Vai MK noteikumi tiek rakstīti priekš kaķiem?
Procesilatvija.lv jau rakstīja par kāda autovadītāja Pjotra nedienām ar alkometru, kura izdrukā, pēc viņa teiktā, bijuši nekorekti uzrādīti ierīces verificēšanas dati, un kuram neesot bijusi arī verificēšanas uzlīme. Tomēr tiesa argumentus, ka šāda alkometra rādījumi saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem nav uzskatāmi par pierādījumu un vadītāja lūgums par medicīnisko ekspertīzi ticis ignorēts, neņēma vērā, un viņš dabūjis šķirties no 1300 eiro lielas soda naudas un vadītāja tiesībām uz četriem gadiem.
Pjotrs vērsās ar iesniegumu Patērētāju tiesību aizsardzības centrā, kurā lūdza noskaidrot, vai administratīvi sodāmas alkohola reibuma pakāpes noteikšanai viņam kā autovadītājam tiešām tikuši izmantoti ar likumu noteikti līdzekļi. Pjotrs norāda, ka viņa gadījumā tikuši ignorētas vairākas Ministru kabineta “Noteikumu par mērīšanas līdzekļu atkārtoto verificēšanu, verificēšanas sertifikātiem un verificēšanas atzīmēm” normas. Proti, ne administratīvā pārkāpuma protokolā, ne citos lietas materiālos neesot atrodamas ziņas, ka alkometrs, ar kuru tika veikta pārbaude, jebkad būtu pirmreizēji verificēts, neesot arī atkārtotās verificēšanas atzīmes, turklāt minētās mērierīces derīguma apstiprināšanai izmantotā atkārtotas verificēšanas kopija esot prettiesiska, jo to apliecinājusi persona, kurai ar verificēšanu neesot nekāda sakara un kura nav dokumenta kopijas izgatavotājs. Pjotra ieskatā ar šīm neatbilstībām ir pietiekami, lai uzskatītu, ka minētā pārbaudes ierīce neatbilda attiecīgajiem MK noteikumiem.
Savukārt PTAC ieskatā lietai pievienotajā alkometra printera izdrukā skaidri norādīti visa MK 977. noteikumu 13. punktā prasītā informācija, tanī skaitā arī ierīces pēdējais verificēšanas datums – 2016. gada 4. jūlijs. Tas, ka avārija un tai sekojošās darbības notika 11. jūnijā – tātad trīs nedēļas pirms jau minētās atkārtotās verificēšanas, PTAC ieskatā nemaina faktu, ka ierīce likumīgi izmantojama alkohola koncentrācijas pārbaudei izelpotajā gaisā.
Dzērājšoferus pamatoti neviens nemīl, un pret viņiem jāvēršas ar visu likuma bardzību. Tomēr abstrahējoties no jautājuma – bija Pjotrs lietojis alkoholu vai nē, svarīgi ir viest skaidrību citā šīs lietas aspektā. Un, proti, vai likumi, Ministru kabineta noteikumi un citi LR normatīvie akti ir skrupulozi jāievēro visiem, vai arī tās vai citas situācijas vērtējamas “pēc deguniem”. MK noteikumi nr. 977 nosaka, ka alkometra izdrukā bez uzrādīto promiļu daudzuma jābūt ietvertam arī tā pēdējam verificēšanas datumam. Verificēšana jāveic divas reizes gadā, ko apliecina attiecīgās verificēšanas sertifikāts un verificēšanas uzlīme. Tātad, kā to ne reizi vien norādījuši arī juristi, ja konkrēta ierīce nav verificēta MK noteiktajā termiņā un kārtībā, un tāpēc atzīstama par neverificētu, uzskatāms, ka arī tās mērījumi nav precīzi un ticami, līdz ar to nav pieļaujami kā pierādījums.
Ja konkrētajā gadījumā alkometra printera izdrukā būtu visas nepieciešamās ziņas, verificēšanas sertifikātā korekti norādīta visa informācija (piemēram, konkrēts ražotājs, ne tikai ražošanas valsts – Vācija) un tas būtu apliecināts atbilstoši visām Dokumentu juridiskā spēka prasībām, nebūtu arī ne mazākā pamata Pjotra pretenzijām. Taču tagad var tikai minēt – kam šajā strīdā īsti ir taisnība. Ir jau bijuši strīdus gadījumi, kuros šādas vai citādas nepilnības kalpojušas par iemeslu attaisnojošam spriedumam. Tiesa, šajos gadījumos autovadītāji, pretēji Pjotram, nav parakstījuši notikuma vietā sastādīto administratīvā pārkāpuma protokolu un pieprasījuši veikt asins analīzi medicīnas iestādē.
Un vēl – pēc Pjotra paša teiktā, viņš notikuma vietā vairākkārt prasījis viņu nogādāt ārstniecības iestādē analīžu veikšanai, taču tas neesot darīts. Pjotrs apgalvo, ka protokolu parakstījis tikai pēc tam, kad policists viņam iesitis, un tam esot arī liecinieks, kurš pirmās instances tiesā neesot liecinājis tādēļ, ka tobrīd esot atradies ārpus Latvijas. Tāpat Pjotrs uzskata, ka nepamatoti ierobežotas arī viņa tiesības uz asins pārbaudi. Kādā citā lietā 2013. gadā pieņemts Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu kolēģijas spriedums liecina, ka autovadītāja tiesību ierobežošana attiecībā uz asins analīžu pārbaudes veikšanu var kalpot par iemeslu attaisnojošam spriedumam. Tātad tiesu iestādes novērtē tamlīdzīgas nianses. Vai tā notiks arī Pjotra gadījumā, redzēsim.
Minētajā lietā autovadītājs A.M., kura izelpā bija konstatētas 0,8 promiles, pārsūdzēja pirmās instances tiesas spriedumu balstoties uz to, ka bijusi nepamatoti ierobežota vadītāja attieksmes paušanas iespēja attiecībā uz pārbaudes iespējām, un radīts maldīgs iespaids, ka vadītāja vienīgā un obligātā iespēja ir tikai piekrist pārbaudes rezultātiem. Konkrētajā lietā strīds bija par to, ka policisti autovadītājam neizskaidroja, kādā veidā viņš var realizēt savas tiesības nepiekrist alkometra rezultātiem un kādas sekas iestājas, ja protokols tiek parakstīts. Jāpiebilst, ka minētais vadītājs protokolu parakstīja, bet dažas minūtes vēlāk policijas darbiniekiem rakstveidā sniedza paskaidrojumu, kurā iebilda pret alkometra mērījumu un pieprasīja atkārtotu ekspertīzi medicīnas iestādē, uz kuru tā arī netika nogādāts. Krimināllietu tiesu kolēģija atzina, ka neskatoties uz to, ka no transportlīdzekļa vadītāja pārbaudes protokola izriet, ka A.M., parakstot protokolu piekrīt pārbaudes rezultātiem, ņemot vērā A.M. izteiktos iebildumus nevar būt viennozīmīgi interpretēts, ka vadītājs piekritis mērījumu precizitātei un atbilstībai patiesai alkohola koncentrācijai asinis. Līdz ar to policijas darbiniekiem bija pienākums novērst visas saprātīgās šaubas par mērījumu precizitāti nogādājot A.M. ārstniecības iestādē. Kā teikts spriedumā, medicīniskā pārbaude ir vienīgais likumā pieļautais veids, kas dod iespēju pie administratīvās atbildības saucamajai personai aizstāvēt savas tiesības izmeklēšanas procesā. Šajā lietā tika nolemts pirmās instances spriedumu atcelt.
Protams, var saprast ceļu policistus, kuriem negribas ķēpāties ar šoferu vešanu uz asins pārbaudēm, taču – ja tas būtu izdarīts, nebūtu iemesla arī strīdam. Tātad – ja reiz likumdošanā ir noteikta konkrēta kārtība kādu darbību veikšanai (ne tikai attiecībā uz alkometriem), tā tomēr jāievēro. Pretējā gadījumā noteikumiem nav īpašas jēgas. Ja reiz tos, kaut vai šķietamos sīkumos, var neievērot valsts institūcijas, tad kādēļ tie visā pilnībā būtu jāievēro fizikām personām? Tāpat kā nevar būt daļēji stāvoklī, nevar arī būt daļēji ievērotas likumdošanas prasības. Citādi sanāks, ka MK noteikumi patiesībā tiek rakstīti priekš kaķiem.
Pareiza un tiesiska pierādījumu savākšana ir ļoti būtiska, jo nereti šādi „sīkumi” ļauj izsprukt no soda arī nopietnos nodarījumos vainotiem noziedzniekiem, kur tikai un vienīgi mērierīču nepilnības nav ļāvušas sodīt patiesi vainīgo. Kas zina, varbūt Pjotra gadījums ir piemērs tam, kā darīt nevajag, un tieši tādēļ būtu vērts pievērst šai lietai daudz nopietnāku uzmanību.
Autors: Rita Krasta
Komentēt.