Baņķieru astoņkājis
02 Mar, 2018. \\ Vērtējumi un analīze. \\ Nav komentāru.

To, ka visi viņi tur maitas un nelieši, zina katrs sevi cienošs “virtuves politiķis”. Tāpat kā to, ka “ņem visi”, jautājums tikai, cik kuram augsta tā alkatības latiņa. Arī jēdziens “nevainības prezumpcija” mums kļuvis tik stiepjams un staipāms, ka nav īsti saprotams, no kurienes jāsāk stiept un staipīt. Beidzamo divu nedēļu baņķieru skandāli apliecina – mūsu ierindas pilsonim tik ierastā pozīcija – “visapkārt blēži un bandīti” – apstiprinās vēl un vēlreiz.

“Trasta komercbankas” maksātnespējas process, valsts galvenā baņķiera Ilmāra Rimšēviča nedienas ar KNAB, “ABLB Bank” pieķeršana nerezidentu biznesa nišā, “Norvik bankas” īpašnieka atklāsmes par lietu kārtošanas nacionālajām īpatnībām – tas viss lej teju vai Misisipi ūdens daudzuma cienīgus plūdus uz sazvērestības teoriju dzirnavām. Ja no visa šī teoriju apjoma varētu ražot elektrību, tad, ziniet, mēs varētu vienā mirklī pusi Eiropas Savienības apgādāt ar bezmaksas elektroenerģiju. Kas tik viss nav dzirdēts, par ko tikai domu giganti interneta komentāros nespriedelē, kādi tik astoņkāja taustekļu piesūcekņi nav piezīdušies mūsu daudzcietušās valsts finanšu sistēmai… Un, protama lieta, bezgaldaudzie eksperti, speciālisti, zinātāji un vērotāji teju vai paši bijuši klāt kukuļu ņemšanas – došanas procesos, paši “no pirmajām rokām” ja ne zina, tad vismaz nojauš par šīs bēdu ielejas īstajiem apmēriem.

Pat tad, ja arī nav īstas skaidrības, kas, kur, kāpēc ir noticis, pārliecība ir neizkustināma kā Hūvera aizsprosta betona bluķi uz Kolorādo upes. Ja nav argumentu, tad ir ticība. Bet ticība, kā zināms, nav jāargumentē. “Es neticu, ka Rimšēvičs ir vainīgs!” – saka vieni. “Es ticu, ka KAUT KAS tur noteikti ir!” – pie Bībeles gatavi zvērēt otri. “Skaidrs, ka “mazgā”!” – uzsver vieni. “Bet jūs pierādiet,” norāda otri. “Tas ir hibrīdkarš pret Latviju!” – skaļi proponē pirmie. “Sen jau vajadzēja tos blēžus publiski kārt tuvējā dižozolā!” – ne mazāku pārliecību un ticību taisnības uzvarai demonstrē otrie. Tikai vienā jautājumā visu pušu viedokļi saskan – sak, tikai šajā valstī kaut kas tāds vispār var notikt. Jo Latvijā viss ir slikti! Šai aksiomai, gluži kā pamatvērtībām ģeometrijā, nav nepieciešami pierādījumi.

Neiedziļināsimies visai trūcīgajā informācijas daudzumā, lai izteiktu kādu nebūt publisku verdiktu par vainas līmeni vienam vai otram, neskatīsimies šoreiz, tieši kurš un tieši ko ir kādam devis, atņēmis vai kā citādi ietekmējis. Ar šiem jautājumiem lai nodarbojas iestādes, kurām jāveic izmeklēšana, uzraudzība un apsūdzēšana. Banālajā frāzē “izmeklēšanas intereses” tomēr ir zināma patiesības deva – nu, nevar izmeklētāji tagad prasīgajai sabiedrībai celt galdā visu, kas “izrakts” leknajā korupcijas un negodīga banku biznesa druvā. Tāpat ir pilnīgi skaidrs, ka gan pa īstam vai potenciāli vainīgie, tāpat kā gluži nevainīgie un nepelnīti pie karātavām aizvelkamie uzstās uz savu nevainību vienādi skaļās balsīs. Tomēr skandāli ar un ap atsevišķām Latvijas komercbankām, kukuļņemšanas trādirīdi ap Latvijas Bankas prezidenta personu, no dziļā meža pēkšņi izlīdušo liecinieku pārsteidzošie atklājumi parāda kādu būtisku niansi pašmāju politikas un tieslietu sistēmā. Proti, par vienu un to pašu (vai vismaz ļoti līdzīgu) norisi, notikumu vai nodarījumu vieniem un tiem pašiem varas vīriem un sievām ir radikāli pretējs viedoklis un arī rīcība.

Piemēram, koalīcijas lielpartija Zaļo un Zemnieku savienība jau kuro gadu un pat gadu desmitu jēdzienu “nevainības prezumpcija” aktīvi izmanto, ja runa ir par Ventspils pilsētas atstādināto mēru – sak, mums viņš ir un paliek premjera kandidāts (tas, nenoliedzami, nav tāpēc, ka no Ventas krastiem nāk itin brangs finansējums ZZS darbībai), jo mūsu valstī pastāv “nevainības prezumpcija”. Nezinātājiem jāpaskaidro, ka šis jēdziens vismaz tradicionālajā izpratnē nozīmē to, ka neviens nav vainīgs, līdz par to nav lēmusi tiesa. Savukārt Rimševiča gadījumā staipīgā “prezumpcija” ir spēkā tikai teorētiski – tie paši cilvēki, kas sviedriem vaigā aizstāv katras tiesiskas valsts pamatprincipu Ventas krasta pilsētas priekšnieka gadījumā, baņķieri ar vieglu sirdi pamet zem ātrvilciena. Jo valsts labās slavas vārdā galvenajam baņķierim būtu jāliek pie malas sava amata pilnvaras. Nesmuki, teiksim godīgi, taču izskatās, ka valsts centrālās bankas bosu šitā vazā pa “knābiem”, šnābiem un citādām iestādēm. Kā jau teikts, neanalizēsim šeit to, cik un kā mēs katrs ticam Rimšēviča vainai vai, tieši otrādi, nevainīgumam. Tāpat nav būtiski vismaz šajā kontekstā, vai visu skandālā iesaistīto banku, baņķieru un finansistu teju vai vienlaicīga iekļūšana skandālā ir tikai sakritību virkne, vai arī speciāli inspirēts “hibrīdkarš” pret Latvijas finanšu sistēmu. Jo ticība ir iracionāls jēdziens – tā vai nu ir, vai nav. Ar faktiem ticībai maz sakara.

Tomēr jautājumus šāda gumijas stiepšana uzdot liek. Un pats galvenais no tiem – cik gatavi esam uztvert racionāli, argumentēti un, svarīgākais, pēc iespējas bezkaislīgi šādus patiešām nopietnus satricinājumus, neieslīgstot interneta komentētāju cienīgā histēriskā bļaušanā? Un visbeidzot – vai mūsu tiesībsargi (sākot no policijas izmeklētāja un beidzot ar Augstākās Tiesas tiesnesi) ir gatavi precīzi un profesionāli šādās sarežģītās lietās nošķirt graudus no pelavām, atšķirt prastu faktu falsifikāciju (moderni sakot – visa līmeņa “troļļošanu”) no patiešām nozīmīgiem faktiem? Ja atbilde uz šiem jautājumiem ir pozitīva, tad esošās sarežģītā situācija drīzāk valsts reputācijai dos tikai pozitīvu grūdienu.

Komentēt.