās sacēlās īsta vētra, un valdība šopavasar kārtējo reizi atlika Konkurences likuma grozījumus maliņā. Ekonomikas ministrs publiski norādīja, ka likuma pieņemšanu kavē lielais pašvaldību lobijs valdībā, un viss. Savukārt KP priekšsēdētājas Skaidrītes Ābramas iespējas tikt pārvēlētai amatā uz nākamo termiņu pēkšņi sašķobījās. Viņas apstiprināšanu  pēc Zaļo un Zemnieku savienības lūguma pārcēla uz nākamo sēdi, bet aizkulisēs runāja, ka pašvaldību uzņēmējdarbības ierobežošanas aktualizēšana ir pietiekami smaga apgrēcība, lai S.Ābrama varētu arī netikt pārvēlēta. Par to, ka politikas aizkulisēs gāja karsti, liecina arī “Delnas”  paziņojums, ka vēlme ierobežot pašvaldību nodarbošanos ar uzņēmējdarbību nedrīkst kļūt par iemeslu Konkurences padomes vadības nomaiņai.

Bagātām pašvaldībām ietekmīgs lobijs

Kas īsti bija noticis? Vienkārši “pamodās” bagāto pašvaldību lobijs – Pašvaldību savienība un Lielo pilsētu asociācija, un pieprasīja procesu apturēt. Proti, šādi likuma grozījumi iedragāšot pašvaldību autonomiju, jo Konkurences padomes lēmumi tad būšot svarīgāki, nekā vietējo domju saistošie noteikumi. Esot sagaidāma pārāk liela kontrole! Turklāt pašvaldības nemaz tā netīkojot iejaukties tirgū, tie esot izņēmuma gadījumi, kad tirgus nenodrošina iedzīvotājiem kāda pakalpojuma saņemšanu. Savukārt LPS priekšsēdētājs Andris Jaunsleinis vēl šā gada martā klāstīja, ka pašvaldības nodarbojas ar uzņēmējdarbību nevis peļņas nolūkā, bet lai nodrošinātu iedzīvotājiem pakalpojumus, kas citādāk nav pieejami. Pašvaldības neesot ieinteresēta nodarboties ar uzņēmējdarbību, bet, ja neviens cits to nedarot, tām nākoties iesaistīties… Un te vairs neatliek nekas cits, kā izsaukties – nu kur var tik traki, atvainojiet, muldēt!

Iepriekšējā numurā jau rakstījām par klasisku pašvaldības uzņēmējdarbības piemēru, un, proti, par pašvaldības veidotu SIA un pat Izglītības ministrijas pakļautībā esošas iestādes – Ventspils tehnikuma iesaistīšanos viesnīcu biznesā. Ja vadītos pēc Jaunsleiņa kunga apgalvojumiem, tad minētajām viesnīcām un kempingam vajadzētu būt teju vienīgajiem visā Ventspilī. Taču tā nav – 2017.gada tūrisma sezonā pilsētā ar rītdienu bija 110   izmitināšanas uzņēmumi, kuri vienlaikus varēja piedāvāt 2504 gultasvietas.

Ar administratīvo resursu pa konkurenta “nagiem”

Ko par šo situāciju saka paši viesnīcu biznesā Ventspilī iesaistītie uzņēmēji?

Pēc viņu teiktā par vienu no galvenajiem instrumentiem “konkurences mazināšanai” pašvaldībai kalpo administratīvais resurss. “Vienā jaukā dienā tu no stabila uzņēmēja pēkšņi vari kļūt par nodokļu nemaksātāju vai vēl kādu pārkāpēju. Komisijas, komitejas un pārbaudes institūcijas ir tik daudz, ka kādu represiju gadījumā viss būs pilnīgi likumīgi,” saka Andris (uzņēmēju vārdi mainīti). Savukārt Pēteris atzīst, ka šogad vēsās vasaras ietekmē tūristu skaits Ventspilī ir mazāks, nekā pērn, un viesnīcu biznesā tas ir ļoti jūtams. Tāpēc vien Ventspils tehnikuma par Eiropas līdzekļiem uzbūvētā viesnīca, Ventspils Augstskolas un Olimpiskā centra viesnīcas, kā arī Piejūras kempings šogad komersantiem pamatīgi bāž “sprunguļus riteņos”. Mūsu aptaujātie uzņēmēji ir vienisprātis, ka viens no pašvaldības galvenajiem pienākumiem būtu radīt iespējas, lai uzņēmējs var strādāt, taču ja pašvaldība sāk kādā nozarē nodarboties ar pakalpojumu sniegšanu, tad citādāk kā par negodīgu konkurenci to nosaukt nevar. Kaut tādēļ vien, ka privātajam biznesa uzsākšanā un attīstīšanā jāiegulda sava nauda, kamēr valsts un pašvaldība var operēt ar nodokļu maksātāju naudu, vai vēl labāk, tikt pie Eiropas fondu finansējuma, kuru atdot nevajag, jāprot vien birokrātiski precīzi atskaitīties.

Biznesā mīnuss un mīnuss plusu nedod

“Uzņēmējs nevar strādāt pa nullēm vai ar mīnusu, bet pašvaldība var. Turklāt pašvaldības uzņēmumi vēl ar dempinga cenu vai plašām pilsētas reklāmām pārvilina uz savām viesnīcām vai kempingu lielu daļu pilsētas viesu. Kas atliek privātajam? Vai nu celt cenu par numuriņu un cerēt uz lielu viesu skaita  pieplūdumu, vai arī savu viesnīcu slēgt,” skarbi saka Andris.

Atsevišķs stāts ir arī par pilsētas vēsturisko centru, kurā nav pat ko domāt izvietot viesnīcu vai ēdināšanas iestādi, ja tā neatbilst noteiktajiem kritērijiem. Būtībā tas ir pareizi, taču arī šeit ir savs “bet”. Privātam uzņēmējam jāiziet garš un sarežģīts saskaņošanas ceļš, jānodrošina nebūt ne lētā vēsturiskā izpēte, vēsturiskā uzraudzība, visas birokrātiskās procedūras, kuras prasa gan laiku, gan nervus, savukārt valsts un pašvaldības kapitālsabiedrībām ir iespēja dabūt  ES fondu līdzekļus. Arī saskaņošana rit kā pa sviestu.

“Kur te ir godīga konkurence?” retoriski jautā Jānis. “Uzņēmējdarbībai vēsturiskajā centrā jāiegulda milzīgas investīcijas, ēkas renovācija prasa tādu naudu, ka tas jau pārvēršas “nebiznesā”.  Ja iesaista bankas kredītus, tad būtībā biznesa vairs nav. Ļoti būtu vajadzīgs pašvaldības atbalsts vai dotācijas, taču tādu nav.” Toties runā, ka pilsēta plānojot celt vēl vienu viesnīcu! Vai tiešām jau nepietiek?!

Komentēt.