Tiesneša Laukrozes slepkavība – teju 15 gadus neatklāta
04 Apr, 2016. \\ Pa pēdām. \\ 190 komentāri.

2016. gada 27. janvārī savā dzīvoklī miris tika atrasts pirms piecpadsmit gadiem nogalinātā tiesneša Jāņa Laukrozes dēls Andris Laukroze. Pēc oficiālās versijas Andris Laukroze izdarījis pašnāvību – nošāvies ar savu dienesta ieroci. Viņš bija nopietnos pārkāpumos vainotās “Privat bank” drošības departamenta darbinieks. Andra Laukrozes nāve atkal uzjundījusi jautājumu – kas īsti notika 2001. gada 15. oktobra vakarā, kad no mugurpuses ar šāvienu galvā tika nogalināts Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu kolēģijas priekšsēdētājs Jānis Laukroze, un kādēļ šī slepkavība teju 15 gadu laikā joprojām nav atklāta?

Tiesneša Laukrozes slepkavība bija ārkārtējs gadījums – pirmo reizi kopš neatkarības atjaunošanas Latvijā tika noslepkavots tiesnesis. Slepkavas rīkojās ar apbrīnojamu cinismu. Tiesnesi Laukrozi nošāva paša mājas pagalmā Rīgas centrā – Lāčplēša ielā pulksten 18:15 vakarā. Toreizējā tieslietu ministre Ingrīda Labucka paziņoja, ka tiesnesis, visticamāk, nogalināts savu profesionālo pienākumu dēļ, un ka tā bijusi pasūtījuma slepkavība. Tika izveidota speciāla ģenerālprokuratūras un Valsts policijas operatīvā izmeklēšanas grupa, kura sākumā noskaidroja vien to, ka Jānis Laukroze nogalināts ar vairākiem šāvieniem no paštaisīta automātiskā ieroča, ko slepkava pameta nozieguma vietā, un ka šauts ir no mugurpuses, izdarot arī kontrolšāvienu. Notikušajam bija vairāki liecinieki, kuri stāstīja, ka slepkava bijis aptuveni 30 – 35 gadus vecs vīrietis, aptuveni 184 centimetrus garš, īsiem tumšiem matiem, sportiskas miesasbūvi, kurš pēc nozieguma pastrādāšanas izbēdzis cauri sētām un iesēdies mašīnā.

Valsts augstākās amatpersonas neskopajās skaļiem apgalvojumiem. Valsts prezidente vaira Vīķe Freiberga paziņoja – “Ja šī slepkavība ir saistāma ar profesionālo darbību, tad tas ir atklāts uzbrukums tiesu varai”, savukārt toreizējais ministru prezidents Andris Bērziņš teica – “tiesneša slepkavība pierāda, ka noziedzīgā pasaule metusi nopietnu izaicinājumu valsts varai”. Tika ierosināta krimināllieta par slepkavību vainu sevišķi pastiprinošos apstākļos, un ģenerālprokuratūra un policija izveidoja vairāk nekā 20 cilvēku lielu izmeklēšanas grupu, kurā ietilpa Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes, Rīgas Galvenās policijas pārvaldes, Izziņas pārvaldes, prokuratūras un Valsts policijas Ekspertīžu centra darbinieki.

Tikai dažas stundas pēc slepkavības, augstas valsts amatpersonas un žurnālisti savos mobilajos tālruņos saņēma kompromitējošas īsziņas par nogalinātā tiesneša darbību. Tajās bija teikts, ka Laukroze caur advokātu Vilhelmu Kozlovski saņēmis 1 200 000 dolāru no Ivana Haritonova, taču nav izpildījis pasūtījumu un naudu arī nav atdevis. Laukrozem bijis jāpanāk, lai Haritonovam nepiespriež brīvības atņemšanu, taču tas neesot izdevies un nauda arī neesot atdota. Advokāts Kozlovskis izteicās, ka ir ciniski šādā lietā tik muļķīgi jokot, bet neilgi pēc tam sekoja cita īsziņa – proti, ziņa par Haritonovu tiekot atsaukta, bet īstie vainīgie esot “Bankas Baltija” krimināllietā tiesājamais Aleksandrs Lavents un krāpšanā apsūdzētais Armands Stendzenieks. Policija vēlāk atklāja, ka šo īsziņu autors, iespējams, ir kāds kazino “Full haus” menedžeris, kurš iepriekš bijis iesaistīts krimināllietās par krāpšanu. Viņu policija aizturēja uz aizdomu pamata par neslavas celšanu, taču Laukrozes slepkavības atklāšanai šī aizturēšana neko nedeva. Premjers Andris Bērziņš tolaik teica, ka Iekšlietu ministrijas goda lieta ir divu mēnešu laikā atklāt šo slepkavību, taču mēnešu laikā lietas izmeklēšana ievilkās gados, un rezultāts joprojām nav redzams. Izmeklēšana izvirzīja trīs versijas – tiesneša nogalināšana saistīta ar viņa profesionālo darbību, Laukroze nogalināts kļūdas dēļ, un īstais upuris bijis cits, un tiesneša nošaušana saistīta ar viņa ģimenes locekļu, tātad dēla, profesionālo darbību.

Pirmo divu izmeklēšanas gadu laikā policija šīs lietas ietvaros konfiscēja daudz šaujamieroču, munīciju un sprāgstvielas, kā arī ierosināja 15 krimināllietas par nelikumīgu šaujamieroču, sprāgstvielu un munīcijas izgatavošanu, glabāšanu un realizāciju. Policija aizturēja arī iespējamo ieroča izgatavotāju, bet valdība pat izsludināja 10 000 latu lielu atlīdzību par palīdzību Laukrozes slepkavības atrisināšanā.

Vienā no versijām izskatīja iespēju, ka tiesneša Laukrozes slepkavība bijusi viena no tā dēvētajām “pirmdienu slepkavībām”. Proti, 2001.gada 2.jūlijā nogalināja kriminālās aprindās zināmo Andreju Balmasovu, pusotru mēnesi pēc tiesneša Laukrozes nogalināšanas pie Biķernieku kartinga trases nošāva kriminālo autoritāti Vasiliju Jeļisejevu, bet 2002. gada 28. janvārī nošāva veikala “Tallinn” īpašnieku Eduardu Baburgu. Visas šīs slepkavības bija ar līdzīgu rokrakstu, un visas tās tika izdarītas pirmdienās. Uz aizdomu pamata par līdzdalību tiesneša slepkavībā aizturēja Vitāliju Nosenko. “Natkarīgā Rīta Avīze” tolaik ziņoja, ka, izskatot sūdzību par Nosenko piemēroto drošības līdzekli – apcietinājumu, tiesā izskanējis, Nosenko esot saņēmis piedāvājumu “piedalīties kāda veca vīrieša slepkavībā”. Nosenko aizvedis divus vīriešus uz Lāčplēša ielu – tur dzīvoja tiesnesis Laukroze. Tomēr pietiekamu pierādījumu par viņa līdzdalību šajā slepkavībā nebija, un Nosenko no atbildības par šo epizodi  tika atbrīvots. Līdz ar diviem citiem apsūdzētajiem viņam inkriminēja vienīgi Balmasova slepkavības izdarīšanu. Jāpiebilst, ka pēc noziedzīgā grupējuma aizturēšanas “pirmdienu slepkavības” beidzās. Tomēr Jāņa Laukrozes nogalināšanas izmeklēšanai tas neko nedeva. Divi cilvēki tika notiesāti tikai par A. Balmasova slepkavību, saņemot attiecīgi 10 un 15 gadus cietumsoda, bet Laukrozes slepkavība pagaidām palikusi neatklāta.

Saskaņā ar Krimināllikumu, personu nevar saukt pie kriminālatbildības, ja pagājuši piecpadsmit gadi no sevišķi smaga nozieguma izdarīšanas dienas, izņemot noziegumu, par kuru saskaņā ar likumu var piespriest mūža ieslodzījumu.

Autors: Guna Apse

Komentēt.